local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //522

50 0

-Brendon, tu nevari visu laiku gulēt gultā un skatīties griestos. - Anete cenšas uzrunāt savu dēlu, kas nemaz nereaģē uz mammas balss.


Pusis tikai samirkšķina acis, bet klusē. Jau vairāk nekā nedēļu Brendons nav pateicis vairāk par pāris teikumiem un visbiežāk tie ir bijuši tikai divi vārdi – "jā" vai "nē".
-Labi, man ir apnicis, ka tu vienkārši guli kā dārzenis. Pie tevis rīt ieradīsies psihologs. - Anete saka, pieceldamās kājās.


-Es tāpat ar viņu nerunāšu. - Brendons beidzot ierunājas. Anetes sirds iepukstas straujāk, tāpēc, ka dēla balss ir samocīta un šķiet, ka pat runāšana prasa no viņa pietiekami daudz spēka.
-Bet arī ar mums tu nerunā! Varbū Eimija var palīdzēt? - Lai gan Brendona jaunā draudzene Anetei ne visai patīk, šajā situācijā viņa ir gatava sakost zobus un darīt jebko, lai atgūtu dzīvespriecīgo Brendonu.


-Dari, ko gribi, bet tagad es gribu pagulēt. - Pusis demonstratīvi pagriežas uz otriem sāniem, uzmetot uz galvas segu.
Anete kādu mirkli vēl nolūkojas uz dēlu, kas ar katru dienu arvien vairāk attālinās. Viņai šķiet, ka reiz pienāks mirklis, kad viņš kļūs pavisam neaizsniedzams. Lai apturētu pār vaigiem klusi ritošās asaras, viņa izsteidzas no istabas un dodas pie telefona, lai pazvanītu Eimijai.


Brendons dzird, kā mamma pamet istabu un noņem no galvas biezo, smacējošo segu. Viņš tver pēc gaisa, kas tāpat jau ir sasmacis, jo istaba labu laiku nav vēdināta.
Kaut gan puisis bija teicis, ka vēlas pagulēt, miegs viņam tagad būtu pēdējā vietā. Viņš ir gan emocionāli, gan fiziski noguris no bezjēdzīgās gulšņāšanas un trulas blenšanas griestos. Dažkārt viņš pieceļas, lai izdemolētu istabu un tad atgriežas gultā, kur noraugās uz atstāto nekārtību, citkārt viņam uznāk sasodīts raudiens par dzīvi, kas viņam piešķirta.


Todien, kad viņš pēdējo reizi devās savā skrējienā, lai pēc iespējas ātrāk aizmirstu Hannu un visu, kas ar meiteni saistīts, Brendona kājas viņu aiznesa uz Hannas bijušo māju. Pirms tam viņš uzkavējās nedaudz parkā, kur abi tik daudz reižu bija tikušies un pavadījuši neskaitāmas stundas vienkārši runājoties vai spēlējot mazu bērnu spēlītes.


Aizverot acis, viņš redzēja tikai Hannas seju – gan priecīgu, gan skumju pārņemtu. Tajā dienā Brendons būtu atdevis visu, lai tikai vēlreiz varētu pieskarties meitenes biezajiem, mirdzošajiem matiem un noglāstīt viņas gludo ādu. Bet, atverot acis, realitāte ietrieca sejā sāpīgu dūri – Hannas vairs nav un nebūs.


Pēc apjausmas Brendons sadumojās, ka taisnā ceļā devās pie Ksenijas, lai beidzot sievietei pateiktu visu, ko par viņu domā. Viņš vēlējās pateikt, cik ļoti slikts cilvēks viņa ir un vēl daudz ko neglaimojošo, kaut gan viņam sieviete tīri labi patika. Viņa allaž bija laipna, pieklājīga un draudzīga. Daudzkārt puisis nespēja saprast, kādēļ Hannai ar viņu neizveidojās tik labas attiecības...
Tuvojoties mājelei, pārliecība mazliet sašķobījās, bet puisis nebija gatavs atkāpties, jo tas nozīmētu, ka viņš ir totāls zaķpastala un šis fakts pilnībā varētu sagraut pašapziņu.


Lai izskatītos draudīgāks, puisis sarāva uz augšu plecus un izslēja krūtis, tomēr jau kārtējais atmiņu vilnis lika uz kādu mirkli sastingt un gremdēties atmiņās. Viņš atcerējās to pēdējo dienu, kad Hannu redzēja. Viņa bija skumja un dusmīga, uz visu pasauli par sodu, kas jāizcieš. Par to, cik nevajadzīga un lieka bija cilvēkiem, kam vajadzēja būt viņas ģimenei un atbalstam.


Ksenija pat pienācīgi neatvadījās, vien piedāvāja kaut kādus cepumus, kas situāciju tikai pasliktināja, bet varbūt tiešām viņa nav apveltīta ar prāta spējām un domāja tikai to labāko.
Brendons sakoda zobus un pieklauvēja pie durvīm vairākas reizes. Tad viņš nedaudz no tām atkāpās un gaidīja, kad beidzot tās kāds atvērs, bet nekā nenotika. Iekšā valdīja absolūts klusums un viņš noskaitās, ka atskrējis visu tālo ceļu tāpat vien. Aiz dusmām puisis iespēra pa durvīm un tās atvērās vaļā, it kā aicinādamas pašas iekšā.


Puisis palūkojās apkārt un prātoja, vai tikai viņi nav aizmirsuši tās aizslēgt, bet tad saprata, ka neviens neko tādu neaizmirst. Viņš piesardzīgi pavēra vaļā durvis un ielūkojās tumšajā koridorī.
Viņš simtiem reižu bija redzējis, ka filmās tādā mirklī galvenais varonis jautātu, vai kāds ir mājās, tāpēc viņš nolēma tā nedarīt. Brendons sataustīja pustumsā gaismas slēdzi un ar īsu klikšķi nelielajā priekšnamā ielija dzeltena gaisma.


Apavi kā allaž bija akurāti salikti rindā, trūka tikai čības, tāpēc puisis saprata, ka mājās kāds ir. Viņš devās tālāk. Parasti jau koridorī varēja just tikko gatavota ēdiena kārdinošos aromātu, bet tajā dienā bija kaut kas citādāk. Puisis nespēja pateikt, kas tieši, bet viņš ar sesto maņu juta, ka ir noticis kaut kas nelāgs, kaut gan nekas par to neliecināja. Viss bija savās vietās, izskatījās tā, kā vienmēr..un tomēr.
Vēl aizvien valdošais kapu klusums uzdzina šermuļus un Brendons sajutās kā kādā šausmu filmas ainā, kad tūlīt tiks uzzināta patiesība.


Viņam priekšā bija tikai divas durvis un pirmās viņš atvēra Hannas. Lai gan meitene jau sen tur vairs neuzturējās, sienas glabāja viņas patīkamo smaržu. Pie loga atradās bērnu gultiņa ar salauztās redelēm. Puisim uzreiz tas asociējās ar kādu strīdu vai nepatīkamu situāciju. Pirms atvērt blakus esošās durvis, viņš viesitabā uz dīvāna pamanīja atvērtu koferi. Tas bija piekrauts ar dažādām drēbēm un pāris citām mantām.


Viņš ievēroja spilgti oranžo kleitu ar melnajām puķēm, ko vairākkārtīgi bija redzējis Ksenijai mugurā. Kāpēc koferis atradās istabā, un tas izskatījās tā, it kā sieviete būtu taisījusies kaut kur doties...
Visbeidzot viņš atvēra Ksenijas guļamistabas durvis un gandrīz vai zaudēja samaņu.
Nekad iepriekš Brendons savā mūžā nebija redzējis kaut ko tik groteski pretīgu... Gultā bez jebkādām dzīvības pazīmēm gulēja Ksenija ar pārbolītām acīm pret griestiem. Uz grīdas atradās milzīga šļirce, tomēr tas jau nebija ļaunākais no visa.


