Ienākot pusdienu telpā, Hanna jutās vēl sliktāk, nekā vakar, guļot gultā un klausoties abu pārējo meiteņu ķiķināšanā. Viņai šķita, ka tās smejas par jaunpienācēju un nekādā ziņā nevēlēsies uzņemt savā kompānijā.
Hanna vēro salīdzinoši lielo telpu un bērnu barus, kas tajā plūst iekšā. Te ir gan lieli, gan mazi un katrai vecuma grupai ir iedalīta cita teritorija. Meitenei nemaz negribas ēst, tāpēc viņa pagriežas un dodas prom, bet nekur tālu netiek.
Viņas priekšā stāv Sandra un nikni skatās uz meiteni.
-Marš pie galda! - Viņa uzsauc un iestumj Hannu atpakaļ bļaujošu bērnu barā, no kura viņai jau sāk sāpēt galva.
Meitene zina, ka neko nespēs tāpat ieēst, bet viņai nav izvēles. Kāda cita sieviete liek bērniem sadalīties pa pāriem un doties viņai līdzi. Visi ātri atrod draugu, izņemot Hanna. Viņa paliek stāvam viena pati pašā rindas galā.
Vienaudži priekšā ķiķina un smejas, kāds ik pa brīdim uzmet viņai neizpratnes pilnu skatienu, it kā vaicātu, ko viņa te pazaudējusi. Viņi tiek ievesti citā telpā, kas ir daudz mazāka un klusāka. Tajā atrodas milzīgs galds, uz kura salikti brokastu šķīvji ar auzu putru, kura aplieta ar dīvainas krāsas ievārījumu.
Hanna jūt, kā kuņģis sagriežas, bet viņa cenšas norīt šo nepatīkamo sajūtu, jo negrib tikt sodīta.
Dzīvojot ar Moniku, Hannai nekad nebija jāēd tas, ko viņa nevēlējās. Vecmāmiņa vienmēr apvaicājās, ko meitene vēlētos saņemt ēdienreizēs, un ja kaut kas nebija kā nākas, Hanna vienmēr varēja pateikt, ka tas ēdiens viņai negaršo. Šeit meitene neuzdrošinājās bilst ne pušplēsta vārda.
-Kas tu tāda esi? - Viņu uzrunā kāds puika ar izpūrušiem, tumšiem matiem un izsmējīgu skatienu. Hanna nepaceļ acis, viņa negrib redzēt nevienu no viņiem. Tā vietā meitene mēģina dabūt kaut nedaudz iekšā bezgaršīgā ēdiena.
-Kurla esi, vai? - Viņš neliekas mierā. Meitene jūt pārējo skatienus duramies mugurā. Tie ir asi un dzeloši, viņa grib nomest karoti un izskriet ārā, pamest šo teritoriju un atkal vienatnē klaiņot. Gluži kā pirms pieciem gadiem, kas nu jau ir veselu mūžību atpakaļ.
-Viņa ir dīvaine. Vakar gāja gulēt ar visām drēbēm un nemazgājusies! Fuj! - Tā par meiteni izsakas viņas istabas biedrene Sindija.
-Es nezināju, kur atrodas vannas istaba... - Hanna izmoka, juzdamās vēl neērtāk.
-Netīrā cūka! - Puika atkal neliekas mierā.
Uzraudze viņu apsauc, bet neko vairāk nesaka. Hanna jūt kārtējo asaru kamolu kāpjam kaklā un cenšas pa visām varītēm neraudāt.
Viņa nav apēdusi pat pusi ēdiena, kad brokastošanas laiks jau beidzas. Dzīvojot ar Moniku, pēc brokastīm meitene vienmēr devās uz autobusu, lai dotos uz skolu.
Skola. Hanna cer, ka tā būs vienīgā vieta, kur viņa varēs būt atkal pati. Satikt Martu un pārējos klases biedrus ir tieši tas, kas nepieciešams.
Meitenes garastāvoklis manāmi uzlabojas. Viņai vairs nerūp pārējo ņirdzīgie skatieni un rupjās piezīmes. Meitene zina – tūlīt viņa atkal varēs sēsties transportlīdzeklī un tad doties uz mācību iestādi.
Hanna ēdamtelpā paliek pēdējā, jo gaida atļauju no uzraudzes, ka viņa var doties. Sieviete sāk vākt netīros traukus vienā kaudzē un klusē.
-Vai es varu doties uz savu skolu? - Meitene beidzot pati iejautājas. Tā jau var nokavēt visas stundas, kamēr uzraudze izdomās sākt runāt.
-Tam vēl ir par agru. Vispirms tu adoptēsies šajā vidē, iesi pie psihologa, bet tikai tad dosies uz skolu. - Sieviete apskaidro, bet tas Hannai neko neizsaka.
-Bet tad taču es būšu nesekmīga! Un Marta domās, ka esmu pazudusi. - Viņa pauž neviltotu sašutumu.
-Hanna, tu vairs neatgriezīsies vecajā skolā. Tu iesi tur, kur bērnu nama bērni. - Uzraudze atbild, pat neveltīdama viņai skatienu, kur nu vēl mīļumu.
-Kā neiešu? Bet... - Meitenei trūkst vārdu.
-Tu tagad dzīvo šeit. Te valda citi noteikumi. - Aukstā zivs tikai nomurmina.
Meitene izskrien no ēdamzāles un turpina joņot augšā pa kāpnēm līdz savai istabai. Viņa atrauj vaļā telpas durvis un iemetas savā smirdīgajā gultā.
Asaras no jauna sāk ritēt pāri vaigiem. Kāpēc te visi ir tik ļauni un neiejūtīgi?
Kāpēc Hannai liegts doties uz veco skolu, kur viņa bija sadraudzējusies ar visiem bērniem. Tie ir pavisam citādāki, nekā šeit.
Pēc mirkļa istabā ienāk tā pati sieviete, kas vakar Hannu uzrunāja – Beatrise.
-Labrīt. Es domāju, ka šodien mēs varētu parunāt. - Sievietes balss ir laipna. Viņa ir citādāka, nekā pārējie. Viņa ir mīļa.
Hanna no spilvena paceļ saraudāto seju un notrauš asaras. Viņa atspiež muguru pret vēso sienu un raugās sievietē, nezinādama, kas būtu jāsaka vai kā jāizturas.
-Sāksim visu no jauna. Es esmu Beatrise, turpmāk es varu būt tava labākā draudzene, ja vēlies. Tavi noslēpumi pie manis ir drošībā. - Sieviete saka, veltot siltu smaidu, tā iedrošinot Hannu sarunai, - Tagad pastāsti par sevi. - Viņa lūdz.
Meitenei nav viegli runāt. Viņai ir tik daudz, ko teikt, bet Beatrise neko no tā nesapratīs, pat ja viņa ir psiholoģe.
-Es gribu mājās. - Hanna ar varu izmoka un nodur galvu.
-Zinu, to vēlas visi bērni. Esmu pārliecināta, ka kādu dienu tevi adoptēs kāda jauka ģimene. - Sieviete saka.
Hanna atkal paceļ acis. Ģimene? Vai tas nozīmē, ka viņa būs brīva no šī visa?
-Kad viņi nāks? - Meitene cerīgi vaicā.
-Visai drīz. Bet tagad pastāsti man, kas tevi nomāc. Zinu, ka nav viegli runāt par sievieti, pie kuras tu dzīvoji, bet runājot par to, kļūst labāk. - Beatrise saka.
Meitene ievelk elpu.
Viņa nav gatava runāt par to Moniku, ko pazina un mīlēja. Un viņa sev apsolās, ka nekad nevienam nestāstīs patiesību.
Šī ir pirmā reize, kad Hanna nolemj melot sievietei ar mīlīgo smaidu. Viņa nespēj nevienam no šīs iestādes uzticēties.
