Hanna nespēj attīt filmu atpakaļ, lai saprastu, kad pēdējo reizi jutusies tik draņķīgi. Pat tad, kad Ksenija viņu izmeta uz ielas, meitene nebija sajutusi tādu pazemojumu un vilšanos. Un tagad Brendons...viņas Brendons, kurš vienmēr solījās būt līdzās, lai kādi apstākļi viņus šķirtu.
Un Hanna tam bija ticējusi, kā pēdējā muļķe.
-Tev nevajadzētu tik daudz dzert. - Kāda balss ierunājas aiz muguras. Tas ir izstīdzis zēns ar mīļi brūnām acīm, kas atgādina tikko izkusušu šokolādi.
Hanna tikai pasmīkņā. Viņai ir apnicis, ka citi diktē meitenes dzīvi un izlemj viņas vietā.
-Ej ieskrienies! - Viņa izgrūž, pie lūpām celdama kārtējo glāzi ar šķidrumu, kas ellīgi dedzina rīkli, bet tajā pašā laikā rada patīkamu siltumu kuņģī un pamazām atbrīvo saspringušo ķermeni.
-Dari, kā zini. - Pusis paspraucas Hannai garām.
Tajā mirklī meitenes prātā kaut kas noklikšķ. Nekad agrāk viņa nebija pat iedomājusies, cik patīkama sajūta rodas, dzerot alkoholu. Nekad iepriekš viņas prāts nav bijis tik piebāzts ar vati, ka ikdienas problēmas pamazām sarūk, līdz izaist pavisam. Nekad viņa nebija jutusi tādu vieglumu un atbrīvojumu, arī ne tad, kad Alise meiteni bija piedzirdījusi.
Hanna cenšas aizgaiņāt uzmācīgās domas par to nakti laukos, kad viņa pirmo reizi piedzērās līdz nelabumam. Arī tad abi ar Brendonu sastrīdējās. Jau tajā laikā viņš skatījās uz citām meitenēm, lai gan Hanna pati arī nekādu interesi neizrādīja.
Un nākamnedēļ viņai paliek 16. Meitene prāto, cik gan "saldie" tie var būt viņai... Nekādu svētku toršu, nekādu sveicienu un mīļu apskāvienu vai vienkāršu novēlējumu, kas ir tik nobružāti, bet tomēr rada patīkamu siltumu sirdī.
Itin nekā. Hanna iedzer krietnu malku un saprot, ka glāze jau ir tukša. Galva reibst aizvien vairāk, tomēr viņas prāts kļūst jautrāks.
Vienā mirklī meitene vēlas uzrakstīt Brendonam, ka novēl viņam laimi, bet jau nākamajā nolamāt vai lūgt piedošanu par to, ka viņa nevar būt blakus.
-Ei, Hanna, pievienojies spēlei! - Meitene izdzird pazīstamu balsi un pagriežas tās virzienā. Loreta izskatās daudz labāk, nekā tajā mirklī, kad abas ieradās mājā. Viņas acis mirdz un sejā jaušas veselīgs sārtums, tomēr Hannai rodas aizdomas, ka ne jau alkohols šajā gadījumā ir palīdzējis. Hanna tajā pašā mirklī sev apsola, ka nekad dzīvē nemēģinās realitāti apmānīt ar narkotiskajām vielām, tomēr viņai nav ne jausmas, cik drīz mainīsies domas.'
-Nu, nāc taču, beidz būt tāda sēne! - Loreta turpina kliegt pāri visai telpai līdz Hanna nolemj piekrist. Šajā gadījumā viņai vairs nav, ko zaudēt, jo viss jau ir zudis un pagaisis nebūtībā.
Visas telpas griežas aizvien vairāk un pamazām saplūst vienā ņirbošā kamolā. Meitene redz, ka visi sēž aplī. Loreta tur rokās tukšu stikla pudeli un stāsta noteikumus, bet Hannai tie visi iet garām. Viņa spēj sakoncentrēt skatienu, lai aplūkotu katru cilvēku, kurš arī brīvprātīgi vai citu iespaidots nolēmis piedalīties šajā spēlē. Visi jaunieši ir sveši.