Smaka, kas nāca no līķa bija tik spēcīga, ka Brendons nespēja tikt līdz tualetei. Sieviete gulēja pati savos izkārnījumos un ķermeņa šķidrumos. Līķis bija jau sācis pūt un istabā lidojas vairākas mušas.
Ksenija bija mirusi un viņš to redzēja. Kādu mirkli puisis vienkārši blenza uz līķi, nespēdams atraut acis. Dzīvespriecīgā, smaidīgā Ksenija nu sākusi pūt pati savā sulā...
Viņš ievēroja, cik viņa izskatās slimīgi izkārnējusi. Ap roku locītavām bija palikuši tumši violeti nospiedumi. Vai Artūrs viņu spīdzināja?


Tad Brendons pagriezās un metās bēgt pirms ir atnācis Artūrs un sastapis nevēlamu viesi savā mājā.
Pusis izskrēja cauri parkam un noskrēja vēl pāris kvartālus pirms apstājās pie kāda koka, lai atvilktu elpu un izvemtos vēlreiz. Viņš atkal un atkal redzēja Ksenijas līķa seju un pārbolītās acis.
Viņam pār seju lija sviedri, kas sajaukušies ar asarām un kodīgo kuņģa skābi, kas vēl aizvien dedzināja rīkles galu.


Tad puisis trīcošiem pirkstiem izvilka no kabatas telefonu un izsauca policiju.
Brendons itin nevienai dzīvai dvēselei nav stāstījis redzēto. Ziņās parādījās informācija par sievieti, kas mājā nogulējusi veselu nedēļu. Vecāki, protams, par to šausminājās un nespēja saprast, kurš bezsirdis ir uz kaut ko tādu spējīgs. Brendons nekad neuzdrošinājās izstāstīt, ka patiesībā viņš bija tas, kas Kseniju atrada un nu šo skatu nevar izdabūt laukā no galvas.


Viņš zināja, ka tad būtu jābūt lieciniekam, jāvazājas pa policiju, daudz laika jāpavada nopratināšanas telpā, izdzīvojot visu no jauna atkal un atkal.
Tā vietā zēns noslēdzās sevī, tādējādi cerot tikt pāri traumai. Viņš daudz domāja par Hannu. Vai viņa zināja par notikušo vai vismaz nojauta? Kā meitene jūtas, kā tiek pāri šim smagajam atgadījumam... Varbūt Hanna nemaz neskumst.


Brendons tik ļoti bija vēlējies viņai par to paziņot un dzirdēt meitenes balsi, kas šādā situācijā bija tik ļoti vajadzīga. Vienu dienu viņš saņēmās uz uzspieda viņas numuru, taču automātiskais atbildētājs paziņoja, ka tāds numurs vairs neeksistē. Viss cauri.
Puisis bija padevies un izdzēsis meitenes numuru no savu kontaktu saraksta. Hanna noteikti dusmojas...


Un tomēr nekas nepalīdzēja justies labāk. Viņam šķita, ka Ksenija viņu vajā gan murgos, gan nomodā. Viņam šķita, ka pamazām sāk jukt prātā.
Brendons labprāt pamestu visu un dotos tālu prom, lai nekad neatgrieztos. Uz kādu vietu, kur varētu sākt visu no gala.


Atkal no jauna atveras istabas durvis. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņš paskatās uz mammas saraudātajām acīm un notecējušo tušu. Viņa tur rokās telefonu.
-Dosimies prom, Brendon. Tālu prom no šīs vietas. - Anete notupjas un saņem Brendona aukstās plaukstas.


Viņam šķiet, ka arī šis ir tikai sapnis, tomēr tvēriens ir īsts.
-Labi, mammu. Dosimies prom un nekad, nekad neatgriezīsimies. - Viņš apstipirna un ļauj mammas ciešajam tvērienam apvīties ap nomocīto ķermeni.

50 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Ja viņš piezvanīja policijai no sava telefona, viņu noteikti atrastu un no vazāšanās uz policiju liecinieka statusā viņš nekādi neizvairītos.

Kāpēc Artūrs neatbrīvojās no līķa? Māja, šķiet, taču bija uz viņa vārda, kā rezultātā policijai noteikti rastos vesela kaudze jautājumu.

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt