local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //370

59 0

Hanna aizlidina skaisti iesaiņoto dāvanu. Tā ar būkšķi atistas pret sienu un saturs izbirst uz paklāja. Meitenes krūtis cilājas. Cik gan ilgu laiku Artūram aizņēma tās kastes pakošana?
Vai viņš devās uz veikalu un rūpīgi izvēlējās spīdīgo, čaukstošos papīru un mirdzošo, sarkano lentu, kas apvijusies apkārt necilajam kartonam, kas vīd zem greznības.


Hanna vēlreiz aplūko bildi un tad to arī triec pret grīdu. Stikls ieplaisā, izveidojot zirneklīti pāri visai fotogrāfijai. Bilde izskatās kā mākslas darbs, it kā kāds būtu centies to pārvērst šedevrā, balstoties uz citu sāpēm.
Meitene paslēpj seju spilvenā un kādu mirkli ļauj šņukstiem iespiesties mīkstajā virsmā. Viņa cenšas izdomāt, kā labāk rīkoties. Varbūt doties uz policiju un kā pierādījumu ņemt līdzi šo fotogrāfiju? Tomēr pat tā nevar kalpot par nozīmīgu pierādījumu, jo neviens cits, kas nepazina Hannas vecākus, nevarētu pateikt, ka tie ir viņi.


Bez tam, nevienam taču neinteresē narkomāni, kas beidzot atdevuši galus.
Pie durvīm kāds pieklauvē un meitene ātri bildi paslēpj zem segas. Tad viņa noslauka vaigus un ievelk dziļu elpu. Pat, ja tas ir Artūrs, meitene viņa priekšā neļaus sev izskatīties vājai un necilai.
Tā ir Ksenija. Sievietes sejā jaušas izbrīns, kas mijās ar apjukumu.
-Viss labi? Dzirdēju trokšņus, it kā kaut kas plīstu, šķīstu... - Viņa saka, lūkodamies pāri Hannas galvai, cerībā ieraudzīt kaut ko interesantu, kam piesiet acis.


-Viss labi. Es vienkārši... - Hanna jūt, ka viņas spēki pamazām izsīkst un viņa jau ir soli tuvāk robežai, kuru nedrīkst pārkāpt.
-Kāpēc tu aizmeti Artūra dāvanu? - Ksenija iesprūk istabā, bet meitene tikai pārbola acis pret griestiem.
Sieviete pieiet pie kastes un paceļ to. Viņa rakņājas pa čaukstošām krepapīra virtenēm līdz izvelk kaut ko sarkanu un adītu.


-Cik jauki! Artūrs tev uzdāvināja džemperi ar Ziemeļbriedi! - Viņa ķiķina, pagriežot apģērba gabalu pret Hannu.
Meitene novēršas. Kaut viņa nekad nebūtu satikusi to pretekli.
-Uzvelc to rīt! Viņš būt priecīgs! - Ksenija iegrūž jauniegūto apģērbu Hannas rokās.
-Es nevilkšu. - Meitene sakož zobus un ļauj džemperim noslīdēt gar gultas pārvalku uz grīdas.
Ksenija nopūšas.


-Atkal tu sāc to pašu. No kas tas cilvēks tev ir nodarījis, ka tu tik ļoti viņu neciet? - Viņa vaicā, bet, ja Hanna no visu sāktu uzskaitīt, paietu visa nakts.
-Esmu nogurusi. - Viņa tikai atbild un apguļas gultā, aizvērdama acis.
Pēc mirkļa Ksenija pieceļas kājās un promejot noglāsta Hannas pieri, no kuras izspiedušās sīkas sviedru lāsītes, kas atmirdz spožajā mēnessgaismā.


Tad viņa klusām aizver aiz sevis durvis. Paiet vēl kāds laiks, kamēr mājā iestājas pilnīgs klusums. Hanna pārliecinās, ka abi devušies uz savu istabu un tikai tad pieceļas.
Viņa atbrīvojas no svētku drēbēm un tās aizsper prom no sevis pēc iespējas tālāk. To vietā viņa ietērpj savu augumu vienkāršās džinsu biksēs, maisveidīgā džemperī un ziemas jakā.
Hanna ieskatās spogulī un pasmaida. Šajā brīdī meitene sevi pieķer pie domas, ka izskatās kā slepkava no kādas šausmu filmas, kas apzinās savus mērķus, un ir ar to mierā.
Tad viņa klusām izlavās no mājas, uzvilkdama zābakus tikai tad, kad klusām ir aizvērušās ārdurvis. Ārā ir dzestrs, tomēr meitenes vēlmi doties uz savām vecajām mājām nekas nespēs ietekmēt vai mainīt.


Lai gan Hanna tur pēdējo reizi bija pirms astoņiem gadiem, ceļu viņa atceras tik ideāli, kas varētu līdz vajadzīgajai vietai aiziet ar aizvērtām acīm.
Tā taču bija vieta, ko meitene patiesi ienīda, tomēr tagad viņa jūtas vainīga. Vainīga, ka nekad nebija interesējusies par vecākiem, pat, ja māte todien skaidri bija likusi noprast, ka Hanna vairs nepieder pie viņu ģimenes un, iespējams, nekad arī nav piederējusi.
Vienalga.


Nozīme ir tikai tam, ka viņai vairs nav vecāku. Nekādu - ne labu, ne sliktu. Aukstums, kas iesūcas meitenes ādā nav tikai saltā gaisa dēļ. Tā ir vientulība, kas pamazām pārņem visu viņas būtību.
Viņa izsauc taksi, jo vēlas pēc iespējas ātrāk tur nokļūt.
Pa ceļam viņa prāto, ko gan tur meklēs? Varbūt dzīvoklis būs aizslēgts vai norobežots ar policijas lentu. Ko tad? Tomēr viņa izjūt vajadzību tur būt. Tieši Ziemassvētkos. Laikā, kad pat naidīgākās ģimenes apvienojas un saltās attiecības kļūst sirdi sildošas.


Varbūt viņa cer, ka Artūrs vienkārši ir ļauni pajokojis. Varbūt viņa cer ieraudzīt piedzērušos tēvu un sanarkojušos māti ar zilajām, asiņainajām vēnām, iedzelteno ādu un izvalbītajām acīm. Hannai būtu vienalga, vai viņi kliegtu, sistu viens otru vai padzītu savu meitu. Vismaz viņi būtu dzīvi un eksistējoši...
Kad adrese ir sasniegta, meitene izraušas no mašīnas, samaksā par braucienu un pagaida, kad šoferis izstūrēs no sētas, lai atkal paliktu viena ar savām domām un pakrūtē briestošajām bailēm.
Nekad agrāk viņa nav skatījusies uz mirušiem cilvēkiem, tikai redzējusi tos televizorā, bet tas jau neskaitās.


Hannai atmiņā ataust tā laimīgā diena, kad Monika ļāva viņai dzīvot pie sevis. Tajā reizē meitenei bija šķitis, ka viņa nekad neatgriezīsies te. Neskatīsies tieši pirmā stāva logiem acīs un neievēros sīko plaisiņu, kas pārvērtusies zirneklī pāri visam stiklam, pa kuru katru rītu raudzījās ārā mazā Hanna.
Piegružotā treptelpa un tajā valdošie nepatīkamie aromāti, cigarešu dūmiem sajaucoties ar mīzaļiem, uzdzen sava veida nostaļģiju. Te viņa auga, te viņa katru dienu nāca un gāja. Te viņa kļuva patstāvīga un spēja pieņemt lēmumus.


Hanna apstājas pie bijušā dzīvokļa durvīm. Tās ir lipīgas un nolietas ar kodīgu šķidrumu. Hannai nav skaidrs, vai tas ir alkohols vai kāds degšķidrums.
Viņa tuvina roku rokturim. Tā dreb.


Acu priekšā paveras tā pati aina – abi beigti paši savā asinspeļķē. Hannai uznāk nelaba dūša. Viņai gribas bēgt tālu prom, izlikties, ka neko nezina un aizmirst par šo sasodīto vietu uz visiem laikiem.
Bet viņa paliek turpat. Ieklausās trokšņos. Kādā citā dzīvoklī dārd mūzika, bet blakus esošajā ir dzirdamas skaļas balsis un būkšķi.
Viņa nebija ievērojusi kaimiņus, kas ir tādi paši kā viņas vecāki. Hanna tiem nepievērsa uzmanību.
Tad viņa beidzot nospiež ledaino dzelzs rokturi uz leju un durvis nedaudz paveras. Sejā iesitas atmiņas.

59 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000