Hanna bērnu namā bija aizvadījusi apaļu gadu. Meitene bija iemācījusies pielāgoties jaunajiem apstākļiem, bet ne tos pieņemt. Salīdzinoši īsajā laika posmā viņa apjauta, kāda kārtība patiesībā valda šajā iestādē. Ikviens bērns cīnījās par sociālo darbinieku uzmanību, cerot saņemt kaut kripatu uzmanības un mīlestības.
Hanna vienmēr paliek maliņā. Viņa nekad negrūsta citus vai necenšas būt labākā, tādējādi izpelnoties uzslavu. Viss, kas te notiek, viņai šķita nebūtisks.
Meitene bija piedzīvojusi, kā daļa bērnu dodas prom pie audžu ģimenēm. Visbiežāk tika adoptēti no divu līdz 5 gadu vecuma bērni. Reiz viņa, noslēpusies aiz stenderes, vēroja, kā notiek adopcijas process.
Pie kāda puisīša bija ieradusies sieviete un vīrietis. Viņa uzreiz saprata, ka tie ir cilvēki no malas – glābēji. Abi eleganti ģērbt un cerību pilni. Kad viņi pirmo reizi satika savu potenciālo adoptējamo, sievietes acīs iemirdzējās īstas asaras, ko nevarētu noslēpt pat aiz simts brillēm.
Bērnam tolaik bija divi gadi, un viņš īsti nesaprata, kas notiek, bet vienalga, ieraugot "jaunos vecākus", atpleta roķeles draudzīgam apskāvienam. Tajā reizē Hanna pati klusībā bija rijusi asaras un apskaudusi mazo Ričardu par to, ka viņam nebūs jāuzaug tādā vidē, kur bērni ir gatavi viens otram rīkli pārgrauzt.
Viņai gribējās izlīst no slēptuves, pieskriet klāt pārim un lūgties, lai viņi labāk izvēlas Hannu. Neviens nezina, cik patiesībā bērns alka pēc mīlestības, ko bērnu namā nevar saņemt.
Ik pa mirklim Hanna apciemo Beatrisi. Sieviete ir kļuvusi par draudzeni, meitene ir pārliecinājusies, ka drīkst viņai stāstīt visu, tomēr to nekad nedara. Parasti viņa dodas turp, ja vēlas ar kādu vienkārši parunāt. Draugu joprojām nav. Pašas ļaunākās ir ēdienreizes, kad vienkopus sanāk pilnīgi visi. Puiši aizvien izsaka rupjas piezīmes, bet meitenes tikai sačukstas, lūkojoties Hannas virzienā.
Pie šāda uzmanības apliecinājuma meitene jau ir pieradusi. Visvairāk viņai patīk skola. Lai gan tā nav tāda, kā iepriekšējā, mācības liek nedomāt par to, cik ļoti viņai vēl aizvien pietrūkst Monikas. Ja kāds pateiktu, kur viņa ir apglabāta, Hanna nedomājot, turp dotos. Viņai ir nepieciešams parunāt ar vecmāmiņu un lūgt tai padomu...
Hanna pieceļas no gultas un noliek malā grāmatu, ko cītīgi lasa, lai sagatavotos rītdienas pārbaudes darbam literatūrā.
-Zubre. - Žanete izmet, kad Hanna akurāti sāk kārtot savus skolas piederumus.
Meitene ignorē uzmācīgo istabas biedreni, kura allaž izsaka kādu piezīmi, kas ir pilnīgi nevietā.
-Viņa grib ielīst skolotājai pakaļā. - Sindija piebalso un abas saskatās.
-Kāpēc tu ar mums nerunā, mēma esi? - Žanete pārlieku uzvelkas.
Hanna paiet abām garām un dodas pie Beatrises. Viņa nespēj izturēt tās uzmācīgās, kaitinošās čūskas, kas nemitīgi meiteni aizskar. Ceļš pie Beatrises ir tik ierasts, ka Hanna varētu turp aiziet pat ar aizvērtām acīm.
Viņai patīk, ka tas atrodas pagrabtelpā, kur parasti neviena nav. Iespējams, viņa ir vienīgā, kas tik bieži dodas ar kādu parunāt. Psiholoģe, kā vienmēr, ir savā kabinetā. Mati saņemti astē, uz sejas silts smaids un cauri briļļu ietvariem raugās sirsnīgas acis.
-Sveika, Hanna. - Sieviete saka. Meitene tikai pamāj un tad ieņem ierasto vietu uz mīkstā krēsla. Kabinets ir tik mājīgs – viss gaišās krāsās un iekārtots ar modernām mēbelēm. Hanna labprāt te apmestos uz dzīvi, ja vien Beatrisei nebūtu iebildumu.
