Hanna jau vairākas reizes pārlasa vienu un to pašu rindiņu, cenzdamās pēc iespējas labāk sagatavoties nākamās nedēļas pārbaudes darbam, tomēr apkārt esošais troksnis to fiziski neļauj darīt.
Visbeidzot padevusies, meitene aizcērt mācību grāmatu un, atabalstījusies uz elkoņiem, paskatās uz koku galotnēm, kurās ieķērušās pēdējās saulrieta paliekas. Pa šo neilgo laiku Hanna ir sapratusi internāta hierarhiju – šeit noteicēji ir vecākie jaunieši, kas dažkārt apceļ jaunākos, atņemot viņiem piešķirto tēriņu naudu un nedaudz iekaustot, lai iebiedētu.
Hannai šoreiz paveicās, ka viņai jau ir 15 gadu, līdz ar neviens meitenei nepievērš pastiprinātu uzmanību. Lai kā viņa censtos, Hanna vēl aizvien jūtas nepiederīgai šai vietai. Pāris reizes viņa bija izgājusi ārā, lai saprastu, kur īsti atrodas. Par nožēlu lokācija atrodas gaužām sliktā vietā, varētu pat teikt, ka viņi ir izolēti no sabiedrības un aizsūtīti un pasaules pašu nostūri. Vienīgās ēkas, kas atrodas netālu, ir pamestas, izdemolētas un bezpajumtnieku apsēstas. Šeit nav itin nekā pievilcīga vai veldzējoša, tāpēc atstātās brūces dzīst pārāk lēni un mokoši.
Meitene zina, ka neviens vairs nenāks viņai pakaļ, lai ņemtu sev līdzi. Viņa tagad skaitās pieaugusi un līdz ar to nevienam nevajadzīga. Meitene pati arī nekad vairs nevēlētos būt par apgrūtinājumu vēl vienai Ksenijai, kas pēc tam bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem viņu izsviestu atpakaļ uz ielas pliku un nabagu.
-Hanna, nāc! - Istabā ieveļas Loreta un apkrīt Hannai ap kaklu. Meitene saož viņas elpā stipru alkohola smārdu un saviebjas. To, ka Loreitai patīk dzert, Hanna saprata jau pirmajā dienā, kad viņu satika. Loreta dzer nemaņā, bet Agnese durās, un šeit nav neviena, kam interesētu, ar ko bērni te nodarbojas.
-Paldies, bet šoreiz atteikšos. - Meitene cenšas atsvabināties no Loretas rokām, kas apvijušās ap kaklu.
-Beidz būt tāda sēne! Tā tu palaidīsi garām visu jautrību! - Meitene iekliedz Hannai ausī.
-Gan jau pārdzīvošu. - Viņa nomurkšķ.
Loreta aizsteberē līdz savai gultai un atmuguriski tajā ieveļas, pati izplūzdama smieklos par savu jancīgo uzvedību. Tad viņa no gultas apakšas izvelk kārtējo pudeli un pat acis nenomirkšķinādama, sāk dzert pa taisno no kakliņa.
-Lora, tev nevajadzētu... - Hanna ierunājas, cenzdamās meiteni vest pie prāta, lai gan viņa pati zina, ka tas ir bezjēdzīgi.
-Tu neesi mana māte! - Istabas biedrene stūrgalvīgi atbild, turpinādama iesākto.
-Vēl jo vairāk – tev nevajadzētu dzert. - Viņa neliekas mierā.
Pudele ar blīkšķi nokrīt uz grīdas un šķidrums lēnām iesūcas plānajā paklājā, atstādams neglītu pleķi.
-Un kāpēc nē? Šeit visiem ir pie dir*as, kas ar mani notiek, ja neesi pamanījusi! Un tu būtu pēdējā, kam es prasītu atļauju dzert vai nē. - Viņa izmet, mēģinādama izdzert pēdējās alkohola paliekas.
Hanna vēlētos, kaut spētu vismaz kaut kādā veidā palīdzēt, tomēr viņai nav nekā, ko varētu teikt. Ko gan meitene zina par bezjēdzīgu eksistenci vietā, kas tikpat labi varētu būt grausts. Lai vai kā dažkārt meitene sūkstījās par saviem dzīves apstākļiem, šie nav salīdzināmi ar iepriekšējiem. Un Loreta šeit dzīvo teju visu savu mūžu. Meitenei pašlaik ir 17 gadu, māte viņu ievietoja atkritumu tvertnē. Loreta daudzkārt ir teikusi, ka labāk būtu, ja viņu nebūtu atradis bezpajumtnieks un nogādājis attiecīgajā iestādē, jo viņas dzīve šā vai tā esot viens liels mēsls.
Klausoties istabas biedrenes stāstā, Hannas acīs vairākkārtīgi sariesās asaras par necilvēcīgumu un nežēlību, kas vēl aizvien valda sabiedrībā. Vissāpīgākais periods Loretai esot bijis starp četriem un deviņiem gadiem, kad lielai daļai bērnu uzradās audžuvecāki un īsta ģimene.
Viņu nekad neviens neizvēlējās, jo meitene bija pārlieku bikla un ierāvusies sevī. Viņa allaž stāvējusi tālāk no visiem ar nodurtu galvu. Viņa bija nepamanāma. Pēc tam, kad viņu pārveda uz internātu, kas bija 11 gadu vecumā, Loreta pievērsusies atkarību izraisošām vielām.
