local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //502

52 0

Ksenija cenšas pakustināt rokas, bet tās ir savažotas ādas siksnās un piesietas pie gultas. Sieviete vēlreiz sakopo atlikušos spēkus cenšas atsvabināties, bet nekas nenotiek. Siksnas tikai vēl sāpīgāk iegriežas miesā un viņa izdveš gārdzošu šņukstu, cerībā, ka kāds to sadzirdēs, bet nav neviena, kas atnāktu un viņu atbrīvotu.


Viņa vēl aizvien nesaprot, kāda muļķe visu šo laiku bijusi, uzticoties Artūram un mīlot to no visas savas sirds. Tik ļoti, ka nācās upurēt par daudz, bet Ksenijai nekad nešķita, ka viņa darītu kaut ko ne tā. Viņa taču mīl vīrieti no visas savas muļķa sirds. Par spīti tam, ka viņš bija vainīgs pie embrija nāves. Ne reizi vīrietis nebija lūdzis piedošanu, mierinājis Kseniju vai atvainojies.
Viņam nav nojausmas, cik ļoti viens vārds "piedod' izmainītu viņu attiecības, kas nu jau pilnībā sagājušas grīstē.


Ksenija atceras to liktenīgo vakaru, kad viņa atkal sēdēja bērnistabā pie gultiņas, iztēlodamās, ka tajā guļ nabaga dvēselīte, kam tā arī nebija lemts izdzīvot dzīvi.
Viņa ļoti raudāja un ļāva asarām pilēt un sterili baltā matrača. Tajā vakarā viņa bija apņēmusies aiziet pavisam, doties uz laukiem pie vecākiem un kādu mirkli padzīvot harmonijā ar dabu, lai spētu uzkrāt spēkus turpmākajai dzīvei.


Kravājot somas, viņa ilgi bija prātojusi, vai rīkojas pareizi – prāts teica, ka jā. Sieviete zināja, cikos Artūrs pārradīsies un jau laikus uzrakstīja viņam zīmīti, ka tomēr raksturu nesaderība esot izrādījusies pārlieku milzīga. Gluži kā attainojums, ko tik bieži laulātie izmanto, lai šķirtu laulību.
Sieviete bija sāji pasmaidījusi rūtiņu lapeles virzienā un uzmanīgi to novietojusi uz galda. Viņa pat pagatavoja Artūram vakariņas, lai viņš nejustos tik draņķīgi.


Pirms došanās prom pavisam, Ksenija vēlējas ieiet vēl pēdējo reizi bērnistabā, pieskarties gultiņai, atcerēties ik sīkāko detaļu, kas varētu piepildīt viņas sirdi, aizgaiņājot apātiju, dusmas un bezgalīgās skumjas.
Tajā mirklī atskanēja soļi un aizcirtās durvis. Sieviete apjauta, ka Artūrs jau ir ieradies, daudz ātrāk nekā cerēts. Viņa, kājām trīcot, devās uz durvju pusi un aizbīdija tām priekšā niecīgo aizbīdni, ko Hanna bija ieviesusi.


Ksenija tapa skaidrs, ka tie nav tikai meitenes untumi, bet viņa jau agrāk bija novērojusi, cik Artūrs patiesībā ir bīstams un neprognozējams. Ksenija no sirds cerēja, ka viņš nebūs dzirdējis viņu istabā. Aiz durvīm bija dzirdama plīstošu trauku skaņa, kas plīst pret grīdu, sašķīstot sīkās lauskās.
Un tad Artūrs jau bija klāt un no visa spēka raustīja durvis. Ksenija nekad mūžā nebija izjutusi tik paniskas bailes. Viņa automātiski atkāpās, meklējot glābiņu aiz niecīgās zīdaiņu gultiņas. Viņa pierāva pie krūtīm ceļus un aizvēra acis, gluži kā mazs bērns, kas bīstas tēva siksnas.
-Laid iekšā! - Artūrs kliedza, raustīdams durvis. Tās nepadevās. Hannas krampītis bija izturīgāks, nekā varētu šķist, to uzlūkojot.


Kad Ksenijai jau šķita, ka viņš ir samierinājies, ka viņa nenāks ārā, tajā mirklī atskanēja ass troksnis un Artūrs bija izsitis durvis. Tajā brīdī zemapziņa čukstēja, ka viņa nekad netiks prom.
-Lūdzu, lūdzu nedari man pāri! - Ksenija šņukstēja, cerot, ka tā iežēlinās Artūru.
-Tu gribēji no manis aiziet?! - Viņš kliedza, siekalām šķīstot uz visām pusēm, - Tu, plika dīda, mani piekāsi! - Vīrietis turpināja, bet Ksenija tikai aizspieda ausis un acis.
Pēc tam atkal sekoja sāpīgs trieciens pa seju. Ksenija vēlējās aizsegt pulsējošos brūci, apturēt asins tērcīti, taču Artūrs saķēra viņu aiz rokām un veda uz istabu.