-Šodien es jūtos vientuļi. Vientuļāk, nekā citās reizēs. - Meitene ierunājas pirmā. Pašai par izbrīnu, viņa aizskārusi kādu ļoti personisku tēmu.
-Un kas tam ir par iemeslu? - Vaicā Beatrise jeb Bea, kā Hannai patīk viņu dēvēt.
-Nezinu. Man vienkārši nav draugu, neviens ar mani negrib runāt. - Hanna skatās uz savām rokām. Viņa vienmēr tā dara, kad satraucas. Meitene knibina ienadzi tik ilgi, līdz tas sāk asiņot.
-Un kāpēc, tavuprāt, tev nav draugu? - Bea maigā balsī atjautā.
Hanna noslauka asinis gar drēbēm un paceļ acis. Viņa nožēlo, ka iesākusi par to runāt, bet nu vairs atpakaļceļa nav.
Meitene izstāsta visu par savām nejēdzīgajām istabas biedrenēm un pārējiem, kas nemitīgi viņu apceļ un sauc par zubri, kas cenšas būt labiņā skolotāju acīs.
Lai kā meitene censtos to visu ignorēt, viņa viena nav cīnītāja pret veselu baru vienaudžu.
Starpbrīžos Hannu nemitīgi kāds apmētā ar dzēšgumijām un papīra bumbiņām. Puiši rauj aiz matiem, bet meitenes uzkrītoši novēršas, kad viņa grib uzsākt sarunu.
Kamēr meitene stāsta psiholoģei savu sāpi, vairākas reizes pāri vaigiem birst asaras. Beatrise ļauj raudāt, cik vien tīk, pretēji Sandrai, kura uzreiz piedraud ar pērienu.
Viņas acīs neviens nedrīkst būt vājš vai patiess.
-Es arī esmu augusi bērnu namā, tāpēc tevi saprotu. Noteikti parunāšu ar vadību, lai pārceļ tevi citur. Tev nav jācieš citu bērnu nelabvēlīgās attieksmes dēļ. Hanna, tu esi daudz citādāka. Neizdodas bieži sastapt bērnu, kam tik ļoti patīk mācīties un kurš dara visu, lai sasniegtu savus mērķus. - Bea saka, uzlikdama savu silto plaukstu uz Hannas pleca.
-Paldies tev. Es nu došos, laiks gulēt. - Hanna noslauka pilošo degunu piedurknē un pieceļas.
Beatrise aicina meiteni rītdien ienākt atkal.
Ejot prom, Hanna jūt savādu pacilājumu. Izstāstot problēmu, tā tiešām kļūst mazāka vai izgaist pavisam. Tagad Hanna zina, ka viņas pusē ir vismaz viens cilvēks, kas centīsies uzlabot viņas dzīves kvalitāti šeit.
Ienākot istabā, meitene paliek stāvam durvīs. Viņas gulta ir savandīta, mantas izmētātas pa grīdu, bet grāmatas – saķēpātas.
Hanna metas pie tām un neticīgi paceļ rokās. Daļa lappušu izbirst viņai klēpī, bet atlikušās ir sazīmētas ar marķieri tik ļoti, ka nevar vairs saredzēt burtus.
-Tas tev par to, ka ej un sūdzies, zubre! - Sindija vīzdegunīgi paceļ galvu un naidīgi uzlūko Hannu.
Meitenei viss ir pieriebies. Viņa akurāti sakārto grāmatas atpakaļ un aiztur kārtējo asaru lēkmi. Viņu priekšā Hanna neraudās, lai cik daudz spēka tas prasītu.
Tad viņa iztraucas vēlreiz no istabas un skrien pa tukšo, tumšo gaiteni, soļiem un elpai atbalsojoties.
Pa ceļam viņa domā, uz kurieni varētu doties. Viņa noskrien līdz vestibilam un pamana, ka ierastajā vietā pie datora nesēž apsargs.
Šī ir lieliska izdevība. Viņa skatās ārā pa logu un aizvien vairāk tiecas būt tālu prom.
Hanna palūkojas visapkārt un tad uzmanīgi atver durvis. Pēc brīža viņa ir ārā.
Kājas pašas nes meiteni prom no ēkas, kas drīzāk ir bijis cietums, ne mājas. Sirds satraukumā dauzās. Viņa nezina, kāds sods gaida, ja kāds meiteni pieķers, bet nekas patīkams tas noteikti nebūs.
Hanna lavās gar ēkas sienu aizvien tuvāk izejai.
