Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-83/870302
----
Hanna vairākas reizes mēģina sazvanīt Reini, taču vīrieša telefons atrodas izslēgts vai ārpus zonas. Viņa nopūšas un iemet savējo somiņā. Meitene izbrauc ar roku cauri saviem gludajiem matiem, kas ieveidoti lielās lokās. Šodien viņa ļāva prasmīgiem meistariem parūpēties gan par matiem, seju un arī nagiem.
Viņas nagi ieguvuši maigi rozā pasteļtoņa norkāsu un tie ir garāki, nekā ierasts. Hanna ciešāk ietinas biezajā, adītajā šallē un pie sevis nodomā, ka labi, ka viņai vairs nav jāpavada dienas uz ielas. No domas vien, ka kaut kas tāds varētu vēlreiz atkārtoties, viņa nodrebinās.
Pa ceļam meitene ieskrien pēc kafijas ar putukrējumu un pamatīgu karameļa sīrupa devu līdzņemšanai un dodas atpakaļ pie Alana, domās skaitīdama pat stundas, kad varēs to visu izbeigt un nemocīties liekos pašpārmetumos.
Meitene dodas garām snaudošajam dežurantam un dodas uz istabu, ko nu jau var saukt par savām mājām.
Kad viņa atver durvis, pretī veras Alans. Hanna nedaudz sabīstas, jo tik agri viņam vēl nevajadzēja atgriezties no lekcijām.
-Sveiks. - Viņa uzsmaida, - Piedod, nezināju, ka tu būsi tik agri. Būtu tev arī paķērusi kafiju. - Viņa kā atvainodamās pavēcina gaisā pustukšo kartona krūzīti.
-Nekas, gan jau pārcietīšu. - Alans uzsmaida un pieceļas kājās. Hannai puisis šķiet savādi aizdomīgs. Parasti viņš steidz apskaut meiteni un painteresējas, kā viņai gājis kamēr viņš bijis prom.
-Vai...viss kārtībā? - Viņa vaicā, bažīgi uzlūkodama drauga muguru. Viņa jūt, kā telpā burtiski samazinās skābeklis un Alana ķermenis ir gandrīz vai elektrizējies.
Viņš pagriežas ar seju pret Hannu un sejas izteiksmē šķiet kaut kas citādāks. It kā viņš būtu pamatīgi ievainots, lai gan Hanna uz ķermeņa nemana nekādas pāridarījuma pēdas.
-Zvanīja māte. Mums sestdien jāierodas pie viņas mājās. - Viņš saka, apsēzdamies uz gultas malas.
-Kāpēc? - Hanna paliek nekustīga.
-Jo Reinim esot jaunumi... - Pusis atbild, bet neskatās Hannai virsū. Meitenes sirds uzreiz sāk auļot, un viņa ir pārliecināta, ka to dzird arī Alans. Vai tiešām Reinis būtu gatavs paziņot savai ģimenei, ka viņiem ar Hannu viss ir pa īstam un ka viņi ir gatavi atklāt savu mīlestību pārējiem. Jau no domas vien, kā uz šo varētu reaģēt Alans un viņa vecāki, Hannai ļimst ceļi.
-K..kādi? - Hannas balss ieķeras kaklā. Alans vēro, kā izmainās meitenes seja. Viņa ir pietvīkusi tik sarkana kā tāda kaltēta dzērvene. Kafijas krūze rokās dreb. Viņš ir trāpījis uz pareizās stīgas. Doma, ka Hanna tā reaģē, pieminot vien tikai Reiņa vārdu, uzdzen patiesu riebumu.
-Viņa saderināšanos ar Melāniju. - Alans katru vārdu izrunā ar tādu baudu. Beidzot viņš redz, kā Hanna nobāl, un ir gatava nokrist turpat uz grīdas. Viņas lūpa noraustās un meitene no visa spēka cenšas apslāpēt šoku.
-Jau pēc aptuveni septiņiem mēnešiem es būšu onkulis. Spēj iedomāties – es un onkulis! - Alanam pat izdodas iesmieties. Hanna ir tik apstulbusi, ka pat elpot ir kļuvis neiespējami. Viņa jūt, kā kafijas krūze izslīd no rokas un nokrīt uz grīdas. Gaiši brūnais šķidrums izlīst pa grīdu, bet viņa paliek stāvam nekustīgi blakus peļķītei, kas pamazām izplatās uz visām pusēm.
-Tu melo.. - Balss tik tikko ir dzirdama. Tā ir klusa un gandrīz vai apslāpēta. Viņa nespēj noticēt, ka vispār ir spējusi atvērt muti un kaut ko pateikt.
Alans turpina viņu vērot neko neredzošām acīm. Reinim par visu bijusi tik sasodīta taisnība. Hanna viņā ir pamatīgi ieķērusies.
-Es visu zinu, mīļā. - Viņš sakrusto rokas uz krūtīm. Tās sasodīti dreb.
-K...ko... - Hanna nespēj izveidot sakarīgu vārdu virknējumu.
-Es zinu, kāda sasodīta ku*e tu esi! Kā tu man aiz muguras salaidi ar Reini! - Alans beidzot pielec kājās un ļauj visām emocijām eksplodēt pret sīko stāvu, kas burtiski dreb.
Viņa klusē un skatās uz savām kājām. Hannas augumu pārņem pamatīgi drebuļi un zeme zem kājām sašķobās. Viņa ievelk nāsīs kārtīgu gaisa devu un tad paceļ acis.
-Alan, es mīlu Reini. - Hanna izgrūž un kļūst mazliet vieglāk.
-Un cik ilgu laiku jau tu viņu mīli? - Balss ir griezīgi salkana. Tas ir jautājums, uz kuru Reinis nesniedza atbildi.
-Jau pāris mēnešus. Kopš tu mani aizvedi uz savu vecāku māju. - Hanna atbild kā paklausīga skolniece.
Alans iegrābjas matos uz izpūš gaisu. Jau vairāk, nekā trīs mēnešus...Visu šo laiku viņš bijis tāds muļķis, kas neko nav nojautis.
-Kāpēc? -Tas ir vienkāršs jautājums, kas prasa sarežģītu atbildi.
Hanna saļimst uz tuvākā krēsla.
-Viņš liek man justies citādāk. Viņš...viņš liek man justies dzīvai... - Viņa izstoma, domās lūgdama, kaut Reinis būtu blakus un palīdzētu tikt galā ar šo situāciju.
-Tā tad mani tu tikai izmantoji, kad vajadzēja, kur izgulēties un parīt! - Alans nokliedzas. Tā ir pirmā reize, kad Hanna dzird viņu kliedzam.
-Tā nav... - Viņa saka, lai gan tieši tā ir.
-Zini, Hanniņ, viss jau būtu labi, bet gribi es tev kaut ko atklāšu. Vislabāko noslēpumu pasaulē. - Griezīgais tonis kļūst vēl nepanesamāks, - Reinis tikai tevi izmantoja. Tu biji viņa spēļmanta. Ironiski, vai ne? Patiesībā viņs taisās precēt sievieti, ko pataisījis grūtu un mana mīļā, tā diemžēl neesi tu! - Katrs vārds ir kā tiešs dūres trāpījums sejā.
-Kā tev nav kauna apmelot savu brāli?! - Hanna pielec kājās un arī viņas balss kļūst asa, - Tev nav nekādu tiesību aizliegt man kaut ko! Es varu kaut vai pazvanīt taviem idiotiskajiem vecākiem un pateikt, ka es mīlu viņu sasodīti lielisko vecāko dēlu!
Alanam vārdi ir sāpīgi, bet viņš tos pārcietīs. Tāpat kā Hannas nodevību viszemiskākajā mērā.
Viņš izvelk no kabatas telefonu un gandrīz vai iegrūž meitenes sejā tā ekrānu. Hanna redz vispirms laimīgu Reini un tad viņam līdzās to pašu tumšmati, uz kuru vīrietis bija tik aizgrābti lūkojies.
-Tā ir jūsu māsa! - Viņa izgrūž caur zobiem.
Alana smiekli piepilda visu istabu un viņš ieķeras vēderā. Tas ir labākais, kas jebkad dzirdēts.
-Māsa? Tiešām? - Viņš turpina ņirgt, atiezdams zobus.
-Pietiek, Alan! Es necietīšu, ka tu te virpini visādas intrigas. Nekas mani neapturēs no došanās pie Reiņa un vēlāk mēs abi pasmiesimies tikai par tevi! - Hanna kliedz, nespēdama noticēt, ka Alans ir rīkojies tik pretīgi, apmelojot savu miesīgu brāli.
-Dari, kā zini. Tikai es pārliecinājos, ka tu esi zemiskākā būtne, kas eksistē uz šīs pasaules. Hanna, es tevi dievināju no visas sirds. Es tiešām domāji, ka tu jūti to pašu, lai gan nemitīgi visu laiku biji domās iztēlojusies sev līdzās viņu! Jo viņam ir vairāk naudas, jo viņš tevi lutina ar dārgām drēbēm un visu pārējo? - Alana balss aizlūzt. Viņš sajūt spēku izsīkumu.
Vispirms rīta cēlies ar Reini un tagad – ar Hannu.
Arī viņa nomierinās.
-Alan, piedod. Es nevēlējos tev nodarīt pāri. Es...es tikai ceru, ka tu kādreiz jutīsies tāpat, tad tu mani sapratīsi. Es nevaru pavēlēt sirdij, kura izvēlējusies citu cilvēku. - Viņa mēģina jūtas ietērpt vārdos.
Viņs klusē un lūkojas uz saviem apaviem.
-Atdod to ķēdi. Tā ir manas mātes. - Viņš saka naidīgā balsī un Hanna saraujas.
-Ko?
-Tu dzirdēji. Mans tēvs to viņai uzdāvināja pagājušā Valentīndienā, bet viņai tā diži nepatika. Taču tas nemaina faktu, ka tu esi apzagusi manu ģimeni. - Alans uzlūko Hannu un pār viņas ķermenim izskrien drebuļu trīsas. Tas vairs nav tas maigais skatiens. Viņa plaukstas ir sažņaugtas dūrēs. Ja Hanna būtu pusis, tad noteikti šobrīd viņas seja jau būtu sadauzīta līdz nepazīšanai.
-Tu esi mani pilnībā sagrāvusi. Un par to es tevi sasodīti ienīstu, nolādētā ielene! - Viņš nokliedzas un tieši tajā pašā mirklī atveras istabiņas durvis.
Tajās parādās ruds matu kušķis un Hannas elpa no jauna aizraujas.
Niklāvs ieslīd istabā un sastingst pusceļā uz savu gultu.
tas ir tāds kā paraksts?