Ksenija jau vairākas stundas darbojas ap puķupodu, cenšoties iestādīt tajā augu. Aiz nagiem ir nokļuvusi melnzeme, tomēr sieviete nepadodas. Savā ziņā šī ir tāda kā terapija, kas palīdz cīnīties ar visiem dēmoniem, kas sievietei nemitīgi uzbrūk. Uz īsu mirkli tie ir noslēpušies un uzglūn no pagultes un citiem stūriem.
Viņa zina, ka tas nav uz ilgu. Sieviete aizvien nespēj pārdzīvot Hannas prombūtni. Viņai šķita, ka meitene neko daudz nenozīmē, bet patiesībā viņa jau bija paspējusi to iemīlēt tik stipri, ka sāpes dažubrīd ir tik nepanesamas, ka Ksenija vienkārši kliedz spilvenā.
Hanna ir prom jau divus mēnešus. Sieviete drūmi uzlūko kalendāru ar priecīgo bildi. Šodien aprit precīzi divi mēneši kopš dienas, kad meitene pameta māju uz visiem laikiem. Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem Ksenijas dzīvē. Sieviete nemitīgi sevi šausta ar domu, ka ir pamatīgi kļūdījusies. Vairākas reizes viņa bija mēģinājusi pati atbrīvoties no nelielās šūnas vēderā, kas kļūst aizvien lielāka un lielāka. Bet viņa nekad to nav spējusi.
Nazis tā arī nekad nav pāršķēlis ādu, un viņa padevusies savai bezspēcībai, ir nekustīgi gulējusi vannas istabā uz grīdas vairākas stundas.
Vēl viņa ir ievērojusi Artūra vienaldzību, kas pēdējā laikā aizvien vairāk uzvirmo viņu starpā. Vīrietis apzināti izvairās no Ksenijas, aizbildinoties ar darīšanām. Viņa ir mēģinājusi viņu iesaistīt sarunās, gatavot gardas vakariņas un darīt visu, lai atgrieztu pagātni, bet viss velti. Viņš, šķiet, ir atsalis.
Pēc sešiem mēnešiem Ksenija laidīs pasaulē abu pirmdzimto, un viņa no sirds cer, ka tajā mirklī Artūrs atkal būs tāds, kāds agrāk.
Nespēdama veikt tik vienkāršu darbu, kā parūpēties par augu, sieviete noslidina podu nost no galda un tas ar dobju skaņu sašķīst pret grīdu. Nu viņai visapkārt ir melnzeme. Tā vēl aizvien ir pielipusi pie rokām un aizķērusies aiz nagiem.
Ksenija pieceļas kājās un dodas uz istabu. Hannas.
Viņai patīk tur uzkavēties, iztēloties meiteni guļam gultā, klausāmies mūziku un lasām grāmatu. Viņa tic, ka reiz meitene kļūs par veiksmīgu sievieti, neraugoties uz visām grūtībām, kam viņai nākas doties cauri.
Atverot durvis, Ksenija no jauna liek sev saprast, ka šī vairs nav Hannas istaba. Iepriekšējās mēbeles ir aizvāktas un nu stūrī pie loga gozējas bērnu gultiņa. Viņa noglāsta redeles, kas darinātas no ozolkoka. Sieviete aizver acis un iztēlojas tur guļam pavisam mazu cilvēciņu. Šādos brīžos viņa priecājas par pēdējām saprāta paliekām.
Viņa nekad nespētu sev piedot, ja atņemtu kādam dzīvību.
Vietā, kur agrāk bija Hannas gulta, tagad novietots atpūtas krēsls un kastes ar drēbītēm un rotaļlietām. Par spīti visām nebūšanām, Ksenija vēlas, lai bērns justos mīlēts. Viņa viņam sniegs visu to, ko nespēja dot Hannai, lai kā censtos.
Ksenija ievēro, ka baltais matracis ir jau nosmērēts ar zemi.Viņa to pārmazgās, lai tas atkal būtu sniegbalts. Viņa savam bērnam grib tikai to visu labāko.
Atskan troksnis. Un tam uzreiz seko soļi. Sieviete mazliet salecas, bet tomēr ir priecīga par Artūru, kurš pārradies mājās. Šoreiz gan agrāk, nekā ierasts.
Viņa izslīd no bērnistabas un steidzas mīļotajam pretī uz virtuvi.
-Kas te par bardaku?! - Artūrs nikni vaicā, lūkodamies uz nekārtību virtuvē.
-Atvaino, es tūlīt savākšu. - Viņa tikai nomurmina, pieliekdamās, lai savāktu postažu.
-Ja tev nav kārtībā ar nerviem, tad ej ārstējies! - Viņš uzkliedz.
Ksenija klusē. Nekad agrāk Artūrs tā nav ar viņu runājis. Viņš taču bija tik mīļš un akurāts...
-Kāpēc tu tā izturies? - Viņa izspiež, cerībā, ka balsī neiezagsies izmisums.
-Kā tad? Man ir līdz kaklam tava raudulība! Par ko tu raudi? Par vieglo dzīvi, ko es tev sagādāju? Tev nav jāiet un jāstrādā, vienīgais tavs pienākums ir uzturēt kārtībā šo sasodīto ūķi un pat to tu nespēj! - Viņa acis zaigo un zīlītes ir paplašinājušās tik ļoti, ka varavīksnene ir tik tikko saskatāma.
Pār Ksenijas ķermeni izskrien baiļu trīsas. Vai viņš...Nē!
-Tu esi salietojies? - Sieviete nostājas Artūra priekšā un cenšas saskatīt kaut kādas pazīmes, kas apstiprinātu viņas aizdomas.
Viņš klusē. Ksenija ievēro, cik ātri cilājas vīrieša krūškurvis. Viņa ir pārliecināta, ka kaut kur uz ķermeņa ir dūriena pēdas, kas agrāk nav ievērotas.
-Tā nav tava daļa. - Viņš rupji izmet.
-Mēs esam kopā! Es gaidu tavu bērnu! Kāpēc tu izturies kā kretīns?! - Ksenijas acis pieplūst ar asarām. Viņa grib tikai zināt patieso iemeslu, tas arī viss.
-Vai tev ir cita? Labāka, skaistāka, jaunāka, tievāka? - Viņa turpina, ļaujot asarām pārņemt prātu.
-Man ir līdz kaklam tava raudulība! - Artūrs ieaurojas un metas pie sievietes.
Vispirms viņa saņem sejā asu pliķi un tikai pēc tam jūt sāpes caurstrāvojam visu augumu.
Sieviete saķer vēderu. Galva vēl aizvien dun.
Tās ir neizturamas sāpes. Artūrs viņai ir iesitis pa vēderu, zinot, ka tur atrodas abu mazulis.
Ksenija nespēj ievilkt plaušās gaisu, tāpēc noslīgst gar sienu uz grīdas. Viņa guļ netīrumos, kamēr Artūrs jau atkal aizskrien prom, aizcirzdams durvis.
Sievietei šķita, ka sitiena mirklī Artūrs bija teicis, ka nekad nav vēlējies bērnu. Sirds atsakās tam ticēt, tas ir absurds!
Un tomēr prāts liek bēgt, ko kājas nes. Lai cik ļoti Ksenija vēlētos, viņa nespēj pakustēties.
Visu ļaunāku padara siltā tērcīte, kas plūst pār sievietes stilbiem.
Un tajā mirklī viņai top skaidrs.
Tās ir eksistences beigas.