-Tu no manis nekad neaiziesi, skaidrs?! - Viņš iemeta sievieti abu gultā, kur reiz bija glāstījis tik maigi un jutekliski. Ksenijai šķita, ka tas ir kāds ļauns murgs, no kura viņa pamodīsies sveika un vesela. Artūrs būs blakus un mierinoši glāstīs mīļotās muguru, sakot, ka tās ir absolūtas muļķības.
Viņa vairākkārtīgi nomirkšķināja, taču realitāte sašķobījās vēl vairāk. Tā groteski zviedza tieši sejā.
Viņa centās pretoties stingrajam tvērienam, bet tad Artūrs kaut ko iešļircēja sievietes lielā un viņa atslāba. Sajūta tāda, it kā atrodoties starp nomodu un sapņiem. Viņa juta, kā tiek rokas sasietas, tomēr pretoties vairs nespēja.


-Atceries, tu nekad no manis neaiziesi. - Artūrs vēl promejot bija noteicis un tad pazudis.
Sajūtot izteikti rūgtu garšu mutē, Ksenija atjēdzas. Katru dienu viņa atkal un atkal pārdomā to liktenīgo dienu. Viņa varēja savākt mantas un doties prom, neejot tajā istabā. Viņa vispār varēja visu atstāt te, lai Artūrs prātotu, ka Ksenija atgriezīsies, bet viņš taču tāpat būtu atradis.
Pāri vaigiem rit lēnas asaras. Kāpēc viņa neticēja Hannai, kāpēc vainoja un dusmojās uz meiteni, kurai viss bija tik skaidrs?! Ksenija bija tik stūrgalvīgi iespītējusies un grasījās pat precēties ar monstru, kas viņu tur sasietu.


Viņa zina, ka ilgi neizdzīvos, jo iekšējo orgānu sāpes ir gluži nepanesamas un līdzīgas agonijai. Plēve zem sievietes ķermeņa ir regulāri mitra no urīna, asinīm un fekālijām.
Ksenija jūtas kā cūka, kas pamesta nomiršanai.
Viņa apjauš, ka zaudējusi visu, ko agrāk nebija novērtējusi un cienījusi – vecākus, darbu, Hannu, savu dzīvi. Viņai nevajadzēja meklēt vīrieti, nevajadzēja satikties, pārvākties un pieņemt viņa bildinājumu.
Taču tas jau ir noticis un ir par vēlu kaut ko mainīt.


Jau atkal atskan pazīstamie soļi. Artūrs ienāk istabā, bet Ksenija novērš skatienu.
-Kā jūties? - Viņš vaicā, it kā viss būtu pa vecam un Ksenija vienkārši būtu apgūlusies.
-Padzeries, tev vajadzēs spēkus. Rīt tevi transportēsim pāri robežai. - Viņš stāsta, pielikdams pie sievietes lūpām ūdeni.


No domas vien par to, ko varētu nozīmēt transportēšana, Ksenijai slikti metas.
-Nebaidies. Tu tikai norīsi narkotiku maisiņu un viss. - Viņš noglauda sievietes saķepušos matus.
-K..āpēc? - Ksenija izdveš.
-Gribi zināt, kāpēc, ja? Es tevi nekad neesmu mīlējis vai iekārojis. Tu biji tikai prece, kas man jāapstrādā. Tad tu paliki stāvoklī un viss aizgāja greizi, bet tā bija laba iespēja, lai atbrīvotos no Hannas. - Artūrs smīkņā.


-Kretīns.. - Sieviete ar lūpām izdveš.
-Nedusmojies, ja vien tu zinātu, kādus tūkstošus tu maksā! Un tas viss man! - Viņš papleš rokas, jūtoties varens.
-Es tev atbrīvošu rokas, lai vari tās mazliet atpūtināt. - Artūrs saka, atsvabinādams sāpīgās siksnas.
Ksenija tās tāpat vairs nejūt, tāpēc ļauj tām nokrist. Artūrs zina, ka sieviete nekur pašas spēkiem netiks, tāpēc arī atbrīvoja.


Kad viņš izgājis no telpas, Kseniju pārņem jauna asaru lēkme, bet viss ķermenis ir sauss kā tuksnesis. Viņa vienkārši raustās elsās, cenzdamās ievilkt gaisu.
Patiesība ir daudz sāpīgāka par šo pazemojošo eksistenci. Viņu pārvedīs pāri robežai, liks norīt narkotikas...
Viņa ir daudz zemāka par lētu padauzu...


Tad Ksenija pamana, ka uz galda stāv šļirce ar iedzeltenu šķidrumu. Viņai nav ne jausmas, kas tas ir, tomēr tur ir kaut kāda sarkana atzīmīte, cik daudz devas var šļircēt.
Aizsniegšanās līdz šļircei prasa visus viņas spēkus, tomēr sievietes pirksti to satver.
Šī ir viņas vienīgā atslēga uz brīvību.
-Piedodiet mani mīļie vecāki, piedod Hanna. Es jūs mīlu vairāk par visu... - Ksenija nočukst un tad iešļircina visu šķidrumu savā vēnā.

52 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt