local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //534

54 0

Hanna palielina tempu un no visa spēka ar ķermeni metas cauri tumsai. Dzestrais vējš kutina meitenes kaklu, triecot tajos pašas matus. Viņas elpa ir sekla un sēcoša, bet Hanna nespēj apstāties. Kājas viņu nes aizvien tālāk un tālāk, aiz muguras kā tumšs rēgs paliek internāts.


Viņa pēdējo reizi uzmet tam ašu skatienu. Šur tur logos deg pa kādai blāvai gaismai, bet lielākoties viss ir tumšs un kluss. Neierasti, tomēr tad Hanna sev atgādina, ka ir taču darba diena. Meitene pārbrauka ar plaukstu pāri miklajai pierei. Nelielā mugursoma, šķiet, ar katru mirkli kļūst tikai smagāka un smagāka, līdz vienā mirklī Hanna zem tās pilnībā sabruks.


Hanna no jauna uzgriež ēkai muguru un jau piebremzē tempu, pārejot uz vieglu riksīti. Viņai vajag atgūt normālu elpošanu. Un tomēr... Galvā tiek pārcilāti visi argumenti vēlreiz, kāpēc viņa nolēma doties prom, nevienam neko nesakot un nebrīdinot?


Gada laikā meitene bija pamanījusi sevī drastiskas pārmaiņas – gan dvēseliski, gan ķermeniski. Skaidrs ir viens – viņa vairs nav un nekad nebūs tā naivā Hanna, kas tic brīnumiem un cilvēkiem, kas izliekas par labiem un draugiem. Apjausma, ka patiesībā viss ir daudz drūmāk, nāca tik pēkšņi, ka tā ar visu savu svaru uzgūla uz Hannas trauslo augumu, draudot salauzt ikvienu kauliņu un visu viņas būtību.


Meitene skatījās spogulī un ar katru dienu arvien vairāk ievēroja, cik ļoti atspulgs mainās. Meitenes āda kļūst aizvien blāvāka un neizteiksmīgāka, acis ar paplašinātajiem asinsvadiem jau ir norma. Viņa vienkārši pamanīja, cik ļoti viņai vajag īstu, patiesu brīvību. Bez neviena, kas kontrolētu vai uzraudzītu viņas soli.


Un tas viss...Bēgt prom nakts vidū, bija impulsīvs lēmums. Viņa neatstāja nekādas raudulīgas atvadu vēstules vai zīmītes, kurās lūdz piedošanu istabas biedrenēm par to, kāda maita visu šo laiku bijusi. Lai gan meitene to neapzinājās, viņa sāka ievainot ne tikai sevi, bet arī visus apkārtējos. Bieži vien Hannas histērijas uzliesmojumi rezultējās ar izdemolētu istabu un saplēstām pudelēm.
Reiz Loreta pat nejauši bija uzkāpusi uz stikla lauskas un guvusi dziļu brūci. Dažkārt Hanna nekontrolēja savu rīcību, viņa bija mežonīga, asa un nesavaldīga. Viņai nerūpēja itin neviens, kas bija apkārt. Bija tikai viņa un nepanesamās sāpes, kas nemitīgi lika izciest agoniju 24 stundas diennaktī. Un tad viņa to atrada – savu glābēju. Patiesībā tas ir Montas nopelns, jo bez viņas pamudinājuma Hanna nekad nebūtu spērusi kaut solīti pretī savam glābējam.


Meitene iebāž roku novalkātu džinsu bikšu kabatā un satausta nelielo konteinerīti. Viņa zina, ka tiklīdz Monta atklās, ka ir pazudusi krietna deva koka, viņa būs gatava Hannu nosist un tieši tāpēc meitene neplāno doties atpakaļ.


Lai gan vajadzība pēc baltā pulverīša, kas sākotnēji rada nelielu reibumu, bet pēc tam liek piedzīvot neatsveramu atvieglojumu, ir nepanesama, Hanna sakož zobus un apsola sev, ka tiklīdz būs atradusi kādu vietu, kur apmesties, tad ļaus ķermeni ievest pilnīgā transa stāvoklī.
Vēl viņa paņēma līdzi Loretas telefonu, jo gluži vienkārši tas atradās uz naktsgaldiņa un bija pilnībā uzlādēts. Hannai nav lādētāja, bet viņa paredz, ka vismaz pāris dienām ar aparātu pietiks. No otras kabatas viņa izvelk saplēstu cigarešu paciņu un trīcošiem pirkstiem izvelk cigareti.
Kad tā aizkūpināta, meitene izpūš baltus dūmus skaidrajās debesīs un nodreb. Ir aukstāks, nekā viņai šķita, bet varbūt saltums nāk no iekšienes...


Meitene turpina soļot un aizver acis, ļaudama kājām ķerties aiz zariem un ik pa laikam iekāpt kādā kurmjrakumā. Kā gan Hanna varēja krist tik zemu? Vienā mirklī viņai bija viss, bet jau nākamajā – itin nekā. Un tad Hanna ļāvās straumei viņu nest tālu prom uz iepriekš neiepazītu vietu. Tagad viņas sabiedroties ir alkohols, cigaretes un kokaīns.


Lai gan viņa sev bija solījusi nekad nelietot šos draņķus, kas tikai degradē smadzenes un nesniedz nekādu labumu. Ak, šī naivā Hanna, kas cerēja uz rožainu dzīvi. Pat, ja viņa būtu vedusi Kseniju pie prāta, nekas nebūtu mainījies. Viņa atrastu nākamo kavalieri un karuselis grieztos no jauna.
Kad Hanna atver acis, domas momentā izplēn. Viņai priekšā slejas pamestā slimnīca. Meitene šo vietu labi pārzina, jo ir te vairākkārtīgi uzturējusies un pat pārnakšņojusi. Viņai uzreiz prātā nāk kāda ballīte, kuru rīkoja viens čalis Edijs. Tā bija tik grandioza, ka Hannai ir atmiņas zudums par visu, kas tonakt tur notika.


Meitene dodas iekšā. Neviens šo objektu neuzrauga. Viņa ir dzirdējusi nostāstus, ka vairāki jaunieši nolēkuši no jumta tieši rokās nāvei. Kāpjot augšā pa nestabilajām, grīļīgajām kāpnēm, meitene atkal prāto par to nakti, kad devās jūrā. Tagad viņai vairs nebūtu drosmes, lai ko tādu atkārtotu. Tad jau labāk aizvērt acis un vienkārši lēkt...


Vietām vēl ir redzami matrači ar bagātīgu pelējuma kārtu, pa kādai gultai ar dzelzs rāmi un sistēmām. Viņa nekad nav interesējusies, kāpēc ēka tika pamesta ar visu iekārtojumu. Tagad viņa par to domā, bet nav neviena, kas zinātu atbildi.
Meitene visbeidzot uzkāpj līdz bēniņiem un notupjas četrrāpus, virzoties uz lūku, kas ved uz jumtu. Tā ir viņas mīļākā vieta. Jebkad.


Hannas sirds ritms pierimst tikai tad, kad viņa saskata mirdzošās, sīkās zvaigznītes, ar ko piebridināta ir visa debess. Viņa izpleš rokas gluži kā putns spārnus un vairākas reizes apgriežas ap savu asi. Tad viņa nokliedz sajūsmas saucienus vēl un vēl. Pēc brīža tie jau ir histēriski kliedzieni, kas nāk tieši no Hannas dvēseles.
Jo vairāk viņa kliedz, jo labāk paliek. Tā ir kā tāda attīrīšanās no visām sliktajām emocijām, kas piepildīja viņas dvēseli. Pēc tam Hanna nomet somu, tai nokrītot uz zemes, ir dzirdama pudeļu šķindoņa. Vismaz par tām neviens nevarēs piesieties, jo Hanna tās iegādājās par savu tēriņu naudu, ko krāja vairāku mēnešu garumā.


Tad viņa pārkarina kājas pāri jumta korei un atguļas uz muguras. Nekad iepriekš viņa nebija jutusies tik...brīva un arīdzan laimīga. Laime... Šis vārds ir tik abstrakts, ka Hanna šaubās, vai tas vispār eksistē.
Meitenes labo noskaņojumu jau atkal izjauc domas. Viņa ienīst brīžus, kad atmiņas iezogas smadzenēs un sāk tā ēst kā sērskābe seju. Viņa no jauna pieceļas.
Un izvelk no kabatas telefonu. Šonakt, sēžot tik tuvu zvaigznēm un lūkojoties melnajās debesīs, viņa beidzot pieveiks savu pagātni. Hanna uzspiež Brendona numuru, ko vēl aizvien atceras no galvas.
Ak, tas laiks šķiet tik sens un neaizsniedzami tāls. Viņa pavīpsnā. Hanna vēlas tikai dzirdēt Brendona balsi, tas arī viss. Drosmei viņa ierauj krietnu malku lēta šņabja.


Rokas dreb vēl vairāk. Viņa jau gandrīz vai pārdomā, bet tad aši ļauj pirkstam pieskarties pie ekrāna.
Meitene bijīgi pieliek telefonu pie auss un gaida, kad kaitinošo signālu vietā atskanēs drauga balss, bet automātiskais atbildētājs uzreiz paziņo, ka šāds numurs vairs neeksistē.
Hannā salūzt pēdējais, kas vēl bija palicis. Saikne ar veco dzīvi pavisam ir zudusi. Tad meitene sāk raudāt tik izmisīgi, it kā tā būtu pēdējā viņas dzīves diena.


Viņa klausās koku šalkoņā un ļauj asaru tērcītēm pilēt pāri zodam klēpī. Hanna tver pēc elpas. Kāpēc Brendons viņu tik pēkšņi izslēdzis no dzīves?! Kāpēc...
Hanna saprot, ka viņas plāns ir pilnīga izgāšanās, jo ar pāris eiro pie dvēseles viņa pat neizkļūs ārā no tās vietas, kur atrodas.


Panika piepilda krūtis kā milzīgs balons, kas turpina izplesties arvien tālāk un tālāk.
Tad meitene aiz muguras izdzird skrapstoņu un pārstāj elsot. Viņa netic, ka tik vēlā stundā kāds te varētu nākt...
Bet soļi ir īsti. Viņa aši savāc savu somu un dodas pie viena no skursteņiem. Par laimi tas ir tik milzīgs, ka spēj meiteni paslēpt.


Tas ir kāds puisis ar lokainiem matiem un brillēm melnos rāmjos. Izstīdzis puika, kurš izskatās apjucis un nobijies.
Viņš izvelk no kabatas pudeli un iedzer lielu, lielu malku. Vispirms viņš aizsviež pudeli pāri jumta malai un ieklausās, vai tā ir sasniegusi zemi, nekādas atbildes.
Tad zēns pats uzkāpj uz nelielās maliņas un bīstami pārsliecas tuvāk melnajam bezdibenim. Pār Hannas ķermeni izskrien zosāda.


-Es ienīstu šo dzīvi! - Viņš kliedz. - Kaut es nekad nebūtu piedzimis! - Pusisi turpina.
Un vienu īsu sekundes simtdaļu Hanna pamana, cik ieliekti ir viņa ceļi un izstieptas rokas. Meitene zina, ka šis ir īstais brīdis, lai pamestu savu slēptuvi.
Viņa traucas pie cilvēka, kurš atsperas, lai izdarītu pēdējo lēcienu savā dzīvē. Hannas pirksti ieķeras viņa kapucē un meitene no visa spēka parauj puisi un atpakaļu.
Viņi abi kliedz un tad piezemējas uz seguma. Hannai neizsakāmi sāp mugura un kājas. Puisis izskatās apjucis. Viņa cekuls kutina Hannas seju un viņa tik tikko spēj paelpot.
Un tomēr...
Hanna tikko kādam izglāba dzīvību.
Pašnāvnieka ķermenis dreb tik stipri, ka pat Hanna to jūt. Tad viņš pagriežas pret meiteni.

54 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

1. Kur bērnu nama audzēkņi ņem naudu, lai nopirktu kokaīnu? Tas nav lēts prieks.

2. Narkotikas un alkohols principā nesavietojas. Narkomāni nedzer un alkoholiķi neduras/nešņauc.

3. Pamesta slimnīca, no kuras neviens nav paspējis aiznest prom dzelzs gultas? Tā nemēdz būt. Metālu mednieki savāc pilnīgi visu.

4. Man nezkāpēc ir sajūta, ka kopš viņu pēdējās tikšanās šī nav pirmā reize, kad kāds kādam neveiksmīgi zvana. Atpakaļ lasīt slinkums, bet deja vu sajūta ir...

5. Neesmu drošs, ka uz jumta var nogulties, pārkarot kājas pār malu. Jaunajām mājām parasti uz jumta ir maliņas/borti, vecajām - slīpie jumti. Ne vieni, ne otri nav baigi ērti gulēšanai minētajā pozā.

6. Viņa tik tikko izglāba no pašnāvības Brendonu? emotion

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt