local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //8618

58 0

Hanna samet nelielajā somā visas mantas, kas viņai pieder, lai gan patiesībā tās ir iegādātas par Alana naudu. Viņa sakož zobus un no visa spēka cenšas aizturēt asaras, kas ar sparu vēlas izlauzties.
Viņu vēro abi puiši, nebilzdami ne pušplēsta vārda. Pakausis vēl aizvien sāpīgi smeldz, tomēr tās sajūtas bija neaprakstāmas. Meitene nekad agrāk nebija jutusies tik labi. Viņas ķermenis pēkšņi zaudēja svaru un prāts iegrima pilnīgā nebūtība, izslēdzot visu slikto, kas valdīja apkārt, tomēr viņa šādai stadijai nebija lemta ilgi. Jau pēc mirkļa meitenes acis pārbīlī atsprāga vaļā, degunā iecērtoties spēcīgajam medicīniskā spirta aromātam.


Un tagad viņa jūtas vēl nožēlojamāk, nekā pirms mirkļa. Kaut tas nekad nebūtu noticis. Kaut viņai nebūtu jāsniedz nejēdzīgi paskaidrojumi par savām jūtām. Vai tad, ja viņi būtu mainītās situācijās, Alans varētu sevi vainot pie visa, kas noticis? Vai arī viņš izrīkotos tikpat pretīgi un turētu Hannu neziņā līdz mirklim, kad viņai pašai viss taptu skaidrs.
Alans vēro katru Hannas kustību un nolemj, ka to mūžam atcerēsies. Šo pēdējo mirkli, kad viņš viņu redz. Lai cik sāpīga būtu šī atklāsme, citas iespējas nav. Viņš nevar izlikties, ka nekas nav noticis un piedot. Šī diena ir bijusi sasodīti gara un viņa emocijas sprāgušas gluži kā tāds Molotova kokteilis.
Un tagad viņš noraugās, kā Hanna sakrāmē savas pāris lupatas, kas pirktas par viņa naudu. Naudu, ko puisis krājis vairāku gadu garumā, strādājot vairākos vienkāršos darbos. Viņš reiz vēlējās piepildīt savu mūža sapni aizbraukt ceļojumā divatā ar kādu sev mīļu cilvēku, kas vēl vakardien bija Hanna, bet jau šodien tāda vairs nav. Neeksistē. Brūces ir pārāk asiņojošas, lai tās tik ātrā laikā pārklātos ar vieglu kreveles kārtiņu, kas tiks uzplēsta atkal un atkal.


-Es ceru, ka tu nekad vairs nerādīsies man acīs. - Alans dusmīgi nosaka, lai gan patiesībā vēlas nokrist pie Hannas ceļiem un lūgties, lai viņa pārstāj krāmēt tās sasodītās mantas un paliek. Ka viņi tiks tam pāri un visu atrisinās. Ka viss būs kā agrāk, bet Alans nav muļķis un viņš netaisās visu mūžu dzīvot ar domu, ka Hanna domās vienmēr piederējusi viņa brālim.
Puiša dzīvē ir bijušas vairākas meitenes, kuras viņš uzskatījis par nozīmīgām un mīlēšanas vērtām, bet diemžēl tās visas ar laiku izkūpējušas kā elpas mutulis pret stindzinoši aukstām debesīm.
Alans uzmet žiglu skatienu Niklāvam, kas sēž gultā un lūkojas uz savām plaukstām. Kā gan viņš varēja pieļaut tādu kļūdu?! Kā varēja vainot draugu tādā noziegumā, kuru pastrādājusi viņa mīļotā meitene.
Ikviens Hannas izteiktais vārds griež kā ar nazi pa taisno miesā, jo it viss ir tikai tukši meli. Meli par viņas ģimeni, draugiem un visu citu. Tas ir sāpīgāk, nekā apzināties, ka viņa līdusi klāt puiša mantām, tās aiztikusi un piesavinājusies sev to, kas pieder citam.


Hanna trīcošiem pirkstiem uzliek plecā auduma somiņu. Viņa nespēj noticēt, ka patiesībā nelielā istabiņa ar dažām mēbelēm, ir ieguvusi tādu vietu viņas sirdī. Bet tagad viņas mājas būs pie Reiņa un varbūt tā pat ir labāk, ka viss ir noticis tieši šādi. Tagad Alans viņu patiesi ienīst un viņai nebūs jājūtas tik ļoti vainīgai par savas izvēles izdarīšanu.
-Es tevi pavadīšu. - Tā ir Niklāva, ne Alana balss. Viņa uz mirkli apstulbst un šķiet, ka arī Alanā tas rada izbrīnu.


Hanna klusē. Viņai vajadzētu kaut ko teikt. To, ko parasti draņķi saka labiem cilvēkiem uz atvadām, bet nekas nenāk prāta. Alans bija viņas glābējs, bez puiša Hanna pilnībā būtu pagrimusi un nekad vairs nespētu tikt virs ūdens.
Viņš ļāva viņai dzīvot savā istabā, gādājā par ēdienu un mīļiem pārsteigumiem, ļāva Hannai izpaust savas emocijas, ļāva sēdēt gultā, blenza vienā punktā un klusēt, kamēr pats mierinoši glāstīja meitenes muguru.