Jau 13 gados viņa izsmēķēja savu pirmo cigareti un tā arī nav atbrīvojusies no šīs atkarības. Pēc tam meitene glābiņu meklēja alkoholā un narkotikās. Dažās vietās uz rokām vēl aizvien samanāmas dūrienu atstātās pēdas, taču Loreta tās ir pātraukusi lietot. Pagaidām.
Viņas dzīves stāsts nav no patīkamākajiem. Meitene vairākas reizes mēģinājusi atņemt sev dzīvību, pēc tam nonākusi psihologa uzraudzībā, bet neviens un nekas vēl nav pārliecinājis viņu, ka viņas dzīve būs veiksmīga.
-Es došos uz ballīti. - Meitene nošļupst. Hanna papurina galvu, viņa pārlieku bija aizdomājusies par meitenes stāstu.
-Tu taču esi piedzērusies! - Hanna iesaucas, mēģinādama nosēdināt Loretu atpakaļ gultā.
-Ko neteiksi! - Viņa sarkastiski izmet un atiež zobus, kas vietām jau ir sabojājušies tik tālu, ka kļuvuši melni.
Hanna zina, ka nevar laist Loretu vienu pašu tādā stāvoklī, tāpēc viņai ātri jāpieņem kāds racionāls lēmums.
-Es došos tev līdzi. - Sev par pārsteigumu meitene saka.
-Kā gribi. - Loreta vienaldzīgi atbild, - Sataisies, tur būs smuki puiši. - Viņa piemetina, bet Hanna, Loretai neredzot, pārbola acis pret griestiem.
Tā ir vēl viena viņas vājība – dažādi puiši. Hannai šķiet, ka ar daļu no tiem istabas biedrene jau ir pārgulējusi vai vismaz skūpstījusies.
-Zini, es varētu vienkārši pārgriezt vēnas. - Loreta pēkšņi saka. Pār Hannas ķermeni izskrien tirpiņas.
-Lūdzu, nerunā tā. - Meitene aizrāda.
-Kāpēc nē? Kāpēc visiem patīk runāt par dzīvību, bet nāve šķiet kaut kas cits? Tas ir tikpat dabisks process. - Viņa turpina.
Hanna ātri novelk novalkātās treniņbikses un ietērpjas vienkāršos, melnos džinsos un melnā T-kreklā.
-Mani nākamgad tāpat no šejienes izsviedīs laukā. Man taču nav, kur iet! - Loreta paceļ balsi.
-Tev nav tagad par to jādomā, dosimies. - Hanna satver Loretas roku.
Tiklīdz viņas iziet pa galvenajām ieejas durvīm, pie ieejas piebrauc kāda mašīna ar tonētiem logiem. Hanna jau vēlas griesties atpakaļ, bet Loreta iesaucas, ka tas esot Mārtiņš un abas nogādāšot ballītē.
Braucot mašīnā ar pirmo reizi redzētiem puišiem, Hanna zina, ka tā bija slikta doma tik impulsīvi piekrist. Pilnīgi bezatbildība no viņas puses, kaut gan Mārtiņš un viņa draugs Reinis ir simpātiski.
Viņi brauc kādas 10 minūtes un tad apstājas pie kādas mājas.
-Pagājušajā reizē kaimiņi izsauca mentus, tāpēc šoreiz jāuzvedas mierīgāk. Negribam, lai Edgars dabūtu pa kaklu no senčiem. - Reinis saka, kāpdams ārā.
-Pied***t tos kaimiņus. Šodien ir piektdiena! - Loreta iespiedzas un teju norkīt, ja ne Hannas rokas.
Četrotne dodas iekšā mājā. Tā ir diezgan moderna divstāvu ēka. Meitene prāto, cik gan bieži šis Edgars mēdz paballēties kamēr viņa vecāki nav mājās...
Tiklīdz viņa pārkāpj pāri slieksnim, rokās tiek iespiesta plastmasas glāzīte ar dzērienu.
Hanna tikai pieklājīgi pasmaida un apsola sev izliet tās saturu tualetes podā.
Pēkšņi Loreta viņai vairs neseko un meitne jūtas pilnīgi viena un apjukusi.
Viņa atstutējas virtuvē pret leti un skatās apkārt uz jauniešiem, kuri vairs nekontrolē savu rīcību.
Blakus viņai nostājas divas meitenes, kas planšetdatorā skatās kaut kādus video.
Hannai rodas doma. Šī ir lieliska iespēja sazināties ar Brendonu, tāpēc viņa palūdz, lai meitenes ļauj viņai ielogoties savā sociālā tīkla kontā.
Viņa vēlas draugam pateikt, ka neatrodas Rīgā, tomēr meklēs iespēju, kā abiem satikties.
Tiklīdz meitene atver Brendona profilu, viņa sastingst. Acis uzreiz uzkavējas pie drauga profila bildes. Tajā redzama kāda nepazīstama meitene, kas apvijusies ap puisi kā tāda čūska.
Tad Hanna pamana attiecību statusu, un ir vēl šokēta.
Brendons oficiāli ir atzinis, ka viņam ir meitene. Un tā nav Hanna.
-Tev viss labi? - Kāda no meitenēm vaicā, bet balss izklausās pārāk attālināti un neskanīgi.
Brendons, kurš solīja katru dienu rakstīt, zvanīt un tikties. Pēc diviem mēnešiem Hannu ir izsvītrojis no dzīves pavisam.
Hanna no jauna satver rokās glāzīti un tad vienā rāvienā to iztukšo.
Viņa zina, ka šobrīd rīkojas pilnīgi muļķīgi, bet tas ir vienīgais veids, kā nesabrukt nepazīstamu cilvēku priekšā.
