Artūrs zem Hannas ķermeņa sakustas un meitene uzreiz norauj viņam no sejas maisu. Lai gan vīrietis paliek guļam, meitenei ir skaidrs, ka viņa šajā cīņā ir zaudējusi.
Hanna jūtas pārāk stulbi, tāpēc vienkārši savāc savus "rīkus" un dodas prom. Acīs kāpj asaras tik strauji, ka viņa knapi pagūst aizvērt aiz sevis durvis, kad tās jau ir izlauzušās un lielām lāsēm rit pāri meitenes vaigiem. Viņa ir gatava pati sevi nožmiegt ar to maisu par tādu gļēvumu.
Kāpēc gan viņa nevarēja vienkārši turēt striķi, cieši sažņaugtu rokās. Artūrs taču nebūtu pamodies un tā būtu "viegla" nāve, tomēr Hanna pat to nespēja.
Viņa vienkārši ietenterē savā istabā un ļauj gultai noķert pārgurušo augumu. Ilgu brīdi Hanna truli raugās griestos un prāto par visu to labo, kas ar abām būtu noticis, kad Artūra vairs nebūtu. Viņas atrastu kādu mājīgu, nelielu dzīvoklīti pilsētas nostūrī un dzīvotu cepures kuldamas. Nebūtu neviena, no kura Hannai būtu jābaidās vai jāuzmanās. Nebūtu neviena, kas par Kseniju teiktu, ka drīz vien viņa pārvērtīsies aukstajā gaļā, pie tam sadalītā pa gabaliņiem.
Vienā mirklī Hanna grib piecelties kājās un nodarīt to lietu līdz galam, bet ķermenis neklausa. Pavisam drīz tāpat pilienu iedarbība izplēnēs tāpat kā Hannas cerīgā nākotne uz labāku dzīvi. Viņa zina, ka otro reizi vairs nespētu neko tādu paveikt.
Meitene paņem telefonu un uzspiež uz Brendona vārda. Šonakt viņai vajag kādu, ar ko parunāt no sirds. Pa īstam. Tā, kā nekad agrāk.
*
Brendons pamostas no spalgas skaņas. Tikai pēc mirkļa puisis saprot, ka tā nāk no mobilā un miegaini to sagrābj rokā. Tiklīdz viņš ierauga Hannas vārdu, momentā nospiež zaļo klausulīti. Puisis jau ir pamodies un ne vēsts no miegainības. Kamēr viņš sadzird Hannas teikto, galvo joņo miljoniem domu - kas ar draudzeni noticis, vai viņa tiešām to vīrieti ir novākusi, kas būs tālāk, VAI VIŅAM KĀDS ATŅEMS MEITENI?!
-Čau. - Atskan klusa, piesmakusi balss. Pēc klusuma, kas izpleties apkārt Hannai, Brendons saprot, ka viss ir mierīgi un mazliet atslābst.
-Hanna, kur tu esi? - Puisis jautā.
-Vai...vai mēs varētu tikties? - Viņa tikai pajautā, nesniegdama atbildes. Hanna nekad tās nesniedz.
-Man... - Viņš cenšas uzrunāt meiteni, bet viņa jau ir savā pasaulē iegrimusi un nav no tās vairs izvelkama.
-Lūdzu. Parkā tur, kur vienmēr. Pēc pusstundas. - Hanna tikai atbild un atvieno.
Jau kuro nakti viņš paliek guļam gultā, cīnīdamies ar valdošos apjukumu. Kopš kura laika Hanna ir tik sarežģīta? Vai viņa tāda bija arī, kad abi pirmo reizi satikās klasē un uzsāka draudzēties... Tolaik Brendons tikai novērtēja viņas puiciskumu un priecājās, ka viņa nelīdzinās bārbijai, kam interesē tikai kosmētika un citas meiteņu lietas.
Laikam ejot, Brendons pat nebija fiksējis izmaiņas meitenē. Viņa ir daudz pieaugušāka un iegrimusi sevī. Totāla intraverte, kas labāk izvēlētos dzīvot uz vientuļas salas, nekā cilvēku pārpilnā pilsētā. Un, ja vien viņa paskaidrotu, nevis klusētu vai izvairītos. Puisim ir svarīgi iegūt atbildes, lai palīdzētu, lai sniegtu atbalstu.
Viņš atceras, cik satraukta Hanna bija, kad atskrēja pie viņa un histērijas ietekmē paziņoja, ka nogalinās Artūru. Tajā mirklī viņa tiešām bija gatava to izdarīt, meitenes acis burtiski gailoja. Viņa būtu gatava nogalināt ikvienu, kas stātos ceļā. Tieši tā iemesla dēļ Brendons nesekoja. Viņš ļāva Hannai iet un uzņemties visu atbildību uz sevis. Bet arī viņš taču būtu vainojams tajā, kas notiktu vai jau notika.
Par to, ka viņš necentās draudzeni apturēt. Par to, ka viņš ļāva Hannai pilnībā zaudēt kontroli pār sevi. Un tagad, nakts vidū, viņa atkal zvana un nesaka itin neko, tikai bārsta tukšas frāzes vai puzles gabaliņus, kuri jāsavieto pareizā secībā pašam Brendonam, lai atrisinātu sarežģīto mīklu, ko sauc par Hannu.
Viņš izrāpjas no gultas, aši saģērbjas un ieskatās pulkstenī. Ir divi no rīta, rītdien ir skolas diena, bet viņš nevar pievilt Hannu. Ne jau otro reizi vienas nedēļas laikā.
Puisis klusām izlaužas no istabas, tad uzvelk apavus, cik klusi vien spēj un atslēdz durvis. Viņš cer, ka izdosies atgriezties vēl pirms rītausmas un brokastīm, lai izvairītos no mammas apjukušās sejas izteiksmes un dusmām, kas līs pāri viņa mugurai. Tomēr tā ir Hanna un viņa nav paredzama.
*
Hanna soļo šurpu turpu gar soliņu, kur viņi vienmēr ar Brendonu tiekas, lai dotos uz skolu. Meitene iztēlojas, ka šī paraka nav, ka tāds nekad nav eksistējis. Kur tad abi tiktos? Kur kopīgi pastaigātos un nodotos smiekliem...
Lai gan viņa neatceras, kad pēdējo reizi smējusies pa īstam, no sirds. Šī emocija meitenē šķiet jau pamazām izdziest, lai gan viņa apzinās, ka tas nav veselīgi. Viņai ir tikai 15. Hanna nevēlas doties pie psihologa un skaidrot, kāpēc viņai riebjas smaidīt.
Beidzot zem laternas nespodrās gaismas viņa saredz Brendona stāvu un pasmaida. Beidzot. Hanna ļauj šim mirklim būt pēc iespējas garākam. Acīmredzot Brendons ir tas, kurš liek viņai smaidīt.
Viņa neko nesaka, vienkārši pieskrien viņam klāt un apvij rokas ap kaklu, iespiezdama seju puiša vilnas šallē, kas kutina degunu.
Tad Hanna raud. Ilgi un saraustīti, un Brendons atļauj. Viņš neko nejautā, tikai tur meiteni savās skavās un ļauj emociju vilnim sagrābt arī viņu.
-Es esmu gļēvule. - Visbeidzot Hanna saka, noslaucīdama pēdējās asaru paliekas no vaigiem, - Es to nespēju izdarīt... - Viņa izmoka.
Meitene ievēro, kā pār drauga seju nāk tāds atvieglojums, kas gandrīz vai nogāž no kājām.
-Hanna, tas ir lieliski! - Brendons vēlas saņemt viņas roka, bet meitene atkāpjas.
-Kā...kā tas var būt lieliski?! Man vajadzēja viņu nogalināt, jo viņš apdraud manu un Ksenijas dzīvību, Brendon. Viņš ir bīstams nezvērs, kas pēc iespējas ātrāk jāiznīcina. - Viņa saka, skatīdamās, kā balti elpas mutuļi izplūst aukstajā gaisā.
-Vai tu zini, kas tev par to būtu? Tu tiešām vēlētos savu dzīvi pavadīt pārraudzināšanas iestādē un pēc tam cietumā? Tu gribētu būt šķirta no manis? - Drauga jautājumi liek Hannai apdomāties.
Lai vai kā būtu, viņa nespēj iedomāties sevi bez Brendona. Bez cilvēka, kuram viņa var pazvanīt jebkurā diennakts laikā un kurš vienmēr atnāks viņas dēļ.
-Protams, nē. Kas tas par jautājumu? Es nespēju iedomāties sevi bez tevis. - Meitene klusām atzīst.
-Es priecājos, ka tu viņu nenogalināji, jo tu neesi slepkava, Hanna. Tu esi daudz labāka par to kretīnu. - Brendons apskauj meiteni vēlreiz.
-Paldies, ka tu man esi. Mana dzīve jau tā ir pilnīgs mēsls, bet, kad tu esi blakus, tā šķiet kaut nedaudz vērtīgāka.- Viņa godīgi atzīst.
-Nerunā tā, Hanna. Tu esi pats labākais, kas man ir. Tikai es vēlos, lai tu man visu pastāsti no paša sākuma. Es gribu tev palīdzēt. - Viņš saka, vērodams meitenes reakciju.
Hanna ilgu brīdi klusē, tad smagi nopūšas un ieskatās Brendonam acīs.
-Nu labi. Bet stāsts nebūs nedz patīkams, nedz īss. - Viņa brīdina.
-Es zinu, un esmu ar mieru to noklausīties līdz galam. - Brendons pasmaida par spīti salam, kas kož vaigos.
-Apsēdīsimies? - Meitene vaicā, norādīdama uz soliņu, kas izskatās sasalis, tādējādi mirdzošs.
Lai kā puisim negribētos uz tā sēdēt, Hannas dēļ viņš spēs paciest arī šo.
Brendons pamāj ar galvu un abi apsēžas. Aukstums iesūcas kaulos.
Hanna ievelk elpu un sāk runāt.