Daži izskatās no turīgām ģimenēm, tupretī citi paplukuši, kas nozīmē, ka arī viņiem nav īstu ģimeņu un mīlošu vecāku, bet labā ziņa ir tā, ka visi ir vienuviet un neviens nenosoda otru.
Kāds pieķeras pie Hannas rokas un novelk meiteni uz grīdas līdzās citiem.
-Saprati Hanna noteikumus? - Loreta pārvaicā un Hanna pamāj, kaut gan nevienu vārdu nav dzirdējusi.
Tad sākas spēle. Izrādās tā ir pārāk neķītra un meitene nožēlo, ka vispār atrodas aplī. Ikreiz, kad pudele tiek iegriezta, viņa aizver acis un ar domu spēku to cenšas atvairīt no sevis, novirzot uz kādu citu cilvēku, kam būtu jāskūpstās ar to, kurš iegrieza pudeli.
Jaunieši apkārt ūjina un klaigā, izdvešot emocionāli piesātinātas skaņas. Hanna sakož zobus, viņa nevēlas ne ar vienu laizīties, meitene nav tāda!
Patiesībā Hanna grib izstāties, bet tajā mirklī kāds viņai rokās iespiež jaunu glāzi. Hanna sajūt tās vēsumu un automātiski izdzer tās saturu ar vienu malku.
Viņa jūt, ka tieši tagad ir īstais mirklis. Mirklis, lai ieskatītos patiesībai acīs.
Meitene fiksē tikai fragmentiņus. Kāds pasniedz viņai datoru. Hanna atver čata lodziņu un tajā ievada tekstu.
Vārdi un domas ir samudžinājušies vienā neatšķitināmā kamolā. Kāds palīdz meitenei uzrakstīt.
Viņa raud un vēlas, lai Brendons būtu tāds, kā agrāk. Hanna dzird klaviatūras taustiņu skaņu. Viņa grib pateikt tik daudz, bet nezina, kā.
Kāds mierina meiteni. Viņai šķiet, ka tā ir Loreta, jo degunā kņud salkans aromāts.
Hannai šķiet, ka viņa tūlīt vems un tad viss. Melns, bezjēdzīgs tukšums apņem meiteni un viņa tajā pazūd.
Apkārt vēl aizvien murmina balsis, bet tās ir saplūdušas visas kopā, radot ausīm nepatīkamu simfoniju.
Hanna iedomājas par Brendonu. Ko gan viņš atbildēs...
***
Mirklī, kad Brendons jau teju ir aizmidzis, viņam pienāk ziņa. Puisim šķiet, ka tā varētu būt Eimija, taču vēderā viss sagriežas, kad rakstītāja ir Hanna.
Puisis pirmajā mirklī noliek telefonu malā, bet, saprotot, ka tāpat neaizmigs, atkal paņem to rokās. Hanna, kura nebija devusi nekādu ziņu par sevi divus mēnešus, nu ir uzradusies.
Viņa bija solījusi, ka abus nekas neizšķirs. Viņš atceras, cik daudz ziņu tika nosūtījis, bet nekad neviens nesniedza atbildes.
Puisis beidzot uzspiež uz Hannas ziņu un sāk to lasīt.
"Sveiks, Brendon.
Es tikai gribēju pateikt, cik liels kretīns tu esi, ka jau salaid ar citu. Bet neuztraucies, man tagad arī ir jautri, es dzeru un drā**s ar visiem pēc kārtas. Forši, vai ne? Lai tev jauka dzīve."
Puisis vēl un vēl pārlasa Hannas tekstu, vēlēdamies saprast tā galveno vēstījumu. Lai kā viņam negribētos to atzīt, Hanna pamazām pārvēršas par tā līmeņa cilvēkiem, kuri nākotnē būs tuneļu dīkdieņi. Mīļā Hanna ir zudusi pavisam.
Lai šo faktu darītu mazāk sāpīgu, puisis uzklikšķina uz Hannas profila un nospiež "bloķēt lietotāju".
Lieta darīta, tomēr miegs aizvien kavējas.
Šādos brīžos Brendons mēdz uzvilkt skriešanas apavus un ļaut kājām nest viņu prom. Viņš paredz, ka šajā gadījumā nāksies skriet visu nakti.
Un pēkšņi viņš zina, kurp doties – pie tā cilvēka, kas Hannu iegrūda ellē.
