local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //54

73 0

Monika īsti nesaprata, kas viņai vainas, bet pēdējā laikā izjuta aizvien lielāku nogurumu. Dažbrīd viņa mocījās agonijai līdzīgās sāpēs un naktī kliedz spilvenā, tādējādi ļaujot Hannai mierīgi gulēt un domāt, ka viss ir labi. Vairāk par visu viņa negribēja, lai Hanna tiktu uztraukta. Monika cerēja, ka veselība pasliktinājusies gada laiku maiņas dēļ, lai gan slikta priekšnojauta vēstīja, ka kaut kas tomēr nav labi.

Sieviete vēroja, kā lēnām krīt un nosēžas sniegpārsliņas kupenā līdzās pārējām. Tās vijīgi dejoja aukstajā gaisā, līdz mirguļojot atrada savu vietu uz zemes. Monikai ziema vienmēr patikusi visvairāk. Viņa stundām ilgi var sēdēt un vērot maģisko ainu, kas piepilda sirdi ar īpašu siltumu. Kundzes dārzs ir pārvērties īstā brīnumzemē — it kā tā būtu no kādas pasaku grāmatas izrauta aina. Koki un krūmi apsegti ar balto ledus segu, no vārtiņiem līdz namdurvīm — iemīta taciņa. Tās ir Hannas pēdas, kad viņa pirms dažām stundām devās uz skolu, mugursomai cilājoties. Monika ir gandarīta, ka meitenei tik ļoti patīk doties uz skolu un mācīties. Viņa savā klasē ir izcilniece. Pagājušā mācību gada nogalē, meitene saņēma diplomu par labo mācīšanos. Monika zina — tas Hannai būs labs dzinulis, lai turpinātu iesākto un kļūtu vēl labāka.

Pēdējā laikā, kad veselība ievērojami pasliktinājusies, viņa aizvien biežāk sapņos redz savu Hannu. Dažkārt viņai atkal ir pieci gadi un meitene slapja, un aizelsusies guļ jūras aukstajās nakts smiltīs. Citkārt Hanna jau ir pieaugusi sieviete. Dažreiz Monika sapņos raud un pamostas ar slapjiem vaigiem.

Viņa pagroza pirktos Hannas dāvinājumu viņai dzimšanas dienā, kas bija pirms mēneša. Tā ir skaista ķēdīte ar atveramu kuloniņu. Vienā pusē ir Monikas seja, bet otrā — Hannas. Monikai ļoti patīk bērna dāvana, viņai šķiet, ka iepriekš neko tik mīļu nav saņēmusi. Tajā reizē meitēns izvilka no kabatas tādu pašu ķēdīti un teica, ka tagad viņām abām būšot vienādas. Hanna savējo nēsā ap kaklu, paslēpdama zem apģērbu kārtām. Vienu reizi Monika vaicāja, kāpēc meitene tā dara, un viņa atbildēja, ka nevēlas, lai kāds cits sabojātu to, kas viņām pieder. Viņas pieder viena otrai, nekas nespēs to mainīt vai izjaukt.

Tad viņa aizver kuloniņu un ieliek to jakas kabatā. Viņai patīk apzināties, ka mīļlietiņa vienmēr atrodas tuvumā, un ir sataustāma.

Atgriežoties realitātē, viņa paskatās pulkstenī un pielec kājās. Hanna pēc 20 minūtēm būs mājās, bet vēl nekas nav sagatavots pusdienām. Viņa pielec kājās un aiztenterē līdz durvīm. Galva pārlieku griežas un pakrūtē sāk spiest tik stipri, ka kļūst grūti elpot. Skatiens aizmiglojas, un viņa nokrīt pie savas istabas durvju sliekšņa. Galva atduras pret mīksto paklāju. Monika vēlas paņemt telefonu, izsaukt ātro palīdzību un piezvanīt Hannai, bet nespēj. Viss ķermenis, šķiet, ir paralizēts. Sirds smagi sitas un kakls tiek aizžņaugts vēl vairāk…

-Līdz rītam! – Hanna uzsauc savai draudzenei Martai, kura priecīgi māj meitenei. Viņas, kā vienmēr, atvadās pie skolas ieejas durvīm. Šodien ārā neganti snieg, bet Hannai patīk vēsā masa, ar kuru var iemest kādam kaitinošam puikam vai celt sniegavīrus. Tieši par to meitene domā — šodien abas ar Moniku pagalmā uzcels sniegavīru. Tas lieliski iederēsies starp apsnigušajiem krūmiem.

-Mēs varam tevi aizvest līdz mājām. – Martas mamma saka, nolaizdama automašīnas logu.

-Nē, paldies. Man patīk braukt ar autobusu. – Hanna atbild un aizsteidzas garām mašīnai. Viņa no priecīgā satraukuma gandrīz vai kūsā. Ik gadu, kas parādās pietiekami dziļas kupenas, un sniegs kļūst lipīgs, viņas ar Moniku veļ sniegavīru. Ejot uz autobusu, Hanna prāto, kādu vārdu tam piešķirt šogad. Varbūt atstāt pērno? Tad sniega masa tika nodēvēta par Sniedziņu. Hanna prāto, ka tas nav oriģināli, tāpēc prasīs padomu arī Monikai. Viņai noteikti būs kāda laba ideja vai vārds padomā.

Kad meitene izkāpj no autobusa, snieg vēl vairāk. Sīkās pārslas ar lielu ātrumu traucas tieši sejā, izraisot sīkiem dzēlieniem līdzīgas sāpes. Nekas nespēj izjaukt Hannas nerimstošo prieku. Meitene zina, ka pēc 10 minūtēm ieraudzīs mājiņu un tad būs jau klāt. Iedomājoties par silto ēdienu, vēders uzreiz iekurkstas, atgādinādams, ka kopš pusdienlaika nekas nav ēsts.

