Hanna vēl nekad agrāk savā dzīvē nebija jutusies tik vientuļa un pamesta. Pat ne tajos brīžos, kad viņa mēdza lavīties ārā no mājas un visu dienu pavadīt vienatnē ar sevi. Tad Hanna to laiku izbaudīja, jo varēja kaut uz dažām stundām būt prom no vides, kas viņai pašai riebās, taču tagad ir citādāk.
Meitene ar varu tika atrauta no Monikas. Viņa vēlētos, kaut mūžam spētu atcerēties, kā sieviete izskatījās. Visvairāk viņai patika tie brīži, kad Monika no sirds smējās, izteiktām krunciņām iezīmējot viņas tik proprocionālo seju. Ārsti lika meitenei kāpt mašīnā un veica kaut kādas pārbaudes. Visu to laiku, kas šķita velkamies kā mūžība, viņa turpināja raudāt.
Hannai tik ļoti sāpēja sirds par Moniku, ka viņai bija jāizcieš tādas sāpes, ka pat lāgā parunāt nespēja. Kāpēc labajai sievietei bija tāda mūža nogale?
Meitene cerēja, ka pēc pārbaudēm viņa varēs atgriezties savā mājā, uzskriet augšstāvā un ieritināties gultā, taču tā vietā mediķi aizveda Hannu prom uz viņai nezināmu vietu. Meitene centās noskaidrot, kas tagad ar viņu būs, bet neviens nesniedza atbildi.
Tālāk meitene tika nodota svešu cilvēku rokās. Viņa bija tik pārbijusies, ka ķermeni sāka kratīt drebuļi. Ārā pamazām satumsa, un viņa zināja, ka nekad vairs neatgriezīsies mājās. Nekad nesēdēs Monikas skaitajā dārzā vai nedosies pastaigā gar jūru. Viss ir zudis līdz ar sievieti, kas viņu izglāba. Izglāba un pēc tam pameta likteņa varā.
Viņai no jauna uznāk kārtējā asaru lēkme. Meitene nesaprot, kāpēc visi no viņas atsakās. Vispirms vecāki un tad vēl Monika. Brīdī, kad šķita, ka beidzot dzīvē viss uzlabojas un Hanna jau sāka izjust patiesu laimi, tas viss vienā dienā tika atņemts.
Viņa sēž gaitenī, kas smird pēc skolas laiku kāpostu zupas un vēro netīri dzelteno gaismu pie griestiem, kas ik pa brīdim noraustās. Nu jau ārā ir pilnīgi melna nakts. Un stipri snieg. Hanna dzird, kā vējš sit sniegpārslas pret stiklu un saraujas čokurā.
Krēsls nav ērts, tas griežas ķermenī, bet Hanna nespēj pakustēties. Viņa atceras, ka vakar ap šo laiku abas ar Moniku sēdēja kamīna priekšā. Hanna lasīja pasaku grāmatu un Monika slavēja meiteni par teicamu un raitu lasīšanu. Šodien viņa skolā bija dabūjusi deviņnieku un uzslavu no skolotājas, tomēr tas viss šķiet pilnīgi nebūtīgi.
Pēkšņi atveras priekšā esošās durvis un no kabineta iznāk sieviete ar astē sasietiem tumšiem matiem, brillēm uz acīm un kaut kādu mapi rokās.
-Sveika, Hanna. Es esmu Beatrise. - Viņa saka, sniegdama meitenei savu roku.
Hanna to nepieņem. Viņa pat nepakustas.
-Esmu psiholoģe. Es tev palīdzēšu tikt pāri Monikas zaudējumam. - Viņa saka, cītīgi vērodama meiteni. Hanna nolaiž galvu un skatās tikai uz savām rokām, vēlēdamās, kaut sieviete aizvērtos un nepieminētu Moniku. Asaras no jauna sariešas acīs.
-Gaidīšu tevi rītdien savā kabinetā. - Viņa saka, nespēdama Hannu pierunāt likt runāt. Meitene dzird, kā sievietes augstie papēži klaudz pret netīro flīžu grīdu, viņai promejot.
Aiz kabineta durvīm, no kurām iznāca psiholoģe, dzirdama klusa balsu murdoņa. Hannai gribētos zināt, kas par viņu tiek spriests, tomēr viņai no tā nav nekādas sajēgas.
Viņa prāto par Beatrisi. Hanna ir dzirdējusi vārdu "psihologs", bet nav sapratusi, ko tas īsti nozīmē. Arī viņas skolā tāds strādā, bet ne reizi neviens no klases tur nav gājis. Lai vai kā, sieviete šķita gana draudzīga, tomēr Hanna nekad nerunās ar viņu par Moniku. Neviens tāpat nesapratīs meiteni.
Pēc brīža kabineta durvis tiek atvērtas vēlreiz. Šoreiz pie meitenes pienāk kāda pavecāka dāma. Viņas skatiens ir akmensciets un drūms.
-Dosimies uz istabu. - Viņa diezgan asā tonī pavēsta, bet Hanna nekustas. Viņa nekur negrib doties. Viņa vēlas atgriezties mājās, - Tu nedzirdēji? Laiks gulēt! - Sieviete pierauj Hannu kājās, stipri paraudama aiz rokas.
Meitene neko neizrāda. Viņa vienkārši seko sievietei, kura dodas cauri gaitenim un tad uz nākamo stāvu pa kāpnēm augšā.
-Es gribu mājās. - Beidzot Hanna savu vēlmi ir izteikusi skaļi. Varbūt dusmīgā tante to uzklausīs un ļaus viņai iet prom.
Sieviete apstājas koridora vidū un cauri briļļu ietvaram uzlūko Hannu. Meitene nespēj nolasīt sievietes emocijas, bet jūt, ka viņa ir vēsa.
-Meitēn, to grib ikkatrs bērns. - Viņa saka, bet tad turpina ceļu.
Hannai nav ne jausmas par kādiem bērniem tiek runāts. Viņas līkumo cauri dažādiem gaiteņiem un telpām. Hanna pamazām apjūk arvien vairāk, nesaprazdama, kurp sieviete cenšas viņu aizgādāt.
Beidzot viņa apstājas.
-Varam iepazīties. Turpmāk es būšu tava uzraudze Sandra. Te ir tava istaba. Viss nepieciešamais atrodas iekšā. Pati visu redzēsi un atradīsi. - Viņa strikti saka.
Hanna apjukusi stāv pie durvīm. Viņa taču nedomā, ka meitenei būtu jādodas tur iekšā?
-Es gribu mājās. - Hanna vēlreiz izsaka savu vēlmi.
-Tagad tavas mājas ir šīs. - Sandra saka un iestumj meiteni iekšā nezināmajā.
Telpa ir neliela. Tajā mitinās vēl divas meitenes, kas varētu būt viena vecuma ar Hannu. Viņas savā starpā čalo, nemaz nepamanot viņas ierašanos.
Istabas tālākajā stūrī atrodas brīva gulta. Viss, kas viņai atvēlēts, ir guļamvieta un niecīgs galdiņš.
Viņa uzmanīgi apsēžas uz gultas malas, nespēdama noticēt, ka te būs jānakšņo. Kur viņa īsti atrodas un kāpēc neviens neko nepaskaidro?
Hanna vēro meitenes. Lielākā pin mazākajai matus. Tie ir gaiši, biezi un ļoti gari. Viņas par kaut ko čalo, bet Hanna nesaprot, par ko tieši.
Tad istabā ienāk cita sieviete. Daudz jaunāka par Sandru. Viņai rokās ir soma ar Hannas mantām.
-Te būs pats nepieciešamākais, ko paņēmām no tavām bijušajām mājām. - Viņa saka.
Hanna izlasa, ka sievieti sauc Greisa.
-Tās būs tavas istabas biedrenes - Žanete un Sindija. - Viņa norāda viņu virzienā.
-Es viņām nepatīku. - Hanna ar rūgtumu secina. Nekad agrāk viņa nav izjutusi tādu vienaldzību no citu bērnu puses.
-Viss būs kārtībā. Zinu, ka šī diena tev ir bijusi īpaši smaga, bet atpūties. Rītdiena būs labāka. Gaidīsim tevi brokastīs pulksten 9.00. Tad varēsi iepazīties ar citiem bērniem. - Greisa saka, saņemdama Hannas plaukstas. Tās no bailēm un neziņas kļuvušas miklas.
-Kas šī ir par vietu? - Hanna čukstus un ar bijību balsī jautā.
-Bērnu nams. Te ir daudz tādu, kas palikuši bez vecākiem. Esmu pārliecināta - tu sadraudzēsies. Tagad gan atpūties. - Viņa papliķē pa Hannas ceļgalu un uzsauc abām pārējām, ka laiks izslēgt gaismu un doties gulēt.
Hanna necenšas pat novilkt drēbes. Viņa palien zem vēsās segas un ieelpo hloraino aromātu. Meitene pagriežas pret sienu un aizver acis.
Zem drēbēm viņa satausta kuloniņu. Hanna cenšas iztēloties, ka tepat vien ir Monika. Viņa iedomājas, ka sieviete uzlikusi savas rokas uz Hannas pleciem un stāsta pasaku līdz meitene aizmieg.
Domās viņa dzird vecmāmiņas mīļo balsi.
Tad Hanna aizmieg, nezinādama, ko nesīs rītdiena.
