Hanna uzmanīgi ielūkojas tumsā, cerībā saskatīt vismaz kādu priekšmetu, pēc kā varētu vadīties. Viņa uzskrien virsū apaviem un ietriecas ar seju virsdrēbju kaudzē, kas pievilkusies ar cigarešu dūmiem. Pār meitenes lūpām izlaužas klusa lamuvārdu straume. Tad viņa pieceļas kājās un ieslēdz koridorī gaismu, ļaujot tai piepildīt mazo priekštelpiņu.
Nekas nav mainījies. Arī agrāk drēbju kaudze mētājās kaktā un apavi bija nevērīgi samesti pie durvīm. Hanna ievēro, ka tur vēl aizvien atrodas viņas zābaki un sandales. Meitene paņem vienu apavu rokās un aplūko to. Tā ir koši sarkana slēgtā kurpe ar milzīgu pušķi priekšpusē. Tās bija Hannas mīļākās kurpes, ko meitene vienmēr vilka kājās, kad kaut kur devās. Šos apavus tēvs viņai bija uzdāvinājis piecu gadu dzimšanas dienā.
Viņa uzmanīgi noliek to atpakaļ, norīdama kunkuli. Starp virsdrēbēm meitene ievēro arī savus apģērbu gabalus. Viss ir savās vietās, it kā laiks šajā dzīvoklī būtu apstājies un iestrēdzis. Hanna jūtas tāpat kā agrāk - nobijusies, izmisusi un neizsakāmi vientuļa, lai gan cilvēku jau miteklī allaž bija vairāk kā pietiekami.
Meitene dodas tālāk. Nākamā pieturvieta ir virtuve, kur notika vislielākās ballītes ar visdrūmākajiem noslēgumiem. Arī tur nav nevienas dzīvas dvēseles, bet Hannu sveicina drūmais, noplukušais ledusskapis, kas tā arī nekad nespēja viņu pienācīgi pabarot. Gāzes plīts ir aplipusi ar ēdienu paliekām, kuras klāj zaļgana pūka, grīda ir lipīga un uz galda izbārstīti stikli un saplēstas pudeles.
Šur tur var manīt sakaltušu asiņu pēdas. Vecāki vienmēr plēsās virtuvē. Dažkārt māte tēvam svieda ar nažiem, citkārt, viņš māti žņaudza uz galda, pielikdams milzīgu stikla lausku pie pulsējošā kakla.
Hanna stāvēja paslēpusies aiz stenderes un vēroja notiekošo, lūdzot Dievu, lai tas nebeigtos ar slepkavību. Viņa vēl aizvien dzird klaigas, plūstošos lamuvārdus, kas dažkārt trāpīja arī viņai, lai gan dzīvoklī ir absolūts klususms.
Acu priekšā viņa iztēlojas saniknoto māti, kas arī Hannai lidināja ar šķīvi. Viņa pieiet pie ledusskapja, lai pārliecinātos, vai tā saturs gadu laikā ir mainījies. Nekā.
Appelējis siera un desas gabals. Tas ir viss. Šoreiz Hanna neaiztiks neko no tā. Viņa vairs nav tik izsalkusi, ka ēdīs bojātu pārtiku.
Dodamās uz savu bijušo istabu, viņa prāto, vai dzīves līmenis ir uzlabojies. Materiāli, protams, ir. Viņai ir daudz vairāk drēbju, jumts virs galvas un labas kvalitātes ēdiens, tomēr kaut kas vēl aizvien trūkst un Hanna nespēj saprast, kas tieši.
Garīgi viņa nejūtas labāk. Vēl aizvien depresīvās sajūtas ik pa mirklim pieskaras dvēselei ar saviem ledainajiem pirkstiem, vēloties viņu ievilkt savā valstībā, no kuras nav izejas. Hanna atver durvis.
Nekas nav aiztikts, jo noteikti neviens te nav nācis iekšā kopš Hanna pameta šo dzīvokli. Neviens nekad nav apsēdies uz mazās gultiņas, paņēmis rokās viņas mīļāko bērnības mantiņu un ļāvis asarām ritēt uz tās. Neviens nekad nav pārdzīvojis par meitenes neesamību un nav izrādījis vēlmi, lai viņa atgrieztos.
Hannas acīs sariešas asaras un viņa ļauj tām klusi plūst pāri vaigiem, lūpām... Viņa tikai iededz mazo galda lampiņu, kas izgaismo nelielo galdiņu. Uz tā atrodas viņas slepenā dienassgrāmata, kur meitene datēja pilnīgi katru dienu.
Viņa uzšķir kādu nejauši izvēlētu lapu un sāk to lasīt. Rokraksts ir neglīts, bet vārdi ir salasāmi.
"Kāpēc mammai ar tēti tā ir jāstrīdās? Šorīt pamodos no dīvainajām skaņām, kas nāca no virtuves. Viņi vienmēr strīdas. Es nezinu, cik ir pulkstenis, bet man jātiek prom no šejienes. Varbūt es došos uz parku, bet varbūt pie ezera. Vēl nezinu. Dažkārt es vēlos, kaut būtu piedzimusi citā ģimenē vai nemaz. Par cilvēku ir būt tik sarežģīti. Es labāk vēlētos būt koks, kas visu mūžu paliek vienā vietā un sagādā citiem prieku.
Es ļautu bērniem kāpt savos zaros un rotaļāties pie manis. Es ļautu cilvēkiem laiski lasīt grāmatu manā pakājē vai snauduļot. Es būtu noderīga, jo pasargātu no tveices vasaras dienā. Tagad no manis nav itin nekādas jēgas...
Kaut es varētu pārtapt citā veidolā. Ja vien kāds apjaustu, cik ļoti man ir apnicis būt nelietderīgam cilvēkam, kuru visi ienīst..."
Hanna ar pirkstu galiem noglāsta lapu un uzmanīgi noliek kladi atpakaļ uz galda. Viņa neatceras, ka būtu kaut ko tādu rakstījusi, tomēr tas ir viņas rokraksts un arīdzan domas, kas tik bieži ielauzās prātā. Domas par to, ka viņa ir vienīgā, kam šajā pasaulē nav vietas vai noteiktu mērķu. Citiem ir, bet ne viņai. Meitene tā jūtas vēl aizvien. Viņa atkal ir sešus gadus veca. Pārbijusies, bet vienlaikus pieradusi pie visa, kas notiek apkārt.
Aiz durvīm kaujas vecāki. Pie tēva atkal atnākuši "draugi", kas skaļi klaigā un smejas pilnos kaklos. Mamma kliedz pilnā balsī tikai tāpēc, ka nav injicējusi kārtējo devu, kas aizved prom no ikdienas un skaistāku vietu.
Hannai apkārt riņķo dažādi cilvēki, kas vēlas viņai pieskarties vai uzrunāt. Meitene saraujas un apkļauj sev apkārt rokas, vēlēdamies pasargāties no pretīgiem večiem, kam padomā ir neķītras izdarības.
Viņa nespēj vairs ilgāk palikt savā istabā, tāpēc izskrien no tās ārā, aizmirzdama par naktslampiņu.
Pēdējā telpa ir vecāku guļamistaba. Hanna tur nekad nav spērusi savu kāju, jo māte to aizliedza darīt. Viņa teica, ka Hannai tur neesot tur meklēt. Meitene nekad neuzdrīkstējās pārkāpt šo noteikumu, jo pretējā gadījumā saņemtu sodu. Kārtējais sitiens ar siksnu vai emocionāls pazemojums, kas sagrautu viņas būtību vēl vairāk.
Tagad nav neviena, kas viņai aizliegtu kaut ko darīt vai nedarīt. Hanna nospiež uz leju rokturi un ieiet telpā, kas smird pēc vēmekļiem, alkoholu un izkārnījumiem. Viņa gandrīz izlaiž uz grīdas šodien apēsto, bet uzmanību novērš kāds stāvs, kas guļ gultā un klusām vaid.
Meitenes sirds iepukstas straujāk. Viņa iededz gaismu, kas blāvi izgaismo pavisam necilo telpu.
Vecāku gultā guļ kāda sieviete. Viņas rokas ir sasietas ar izolācijas lentu un piesietas pie gultas malas. Hanna saprot, ka visas iespējamās smakas nākušas no šīs sievietes ar sapinkājušiem matiem un sasvīdušo augumu.
Tiklīdz Hanna viņai tuvojas, sieviete paraujas nostāk, it kā izjūtot patiesas bailes.
-Kas jūs esat? - Viņas balss dreb. Hanna nezina, ko iesākt ar šo svešinieci.
-L....lūdzu.... - Viņa izmoka pār bālajām, asiņainajām lūpām, - N...nedari... - Sieviete aizžmiedz acis.
-Es jums neko nedarīšu. Tikai atbrīvošu rokas. - Viņa atbild, meklēdama šķēres pa visām iespējamajām atvilktnēm.
Kad tas izdarīts, viņa pārgriež lentu un ļauj rokām bez jebkāda satura nokrist gultā. Tās ir zili melnas un aukstas kā ledus gabali.
Sieviete nekustas. Viņa tikai nedaudz saraujas. Gulta ir savandīta, palagu klāj asinis un izkārnījumi. Viņa ir tikai apakšveļā. Hanna pamana viņas ribas, kas groteski izspiežas uz āru un draud pārplēst caurspīdīgo ādu.
-Kas jūs esat? - Viņa vaicā. Bailes ir pārgājušas, to vietā iestājies apjukums.
Sieviete neatbild.
-Kas jums to nodarīja? - Hanna uzdod citu jautājumu. Bez atbildes viņa prom nedosies.
Blondais matu ērkulis tik tikko sakustas. Sieviete tukšām acīm skatās griestos.
-A...Ar...Artūrs. - Viņa izstoma.
Hanna sastingst. Šādu atbildi viņa nebija cerējusi dzirdēt. Vai tiešām tas pats Artūrs, kas maigi glāsta Ksenijas matus un uzspiež skūpstu uz vaiga... Vai tiešām viņš ko šādu varētu nodarīt citai sievietei?
-Vai jūs zināt, kur ir Dāvis un Madara? - Viņa nosauc svešajai vecāku vārdus.
Sieviete tikai papurina galvu.
-A..Artūrs, viņš... - Viņa nespēj pabeigt teikumu, bet Hanna nemaz negrib zināt. Viņa beidz pratināšanu.
-Ar jums viss būs kārtībā. -Meitene saka, promejot.
Pie visa vainīgs tas kretīns Artūrs, kas tēlo labiņo, bet patiesībā ir sātans. Nu, kamdēļ Ksenija viņu tā sargā? Kādēļ viņai ir vajadzīgs slepkava?
Meitene prāto par to, cik daudz cilvēkiem viņš ir sagādājis ciešanas, cik daudz pārinodarījis.
Tad viņai prātā ienāk kāda šausminoša doma: no viņa ir jāatbrīvojas.
Ejot prom no bijušā mitekļa, viņa izsauc ātro palīdzību un policiju, kas parūpēsies par to nabaga sievieti.
Kas gan būtu bijis, ja Hanna nebūtu atnākusi... Viņa būtu nomirusi tik pazemojošos apstākļos, kas liktu saviebties ikvienam, kurš par to uzzinātu.
Viņai rodas vēl lielāka apņēmība to kretīnu nogalināt. Hanna sev apsola, ka īstenos šo plānu.
