Hanna cenšas dabūt lejā kumosu kartupeļa biezeņa ar dīvainas konsistences gaļas mērci un izlikties, ka vakariņas "ģimenes" lokā ir viss, pēc kā meitene jebkad ilgojusies patiesi un no sirds.
Ksenija tikai ik pa mirklim velta dīvainus smaidus un sapņaini palūkjojas uz Artūru, it kā gaidītu viņa piekrišanu. Hanna jūtas kā trešā liekā abu ideālajās dzīvītēs un labprāt prātā iztēlojas skatu ar policijas ekipāžu, kas ieskrien mājā un uzliek Artūram rokudzelžus.
Viņa būtu gatava atdot visu, lai tikai redzētu tādu skatu, kas varbūt beidzot atvērtu Ksenijas acis, kas aizlipušas ar cukurūdeni.
-Hanna, vispār mums ir jaunumi. - Ksenija beidzot saka, pievērsdama meitenes uzmanību sev.
Varbūt beidzot viņa nolēmusi izšķirties no tā tēvaiņa? Jā, to jau nu gan Hanna gribētu, bet diemžēl nekad nesagaidīs.
-Uz priekšu. - Meitene sarkastiski mudina, jau nojauzdama, ka nekas labs nav gaidāms. Ne jau velti viņa tieši šodien ir tik pārlaimīga.
-Mēs...Mēs saderinājāmies! - Viņa iespiedzas, iegrūzdama savu roku meitenei gluži vai sejā. Uz zeltneša mirdz prasts gredzens. Iespējams, zagts vai atņemts kādai prostitūtai.
Hannai iestrēgst rīklē gaļas gabals, jo pēkšņi viņa iztēlojas, ka tā ir Ksenija, kas sadalīta sīkākos gabalos un ievietota saldētavā...
Viņa pieceļas un tik tikko paspēj aizskriet līdz vannas istabai, lai izlaistu pāri lūpām to mazumiņu, ko tomēr izdevās dabūt sevī iekšā. Hanna turpina rīstīties tik ilgi līdz vairs nav pat rūgtā žults, ko izspļaut.
Pie durvīm kāds pieklauvē. Hanna neatbild.
-Tev viss labi? - Ksenijas balss nokļūst līdz meitenei. Viņa šķiet uztraukusies, - Es nāku iekšā, Hanna. - Viņa piebilst un tajā pašā mirklī atver durvis.
-Mans Dievs, kas ar tevi? Varbūt esi kaut kādu vīrusu saķērusi. - Ksenija patausta meitenes miklo pieri un uzmanīgi atglauž vienu nepaklausīgu matu šķipsnu.
-Neprecies ar Artūru. Tas ir bīstami. - Hanna čukst, nevēlēdamās, lai iesaistītais dzirdētu abu sarunu.
Sieviete tikai pārbola acis pret griestiem un atkal nopūšas. Vienmēr, kad runa ir par Artūru, viņa pat nav gatava uzklausīt. Ksenijai spriedums jau ir gatavs - Hanna ir tā ļaunā riebekle, kas abus tikai grib izšķirt bez iemesla.
-Viņš ir bīstams. - Hanna izmoka, noskalodama seju ar aukstu ūdeni.
-Mēs par to jau esam runājušas... - Viņa iesāk nogurušā balsī.
-Tu man netici! - Hanna paceļ balsi. Viņa jūtas pārāk aizvainota un nenovērtēta.
Ksenijas seja piesarkst dusmās. Drīz viņa eksplodēs un cietēja, protams, būs Hanna, jo kurš gan vēl cits?
-Nejaucies manā dzīvē! - Viņa izsper. Mīļā, jaukā Ksenija nu ir prom. Varbūt izlikšanās par labo un gādīgo aizbildni bija tikai maska, lamatas, kā ievilināt Hannu savos tīklos.
Meitenei pat sāk šķist, ka abi darbojas uz vienu roku, bet ātri vien šo domu atmet. Ksenija nespētu nodarīt pāri pat mušai, kur nu vēl piedalīties cilvēku spīdzināšanā un nogalināšanā.
-Es negribu, lai tu...lai mēs ciestu. - Hanna izgrūž caur zobiem.
-Mēs ar Artūru precēsimies, gribi tu to vai nē! Tā ir mana sasodītā dzīve un šī daļa uz tevi nekādi neattiecas! - Siekalas šķīst uz visām pusēm. Hanna pieceļas kājās un izmetas ārā pa durvīm.
Viņai nav ne jausmas, kurp doties un ko iesākt. Viņa jūtas bezspēcīga, bet nelabā priekšnojauta kā melns lietus mākonis mācās virsū, noslāpējot spožo saules gaismu pavisam.
*
Brendons sēž pie galda un truli skatās uz saviem pirkstiem. Tad atveras durvis un istabā ieveļas Hanna. Viņas seja ir sārta dusmu dēļ un acis burtiski gailo.
-Celies! - Viņa mudina draugu, pat lāgā nesasveicinājusies.
-Kas notiek... - Brendons sapņaini atvaicā, tiešām nesaprazdams, ko Hanna no viņa vēlas.
-Nav laika! Viņš nogalinās Kseniju. - Meitene gandrīz vai kliedz, vilkdama ar pirkstu pāri zoda līnijai un izlikdamās, ka ir beigta.
-Hann... - Draugs vēlas viņu nomierināt.
-Saproti, man ir plāns. - Hannas balss pieklust, bet šausminošā sejas izteiksme nekur nepazūd. Brendons nekad agrāk nebija meiteni tādu redzējis un skats patiesi viņu biedē.
Telpā iestājas klusums. Pār puiša kauliem izskrien drebuļi.
-Es to Artūru nogalināšu. - Hanna čukst gandrīz vai nedzirdami, bet istabā pēkšņi sāk trūkt gaisa, - Un tu man palīdzēsi, jo esi mans draugs. - Viņa turpina runāt griezīgi mīlīgā balstiņā.
Brendons ieraujas dziļāk krēslā, cenzdamies izvairīties no viņas skatiena.
-Palīdzēsi taču, ko? - Viņa pieliecas pavisam tuvu Brendona sejai. Viņš sajūt meitenes skāņo elpu, kurā jaušamas vēl pēdējās vēmekļu paliekas.
Šajā mirklī Brendons saprot, ka Hanna ir drusku jukusi.
Viņam nekad Artūrs nešķita ļauns vai tāds, ko būtu jānogalina. Brendons iedomājas, ka Hannai tikai izliekas kādu mentālu problēmu dēļ, tomēr neuzdrošinās draudzenei iebilst.
-Mums nav daudz laika! - Hanna iesaucas, atraudamās nost no Brendona.
Tad viņa izskrien ārā pa durvīm. Pusis turpina nekustīgi sēdēt.
Prātā joņo miljoniem domu, bet nav nevienas, kurai pieķerties.