Tās visas ir tik sīkas, ikdienišķas lietiņas, bet pēkšņi tās ir ieņēmušas neatsveramu nozīmi Hannas sirdī. Acīs sariešas asaras, tāpēc, ka jau rīt tas viss būs zudis nebūtībā. Nekad vairs nebūs tā, kā bija.
Hannai gribas cerēt, ka būs labāk, bet viņa to nezina.
Alans nostājas viņai pretī un visbeidzot Hanna uzdrošinās pacelt skatienu un ielūkoties tik ļoti pazīstamajā, bet tajā pašā laikā svešajā tēlā. Alans tikai mazdrusciņ līdzinās savam vecākajam brālim. Viņš neko nesaka un Hannai kļūst vēl grūtāk spert soli prom no istabas.
-Vācies! Lai es tevi nekad vairs neredzētu! - Pēkšņi viņš uzkliedz un meitene salecas. Balss ir giezīgi asa.


Viņa neko nesakot, paspraucas garām Alanam, ieelpojot viņa aromātu un domās iekapsulējot šo mazo istabiņu, kas bija viņas patvērums no visa ļaunā.
Kad durvis aiz meitenes aizvers pēdējo reizi mūžā, viņa dzird dobjus būkšķus un stikla šķindoņu.
-Paklau, Hanna... - Niklāvs ierunājas, - Piedod, ka tā sanāca.
Viņa tikai sāji pasmaida. Protams, it kā Niklāvam būtu kaut kāda sajēga par visu notiekošo.
-Es nezināju, ka Alans nezina, ka tu augi bērnunamā. Jūs taču bijāt kopā, kāpēc tu nepateici? Cik ilgi jūs jau satiekaties? Zini, viņš vienmēr par tevi tik daudz stāstīja, bet man nekad neienāca prātā, ka tā noslēpumainā, pasakainā būtne varētu būt tu. Nopietni. Tu taču biji tik nepārliecināta un neizlēmīga, un tu mani piekāsi tāpat kā Alanu! Tā tad tu nemaz neesi mainījusies. - Niklāvs murmina aiz muguras, bet Hanna uztver tikai pāris vārdus.


Viņa domā tikai par Reini un nevar vien sagaidīt, kad varēs iekrist viņa apskāvienā, mierpilni ievelkot plaušās gaisu. Tas viss jau drīz vien būs beidzies un Hanna varēs turpināt savu ikdienas ritējumu.
Meitene izvelk telefonu, bet Reinis joprojām neatbild. Vai viņai būtu jāuztraucas? Varbūt Alans kaut ko ne tā pateicis...
-Kāpēc tu toreiz neatgriezies? Tas ir jautājums, kas mani moka visu šo laiku. - Niklāvs no jauna ierunājas.
Hanna apstājas un mirkli apdomājas.


-Es gribēju, bet mani apturēja kāds cits čalis. Viņš nelaida mani prom un kad es no paša rīta aizskrēju uz mežu, tevis tur vairs nebija. - Viņa aizver acis un atceras to mirkli, kad beidzot pa īstam sajutās brīva.
-Varbūt mēs varam to mainīt? Sākt visu no sākuma... - Niklāvs iebāž rokas kabatās.
-Ko tieši mainīt? Vai tad tu neredzi, kāda maita es esmu? - Viņa noplāta rokas.
-Mēs visi savā ziņā esam. - Viņš tikai atsaka, - Kā būtu ar rītdienu – mēs atkal varam satikties kādā vietā un...


-Nedomāju vis. - Hanna papurina galvu, nespēdama iztēloties, kā atkal dzīvo tajā istabā, tikai šoreiz citā gultā. Zemiski.
-Neņem vērā, drīz vien Alans atradīs kādu citu, tāpat kā toreiz tajā ballītē, kad atvilka uz istabu kaut kādu blondīni. - Viņš saka, bet Hanna neko nedzird.
Pat ja Alans arī tā rīkojās, Hannai nav tiesību neko pārmest.
-Man jāiet, Niklāv. - Viņa nosaka stingrā balsī.
-Vai es jebkad vēl drīkstēšu tevi satikt? - Balsī jaušas patiesa cerība.
Hanna apdomājas. No šī brīža viņa vairs nemelos.


-Diez vai. - Tad meitene pagriežas un dodas lejā pa kāpnēm, prātodama, ko iesāks šonakt, ja Reinis turpinās neatbildēt.
Niklāvs noraugās Hannai pakaļ un aizver acis. Tad viņš noslīgst gar auksto sienu tieši uz netīrās grīdas.
"Sasodītais neveiksminieks!", viņš domās sevi nolamā.

58 0 18 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 18

0/2000

 emotion  Kāpēc Hanna vēl aizvien cer uz Reini?

2 0 atbildēt

Kāpēc Hanna atteica Niklāvam? Kas, viņa atkal pie ielenēm grib dzīvot? emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

Jauki. Es, jau, Hannai vēlu tikai labu.

1 0 atbildēt

Hanna un Niklāvs būtu ļoti jauks pārītis. (Es to domāju nopietni.)

Un es nedomāju, ka Hannai vajag sabojāt pilnīgi visu dzīvi cerot uz Reini, jo viņai jau tā ir samaitāta.

1 0 atbildēt

Kaut to teiktu arī pati autore. emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt