local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas// 542

77 0

Hanna pieceļas sēdus un apsēžas uz vēsā jumta seguma. Meitene pievelk kājas sev tik cieši klāt, ka cirkšņos iezogas pa asai sāpei. Viņa paskatās uz puisi, kurš izskatās gana samulsis, lai runātu. Arī Hannai galva šķiet kā izslaucīta bez neviena vārda vai domas, kas iederētos tieši šajā situācijā.
Viņa cieši nopēta nezināmo puisi, kurš ap šo laiku jau vairs nebūtu starp dzīvajiem, ja vien Hanna neatrastos tieši šajā vietā un laikā. Viņu pārņem savādas izjūtas, tik neierastas, ka Hanna nezina, kā rīkoties.


-Paldies. - Puisis beidzot izmoka. Viņa balss ir diezgan smalka, mazliet meitenīga, bet visādi citādi pievilcīga ausīm.
Hanna paceļ galvu un abu skatieni savijas vienā. Cauri meitenes ķermenim izskrien simtiem trīsu un sīku skudriņu, kas kutina ādu tik ļoti, ka dažubrīd gribas iesmieties, tomēr viņa saglabā neitrālu, mazliet ieinteresētu sejas izteiksmi.


-Tu...es...lejā.. - Puisis bezsakarīgi nomurmina, norādīdams uz melno tukšumu. Tas ir biedējošs un Hannai neviļus iztēle piedāvā ne visai tīkamu skatu ar šo izstīdzējušo ķermeni, kurš groteski guļ starp gruvešiem. Meitene noskurinās.
-Neuztraucies, tāpēc jau es te biju – lai tevi izglābtu! - Viņa pasmejas, bet puisis tikai nodur galvu. Viņa uzreiz nokaunas par savu neadekvāto rīcību.


-No kurienes tu esi? Kā šeit uzradies? - Hanna mēģina mainīt tematu.
Puisis apsēžas lotus pozā un uzliek drebelīgās rokas uz ceļiem. Niecīgajā gaismā meitne ievēro, ka viņa seju klāj ne vien pūtītes, bet arī dažādas skrambas un rētas.
-Un vai tevi tas interesē? - Viņš godīgi pavaicā. Hanna apstulbst.
Viņa nolaiž skatienu un triec to zemē.


-Kāpēc tu gribēji nomirt? Domā tā ir vieglāk izbēgt no visiem mēsliem, kuros esi iekūlies? - Viņa jautā, gaidīdama atbildi. Hannai tā ļoti interesē – kāpēc cilvēki izvēlas atņemt sev dzīvību un tik sāpīgā veidā? Vai viņi tiešām cer, ka nonāks Paradīzē cepuri kuldami?
-Jo tā būtu labāk. - Viņš atburkšķ.


Meitene no somas izvelk pudeli un paskalina rūgto dziru. Viņa noskrūvē korķīti, iedzer lielu malku un padod dziru arī savādajam puisim, kurš paņem pudeli un uz sekundi abu ledus aukstie pirksti saskaras.
Hanna atrauj roku kā dzelta un aizgriež galvu, lai gan ir pietiekami tumšs, lai viņš nesaskatītu viņas kliedzošo mulsumu sejā.


-Tu nekad neesi gribējusi izbeigt savu dzīvi? - Viņš jautā.
Hanna mirkli apdomājas, cenšoties atsaukt atmiņā visdrūmākos brīžus, kas jau līdz šim tikuši piedzīvoti. Atmiņas tinas kā novecojusi kinolenta.
-Nē. - Visbeidzot viņa izgrūž vienu vienīgu vārdu, kas tāpat ir meli.
-Neticu. Ja tev būtu laimīga dzīve, tad tu neatrastos uz šī jumta ar somām. - Viņš piezīmē.
-Dzīvei nav jābūt laimīgai, lai tā būtu dzīvošanas vērta. - Hanna noburkšķ.


-Tikai ne tad, ja māte bija alkoholiķe, kura sapinās ar nepareizo tipu, kas galu galā viņu novāca. Šovakar. - Pusisi izgrūž. Vārdi sasniedz Hannas ausis un liek meitenei sarauties.
Iestājas klusums. Hanna cenšas izdomāt, vai tikko dzirdētais patiešām nebija halucinācijas. Varbūt pie vainas ir stiprais dzēriens vai kas cits?


-Tu vari neatbildēt, bet es tev visu izstāstīšu. Par laimi, tu esi svešiniece un mēs nekad vairs netiksimies. Sākšu ar to, ka mani sauc Niklāvs. - Viņa balss plūst rāmi un vienmērīgi.
Niklāvs stāsta par savu bērnību, kura nav bijusi laimīga, bet gan ciešama. Māte šad tad iedzērusi, uzrīkojusi pa kādai ballītei, bet pievērsusi uzmanību arī dēlēnam. Viņi gājuši uz parku, kopā rotaļājušies, spēlējuši paslēpes un visu citu, ko parasti vecāki dara ar bērniem.


Jo vecāks viņš kļuvis, jo vairāk problēmu radies. Mātes aizvien biežāk nav bijis mājās. Lielākoties viņa aizbildinājusies ar vienkāršām, nodriskātām rūtiņu lapām pie netīri dzeltenā ledusskapja ar vēstījumu, ka viņas mājās nebūs un Niklāvam pašam ir jāmācās par sevi parūpēties.
Un viņš arī mācījies. Nemitīgi klaiņojot apkārt un cenšoties mierinājumu rast vienaudžos, kas viņu atgrūduši. Novērsusies arī māte, kas mājās pārradās katru vakaru ar savu piegulētāju.


Dažkārt viņi uzdrīkstējās sievieti piekaut līdz bezsamaņai, citkārt lika dunci pie rīkles vai kā savādāk iespaidoja. Niklāvs tur visur bija klāt. Viņš dzirdēja ik katru čukstu, ik katru draugu, izmisīgu lūgšanos un šņukstus vairāku stundu garumā. Viņš tikai klausījās, nevis devās palīga.


-Un tad viņa satika kaut kādu veci, kas viņu nemitīgi sita, bet viņa vienalga turējās pie viņa kā tāda dēle pie ķermeņa. Es vairākkārtīgi lūdzos, lai viņa pamet to kretīnu un dzīvo viena, tikai ar mani. Viņa neklausīja. Šonakt es viņu zaudēju pavisam. Es atradu viņu guļam savā istabā bez dzīvības pazīmēs ar kaut kādu žņaugu ap kaklu. - Niklāvs pabeidz savu stāstu.


Hannas acis neviļus ir kļuvušas miklas. Viņa truli raugās tumsā. Prātā nāk nabaga Ksenija, kas noteikti pēdējās mūža dienās gāja cauri līdzīgai ellei, veloties rast izeju, kad jau ir par vēlu, kad jau visi vārti ir aizslēgti.
-Tu kļūdies, mēs vairs neesam svešinieki. - Hanna nočukst dzestrajā gaisā.
-Kā... - Puiša balss pauž neviltotu apjukumu.


-Man tagad jādodas. - Meitene pieceļas kājās, ignorēdama asos dzēlienus labajā lielā. Viņa uzmet plecā somu un ašiem soļiem dodas lejā.
-Bet tava pudele! - Niklāvs sauc nopakaļ. Hanna tikai paātrina tempu un ļauj kājām viņu nest prom no ēkas.
Kad beidzot viņa ir pašā pakājē, meitenes sirds dauzās kaklā. Pāri vaigiem līst asaras. Viņa sajūt to sāļumu uz saplaisājušajām lūpām.


Hanna skriešus metas atpakaļ uz internātu. Viņa gandrīz pieļāva lielāko kļūdu savā dzīvē. Viņai vispār nevajadzēja doties uz to ēku un kāpt uz jumtu. Tad viņa nebūtu satikusi Niklāvu, kas tik ļoti rakstura ziņā atgādina Brendonu.
Viņa nosolās, ka nekad vairs neļaus nevienam iekļūt sirdī. Viņa vienkārši to neļaus, kaut gan zemapziņā jau zina, ka tas ir noticis.
Šī nav pēdējā reize, kad viņa satiek Niklāvu. Hanna to zina, un tas ir pats biedējošākais.

77 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt