local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //746

75 0

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-73/868391

Reinis nogriežas pa labi uz kāda grants ceļa netālu no Jelgavas. Hanna turpina klusēt, nemitīgi prātodama, kurp gan viņa nokļūs un varbūt tas ir kāds triks, kā ievilināt meiteni lamatās...
Tad viņa vēlreiz paskatās uz Reini, kas izskatās pilnīgi mierīgs. Viņa mierina sevi ar vienu vienīgu domu, kam pieķērusies kā pēdējam glābiņam – psihie taču neizskatās tik līdzsvaroti un mierīgi.
-Drīz būsim klāt. - Vīrietis piebilst, it kā jau atkal būtu ielīdis Hannas prātā un skaidri nolasījis viņas pēdējo stundu bažas un domas.


-Vai tev liekas, ka tas ko darām, ir pareizi? - Beidzot Hanna pajautā to, par ko bija domājusi kopš iekāpa Reiņa mašīnā.
Viņš tikai nopūšas un izbrauc ar plaukstu cauri saviem kuplajiem matiem. Viņa ievēro, ka Reiņa žoklis manāmi saspringst un pierē iegulstas dziļa grumba.
-Nekas šajā dzīvē nav pareizs, neatkarīgi no tā, ko izvēlamies vai uzskatām par pareizu. - Visbeidzot Hanna saņem atbildi, bet tā nav tāda, kāda viņa būtu gatava pieņemt un uzklausīt.
Ne jau tik filozofisku un nesaprotamu. Kāpēc gan viņš nevarētu vienkārši paust savas domas bez abstraktiem zemtekstiem.


-Es negribu sāpināt Alanu... ne jau tik zemiskā veidā. - Hanna no jauna ierunājas, apzinādamās, ka aizskar nepatīkamu tēmu, tomēr viņa nespēj ilgāk vairs slēpt savas domas.
Reinis piestāj kādā grāvmalā un izslēdz motoru. Tad viņš atbrīvojas no savas drošības jostas un pagriežas pret Hannu, saņemdams viņas aukstās plaukstas savās siltajās. Hanna apreibst jau no Reiņa skatiena vien.


Pēkšņi viņa jūtas kā pēdējā muļķe, ko tik bezjēdzīgu apgalvojot. Neviens taču nav svētais un visi savā veidā grēko. Tas, ka Reinis burtiski kā magnēts Hannu velk sev klāt, nav viņas vaina. Tā acīmredzot bija nolēmis liktenis un meitene nevar neko vairs līdzēt.
-Hanna, tu tikai pasaki, ka negribi neko, un mēs dosimies atpakaļ uz Rīgu. - Viņš runā maigi, balsī nav jaušams ne kripatiņas dusmu.
-Es...- Viņa neveikli iesāk, meklēdama smadzenēs jebkādu vārdu, kas palīdzētu izkļūt no kuteklīgās situācijas, bet tur nav itin nekā. Tikai Reiņa pievilcīgā seja un pieskāriens, kas liek Hannas ķermenim uzlādēties tā kā ar elektrību.


Vīrietis gaida atbildi. Viņa nolaiž skatienu līdz savam klēpim.
-Braucam tur, kur tu esi iecerējis doties. - Visbeidzot Hanna izstoma un Reinis atlaiž viņas rokas.
Viņi turpina ceļu, klusējot.


*


Alans ir vienojies ar dzīvokļa īpašnieku, ka šīs dienas laikā ieskaitīs viņa kontā visu nepieciešamo summu un drošības naudu, lai jau pēc iespējas ātrāk varētu Hannai pavēstīt labos jaunumus. Viņš jau domās iztēlojas meitenes neizpratnes pilno seju un pēc tam, protams, neizmērojamu prieku.
Varbūt labāk neteikt, bet atvest viņu uzreiz šurp...Varbūt aizsiet acis, lai pārsteigums būtu vēl apjomīgāks.


Viņš jau iztēlojas abu dzīves, kas neticamā veidā savijušās kopā. Plašo dzīvokli un Hannu rosāmies virtuvē, izmēģinot kārtējo recepti no kādas biezas pavārgrāmatas vai arī Hannu sēžam lielajā krēmkrāsas dīvānā, ietinušos pledā ar tējas krūzi un kādu romānu.
Alans no sirds pasmaida un jau zina, ka tā būs vislabākā dzimšanas dienas dāvana, ko Hanna jebkad būs saņēmusi. Meitenei pēc mēneša paliks 19 gadi un tieši tad Alans viņu atvedīs uz šejieni – vietu, kur pa īstam sāksies abu kopīgais ceļojums pretī nezināmajai, bet tajā pašā laikā intriģējošajai nākotnei.


Šodien Alans parūpēsies par skaistu rožu pušķi, ko uzdāvināt Hannai, kura noteikti ir nogarlaikojusies, pavadīdama visu dienu vienā niecīgā kopmītņu istabā.
Dzīvokļa īpašnieks viņu pavada līdz pat kāpņu telpas ārdurvīm un brīdī, kad viņš novēl veiksmīgu dienu, iezvanās Alana mobilais. Ekrāns vēsta, ka zvanītāja ir mamma.
Un mamma zvana tikai ārkārtas situācijās. Viņš smagi nopūšas un pamāj dzīvokļa īpašniekam.
Ja zvana vecāki, tad parasti tas neko labu nesola. Viņš nospiež zaļo taustiņu un tuvina telefonu ausij.


*


Reinis apstājas nelielā stāvvietā, kur nav nevienas citas mašīnas. Viņi ir atbraukuši uz kādu omulīgu viesu namu, kas atrodas ezera krastā un meža ielokā, nodrošinot absolūtu miera un harmonijas ar dabu izjūtu.
Restorānā abus sagaida draudzīga viesmīle, kas norāda uz vienīgo uzklāto galdiņu pie loga.
-Īpašās vakariņas mums diviem vien. - Reinis maigi uzliek plaukstu uz Hannas muguras, tādējādi cenšoties mazināt apjukumu viņas sejā.


Meitene ar apbrīnu vēro skaisti uzklāto galdu, kas paredzēts tikai viņai un Reinim. Uz tā atrodas sarkanas rozes, sveces un dažādi nelieli nieciņi sirds formās.
Mājīgo atmosfēru papildina mierpilna mūzika, kas klusi skan fonā.
Kad viesmīle abiem glāzē ielej dzirkstošo vīnu, meitene sarauc pieri.
-Tu taču nedrīksti dzert. - Viņa steidz atgādināt, gadījumā, ja Reinis piemirsis, ka ieradies šeit ar mašīnu.


-Mēs nekur nebrauksim. Mēs paliksim šeit pat. Esmu rezervējis mums nelielu namiņu. - Viņš pastāsta un tad iedzer krietnu malku atspirdzinošā dzēriena.
Hanna gandrīz ar to aizrijas. Viņai nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka šāds pārsteigums patiešām būs tik iepriecinošs. Viņa taču nekad agrāk nav baudījusi restorāna maltīti vai nakšņojusi mājiņā!
Arī viņa iemalko krietnu daudzumu dzēriena un pavēl sev atbrīvoties.
Vakara gaitā viņi bauda trīs lieliskus ēdienus – laša salātus ar dārzeņiem, grillētu vistas fileju ar dārzeņiem un mango-čili mērci, kā arī karstu ābolu pīrāgu ar saldējumu un ievārījumu.
Aiz loga pamazām kļūst arvien tumšāks.


Reinis ir jau pasūtījis otro pudeli grādīgā dzēriena un caur sveces liesmu uzlūko Hannu, kuras vaigi kvēlo koši sārti.
-Mēs varam doties uz māju un nobaudīt vēl vienu deserta porciju. - Viņš aizsmakušā balsī saka, sniegdamies pēc meitenes rokas.
Cauri ķermenim izskrien nepazīstamas trīsas. Lai cik šī situācija būtu nepareiza un absurda, Hanna nespēj tai pretoties.
Tad viņa atceras par Alanu, kurš noteikti uztrauksies, tiklīdz atvērs istabas durvis un sapratīs, ka Hannas tur nav.


Viņa izvelk telefonu un atrod puiša vārdu kontaktu sarakstā.
"Šovakar negaidi mani. Nakšņošu pie vecākiem. Viņi gribot ar mani nopietni parunāt. Līdz rītam! :**"
Viņa ieliek telefonu atpakaļ somiņā un no jauna pievēršas Reinim.
-Dosimies? - Šoreiz Hanna ir tā, kas ierosina.
Viņš pamāj un pieceļas.


Pirms došanās prom, Hanna izdzer pēdējo malku no glāzes un sajūt nelielu reibumu.
Tomēr dzirkstošais vīns nekad nepārspēs to izjūtu, kas viņā raisās, uzlūkojot Reini.
Iekāre ar katru soli tuvāk namiņam tikai pieaug.
Iezvanās meitenes telefons, bet viņa nedzird neko apkārt, tikai savus satrauktos sirdspukstus un Reiņa elpošanu.

----

Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-75/869040

75 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Ohh, tas nebeigsies labi.😱😂❤
0 0 atbildēt

Nabaga Alans... emotion 

0 0 atbildēt

Nav baigi ātri pagājis tas gads no Hannas 18. līdz 19. dzimšanas dienai?

0 0 atbildēt
Kāds atkoda kas Hanna ir patiesībā.
0 0 atbildēt