Hanna atkal sēž uz jumta. Viņa izpleš rokas un ļauj vējam apņemt visu ķermeni. Meitene aizver acis un tad no jauna tās atver. Visapkārt plešas tikai zaļas koku galotnes un koši zilas debesis ar baltiem spalvu mākoņiem. Pēkšņi meitene pielec kājās.
Viņa zina, kādēļ atgriezās – ne jau tāpēc, lai papriecātos par skaisto skatu. Hannas kājas dreb tik ļoti, ka ceļi sāk ļodzīties, tomēr nu jau ir par vēlu, lai atkāptos. Meitene pakāpjas nedaudz uz priekšu un nejauši pārsveras pāri jumta korei. Viņa aizžmiedz acis, bet iztēle uzreiz ataino sievieti, kas guļ uz grīdas bez dzīvības pazīmēm un zilganu seju.
*
Hanna atver acis un palūkojas apkārt. Aiz loga palēnām aust rītausma.Tikai pēc mirkļa viņa apjauš, ka tas bija tik reāls sapnis, kurš uzdzen zosādu. Viss šķita reāls - jumts, koki, emocijas...tikai šoreiz viņa bija Niklāva vietā.
Meitene paberzē pieri un sarauc degunu. Tā, kā ir pārlieku agrs, bet miegs viņai vairs nenāk, Hanna pieceļas no gultas un kādu mirkli paliek nekustīgi sēžam. Vakardiena šķiet tik tāla, ka viņai gandrīz vai šķiet, ka tikšanos ar Niklāvu pati ir izdomājusi savā prātā.
Viņa papurina galvu un tad uzvelk pirmo, kas pagadās. Pa ilgiem laikiem meitene nolemj apmeklēt mācības, lai gan ir diezgan pārliecināta, ka tāpat neko jaunu neiemācīsies. Viņa nesaprot, kā agrāk varēja veltīt tik daudz laika dažādām grāmatām un mājasdarbiem. Dzīve ir īsa un katra minūte ir no svara. Hannai nav skaidrs, kā viņa varēja būt tik bezatbildīga un to šķiest un pilnīgi nevajadzīgu darbību veikšanai.
Skola nav devusi itin neko. Viņu vienalga izlika uz ielas, pat labākais draugs atteicās sazināties. Hanna atceras par Brendonu tikai tad, kad mēģina saņemt savus īsos matus, lai tie izskatītos gana piedienīgi. Viņa sāji pasmaida netīrajam atspulgam spogulī un nolemj nedaudz uzkrāsoties.
Jau atkal Hanna ķeras klāt istabas biedreņu kosmētikai, jo pašai tādas nav. Viņa uzklāj spilgti oranžas ēnas, bet uzacis iekrāso ar laineri, atgādinot lētu sievieti. Šādā veidā viņa cer, ka spēs atšūties no Dāvja – puiša, kas jau kādu laiciņu pievērš viņai pastiprinātu uzmanību.
Visbeidzot viņa nolemj uzkrāsot arī lūpas, piešķirot tām tumši zilu krāsu. Hanna uzspiež ātru skūpstu spogulim un klusām izzogas ārā no istabas.
Klasē neviena nav, izņemot pedagoģi, kura, acīmredzot, gatavojas stundai. Viņa uzmet ašu skatienu Hannai un šausmās noelšas. Meitene, ignorēdama durstošos skatienu mugurā, ieņem savu vietu pašā pēdējā solā un ar blīkšķi uzmet uz nelielā galdiņa pāris grāmatas. Viņai nav ne jausmas, vai šodien vispār ir tādi priekšmeti.
-Atvainojos, bet tu nevari šādā izskatā sēdēt stundā. - Sieviete saka, nolikdama malā burtnīcu kalnu.
-Un kāpēc nē? - Hanna sakrusto rokas uz krūtīm. Pirms gada viņai nebūtu ienācis prātā kaut ko iebilst skolotājai.
-Tāpēc, ka tu slikti iespaido savus vienaudžus. - Sieviete atbild.
-It kā te tāpat visi jau nebūtu iespaidoti! - Hanna atbild.
Iestājas īsa klusuma pauze. Skolotājas pacietības mērs lēnām izsīkst, un meitene jūt, ka ir gaidāma eksplozija.
-Lūdzu, notīri seju un tad atgriezies. Tev ir daudz parādu. Man šķiet, ka 10. klasē jau vajadzētu par to sākt uztraukties. Te nav mammas, kas visu izdarīs tavā vietā. - Skolotāja muld.
Pēdējais teikums Hannu aizskar. It kā viņai kādreiz būtu bijusi māte, kas par viņu gādātu.
-Ej ieskrienies ar visām savām tizlajām mācībām. - Hanna pieceļas un dodas uz izeju.
-Es atvainojos, tev par šiem vārdiem būs jāatbild! - Sieviete nosauc nopakaļ.
-Jā? Un ko tad jūs izdarīsiet? Izmetīsiet mani uz ielas? Mērdēsiet badā? - Hanna draudzīgi pajautā un tad pamet klasi.
Pa ceļam uz istabu viņa satiek tieši to cilvēku, kuru bija plānojusi šodien neredzēt.
-Hei! Kur tu? - Dāvis vaicā, uzlicis plecā somu, vēloties līdzināties paraugskolniekam.
-Prom. - Hanna atbild.
-Kāpēc? Varbūt šodien kaut ko padaram? Tu labi izskaties. - Dāvis saka.
-Vienalga. - Meitene tikai parausta plecus.
-Es tev piezvanīšu. - Viņš saka un tad dodas tālāk.
Hanna nolemj tomēr nedoties atpakaļ uz istabu, bet gan ārā. Svaigais gaiss noteikti nomierinās. Meitene ir nikna, ka vienīgajā dienā visā semestrī viņa ir nolēmusi apmeklēt mācības, bet arī tad skolotāja visu sačakarē.
Viņa apstājas pie internāta un paraugās uz visām pusēm. Lielas izvēles nav. Pa labi ir neliela taciņa uz graustiem, pa kreisi mežš, bet priekšā kaut kāds smakojošs grāvis.
Nekad agrāk viņa nav devusies mežā, taču šodien meitene jūt pēc tā vajadzību. Kabatā viņa satausta pāris eiro un pasmaida, lai gan tāpat nav vietas, kur tos iztērēt.
Mežā ir klusi un mierīgi. Hanna cenšas sakopot domas, lai izdomātu labu rīcības plānu, kā tikt vaļā no Dāvja. Meitenei nekas jēdzīgs nenāk prātā, izņemot viņu likvidēt, bet Hanna tādam solim vēl morāli nav gatava.
Pietika jau ar to, ka viņa vēlējās atbrīvoties no Artūra un tagad tas šķiet jēdzīgākais, kas var būt.
Tad meitene apstājas un paraugās debesīs. Tās ir gluži kā murgā.
Un tad viņa ar muguras smadzenēm jūt, ka kaut kas nav kārtībā.