Apkārt ir kluss un mierīgs. Hanna jau prāto, ko darīt. Vispirms viņa paēdīs, tad uzvels sniegavīru, bet tad ķersies klāt mācībām. Uz rītdienu jāsagatavo neliels stāstījums par kādu ģimenes locekli. Tā kā meitenei tāds ir tikai viens, viņa jau prāto, ko varētu uzrakstīt, lai arī citi bērni apjaustu, cik Monika ir laba.

Hanna redz māju, bet no skursteņa nekūp dūmi. Parasti Monika ap šo laiku gatavo ēst un iekurina kamīnu, tāpēc pelēkie dūmi saredzami pa gabalu. Neko sliktu nenojauzdama, Hanna dodas uz mājām. Varbūt viss jau izdarīts ātrāk vai Monika gaida Hannu. Reiz meitene bija izteikusies, ka labprāt pati iemācītos kaut ko pagatavot un iekurināt kamīnu. Tad Monika varētu mierīgi atpūsties un lasīt grāmatas.

Nonākot pie vārtiem, taka no jauna ir aizvilkta ar sniegu. Kupenas kļuvušas iespaidīgākas, tāpēc Hannai nākas brist tām cauri, samērcējot bikses.

Durvis ir vaļā. Uzreiz koridorī viņa novelk pufaiku, šalli un cepuri. Sajūta ir lieliska.

-Vecmāmiņ, esmu mājās! – Meitene uzsauc, bet nav nekādas atbildes. Arī virtuvē nav dzirdama ēdiena gatavošanas skaņa. Tad, ieklausoties cītīgāk, meitene dzird tādu kā gārdzošu troksni, kas nāk no Monikas istabas.

Aizmirsdama par zābakiem, viņa metas pāri visai dzīvojamajai istabai, sabojājot gaišo paklāju.

Pie istabas durvīm guļ Monika. Viņa izskatās bāla un gandrīz vai nedzīva.

-Monika... – Hanna izstoma, nosēzdamās blakus sievietei. Viņai skolā tika mācīts, ka šādos gadījumos jāzvana ātrajai palīdzībai, tāpēc meitene tieši to arī dara.

-Kas tev notika? – Hanna vaicā, ielikdama klēpī Monikas galvu. Pār meitenes vaigiem birst asaras.

-Man... laiks doties. – Monika vāri atbild.

-Uz kurieni? – Hanna ir neizpratnē.

-Pie sava vī..vīra. – Viņa saka.

-Nē, tev jāpaliek te, tu man esi vajadzīga. – Hannas balsī jaušas panika. Viņa negrib, lai Monika dotos prom. Viņai jāpaliek pie Hannas, kā viņas bija sarunājušas.

-Hanna, tu izglābi mani, un es... es tevi. – Sieviete no jauna mēģina runāt. Viņas ķermenis raustās drebuļos.

-Ārsti atbrauks un tu atkal būsi vesela. – Hanna saka asarainā balsī.

-Es tevi mīlu, Hanna. Vairāk nekā jebkuru esmu mīlējusi. Tev bija nepieciešama mamma, bet man meita. – Viņa vārā balsī saka.

Hanna domās lūdz, kaut ārsti ātrāk būtu klāt.

-Mēs viena otru izdziedējām. Tu padarīji manus pēdējos piecus dzīves gadus par labākajiem. – Viņa saka.

-Nesaki tā! – Hanna lūdz.

-Es zinu, ka tu dzīvē daudz sasniegsi. – Monika knapi runā, bet Hanna saprot. Viņa visu saprot.

-Es tevi mīlu, vecmāmiņ. Nepamet mani, lūdzu. – Meitenes asaras krīt uz sievietes grumbaino seju. Viņa aizver acis un saļimst meitenes klēpī.

-Vecmāmiņ... – Hanna cenšas sapurināt Moniku. Nekā.

Viņa pat aizskrien uz virtuvi, piepilda krūzi ar aukstu ūdeni un tad uzlej to virsū Monikai. Sieviete paliek nekustīgi guļam.

Hanna noguļas viņai blakus un saņem rokās viņas plaukstas. Tās ir aukstas, bet mīļas. Kā tas var būt, ka vakar viņas vēl smējās, bet šodien jau Monikas vairs nav? Hanna sāk izmisīgi raudāt. Ārpusē dzirdama mediķu mašīna. Hanna nespēj piecelties, lai parādītu, kur viņas atrodas. Kāpēc palīdzība neieradās agrāk?!

Meitene negrib atlaist Monikas rokas. Kas tagad ar viņu notiks? Vai Hannai būs jāatgriežas pie briesmīgajiem vecākiem?

Istabu piepilda vairāki ārsti. Viens taustās gar Monikas kaklu un tad raižpilni paskatās uz Hannu.

-Kas viņa tev bija? – Vīrietis ar siltām acīm vaicā.

-Viss. – Hanna caur elsām atbild. Monika viņai tiešām bija viss. Tad meitene no jauna sabrūk uz grīdas līdzās mīļās vecmāmiņas līķim.

73 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Ak, cik skumji... 😭😭😭 bet tavi stāsti ir tādi, ka + var ielikt, jau pirms sākts lasīt. 😊❤️
3 0 atbildēt

Njā, diezgan skumīgi. Nu, cerēsim, ka Hannai viss būs labi. Gaidu turpinājumu.

2 0 atbildēt