No tā mirkļa, kad Hanna pirmo reizi mūžā nakšņoja svešā kāpņu telpā nu ir pagājuši vairāki mēneši. Viņa nespēj noticēt, ka lika sevi piespiest to darīt, tomēr paliekot visu nakti ārā, meitene būtu ieguvusi nopietnus apsaldējumus.
Pirmajā mirklī tiklīdz viņa iesoļoja klasē, Brendons uzreiz ķēra pie draudzenes rokas un pavēlēja visu izsāstīt – kur viņa bijusi, kāpēc izslēgusi telefonu, un kāpēc dzīvoklī esot tik daudz asiņu. Daži klasesbiedri savā starpā pārmija neizpratnes pilnus skatienus. Šoriez Brendons runāja skaļi un skarbi.
Hanna nekad iepriekš draugu nebija redzējusi tik apjukušu un arī vīlušos. Pat ne tajā reizē, kad meitene uz viņu dusmojās. Kā gan viņa varēja aprakstīt notikušo? Negadījums, pašas izraisīts gadījums, kas gandrīz vai pārauga pilnīgā katastrofā?
Tajā reizē viņa bija tikai nopūtusies un paraustījusi plecus. Hannai nebija ne enerģijas, ne arī vēlmes to visu atcerēties un pārrunāt atkal un atkal. Viņa vēlējās, kaut spētu aizmirst Artūra pretīgo sejas izteiksmi un viņa DNS uz vannas istabas grīdas. Bet Hanna nespēj.
Nespēj pat vēl tagad, kad viņa sēž pie skaisti dekorētas eglītes un raugās svecīšu nomierinošajās liesmās, kas lēkā šurpu turpu. Netālu no Hannas sēž Ksenija, atspiedusies, protams, pret Artūru, kurš sapņainām acīm uzlūko mirdzošās bumbiņas, kas iekārtas mūžzaļā koka durstīgajos zaros.
Hanna jūtas tik neērti, kā vēl nekad, lai gan šajā mājā jau dzīvo divus mēnešus. Viņa vairākkārtīgi bija lūgusi Kseniju pārdomāt savu izvēli vēlreiz, tomēr sieviete tikai stūrgalvīgi bija pakratījusi galvu un apsolījusi, ka beidzot viņām abām klāšoties daudz labāk.
Katrā ziņā Hanna redz, cik ļoti aizbildne cenšas nostiprināt abu sašķiebušās attiecības. Ksenija arvien biežāk aicina meiteni pastaigāties netālu esošajā parkā, tad viņas stundām ilgi var runāt par dažādām muļķīgām tēmām, dažkārt Hanna pastāsta, kā viņai gāja skolā, bet lielākoties tur nekā interesanta nenotiek. Citkārt Ksenija pasūdzas par savu vienmuļo darbu, kurā ir sākusi slīkt kā purvā, nespēdama rast izeju.
Ir reizes, kad abas vienkārši sēž un skatās, kā parks maina krāsu no zeltainas uz tumši zilu un tad pavisam melnu.
-Laiks nobaudīt mūsu gatavoto pīrāgu! - Ksenijas balss Hannu atgriež realitātē.
Meitene tikai vāri pasmaida un kļūst nervoza, kad Ksenija pamet savu vietu un dodas uz virtuvi. Viņa paliek ar Artūru divatā. Vīrietis tikai paskalina šampanieti glāzē un dīvaini pasmaida.
-Mēs esam viens otra ķīlnieki. - Viņš nočukst, piemiegdams ar aci. Šis žests meitenes vēderam liek sagriezties nelabumā.
-Neesam gan. - Viņa atbild, novērsdamās no vīrieša.
-Es neteicu, ka tu mani sadūri, bet tu neminēji neko par ielaušanos tajā dzīvoklī. Tikai, ja vēlreiz tu nespēsi savaldīt savu mēli un skalināsi viņai smadzenes, es zvēru, ka šoreiz rīkošos, nevis runāšu. - Viņš pieliecas tuvāk – tā, ka Hanna spēj sajust alkohola dvaku viņa elpā.
Tajā mirklī ierodas Ksenija, rokās turēdama milzīgu ābolu-piparkūku pīrāgu, ko abas vēl tikai pirms vairākām stundām bija cepušas.
Sieviete aizvien vairāk meiteni iesaista arī savā ikdienā. Viņas kopā gatavo gan gardas vakariņas, gan našķus. Tā kā Ksenija arī nav nekāda dižā pavāre, pavārgrāmata lieti noder. Tā ir vēl viena izdarība, kas abas satuvina aizvien vairāk.
Ksenijai patīk redzēt Hannu darbojamies ar tādu aizrautību. Viņa visus mērījumus veic tik precīzi, ka nav iespējams, ka ēdiens neizdosies. Dažkārt meitene tik ļoti koncentrējas, ka pat aizmirst par visu apkārtējo.
Šādu brīžu dēļ Ksenija ir gatava dzīvot vēl un vēl. Kopš Hanna ir pārvākusies pie viņiem, abas ir kļuvušas ne gluži par labākajām draudzenēm, bet labām paziņām gan. Sievietei pagaidām ar to pietiek, jo viņa zina, ka nevajag Hannu steidzināt vai censties ielikt kaut kādos rāmjos.
Viņām abām vajag laiku, lai sarastu ar jauno situāciju, bet pagaidām viss iet kā pa dieziņu.
-Hanna, tu taču ēdīsi? - Ksenija vaicā, griezdama abu kopdarbu.
-Protams, kā gan es varētu to nepagaršot? Man ir jāzina, vai pievienoju pareizo kanēļa proporciju. - Viņa pieceļas no savas vietas un palīdz nolikt uz galda trīs šķīvjus.
Hanna no visas sirds vēlētos, kaut tie būtu tikai divi – viņai un Ksenijai. Artūrs šeit ir liekais.
Viņa iztēlojas nelielo, bet mīlīgo dzīvoklīti, kuram bija jau paspējusi pieķerties, kaut gan sākumā tas šķita neiespējami.
Hanna iedomājas, ka abas sēdētu pie mazas, mīlīgas eglītes un saskandinātu dzērienus. Tādi būtu viņas ideālie Ziemassvētki, kuri nekad vairs nepiepildīsies, jo pavisam drīz Artūrs viņai atņems Kseniju.
Viņš nogaidīs piemērtoāko mirkli, kad abas būs tik ļoti satuvinājušās, lai zaudējums būtu vēl sāpīgāks.
-Vai kas noticis? - Ksenija jau otro reizi Hannu iztraucē no domām, - Tu izskaties skumja. - Viņa piebilst, nolaizīdama pirkstu.
-Viss labi. Vienkārši sliktas atmiņas. - Viņa aizbildinās ar ērtu frāzi, kas neprasa papildus komentārus.
-Ir laiks pāršķirt jaunu lappusi. - Ksenija maigi saspiež Hannas plecu un pasniedz viņai gabaliņu no pīrāga.
Viņi ēd klusēdami. Artūrs ik pa laikam izmet piezīmes par to, cik tas ir gards, lai gan tie ir tikai saldi vārdi, kas atstāj rūgtu piegaršu.
Ksenija ik pa mirklim pieliecas viņam tuvāk, lai noskūpstītu kādu viņa sejas daļu.
Hanna nekad tā nav darījusi ar Brendonu. Un patlaban arī nekas tamlīdzīgs nenotiks, jo viņu attiecības no jauna ir sarežģījušās.
Meitene viņam nekad neteiks par to sasodīto Artūra izgājienu un Brendons tāpat neliksies mierā. Viņi daudz strīdēsies līdz viens no viņiem piekāpsies vai aizies prom...
-Man jums ir pārsteigums. - Artūrs pēkšņi pavēsta.
Tad viņš izvelk divas milzīgas dāvanas, kas ievīstītas spožā, čaukstošā papīrā un apsietas ar mizlīgām bantēm.
-Tas tev, Hanna. - Viņš pasniedz vienu no tām meitenei, pārāk ilgi turēdams savu roku uz viņējās.
Hanna noskurinās un cauri ķermenim izskrien tirpiņas. Nekas labs tur nevarētu būt.
Kamēr Ksenija sajūsmināta tīksminās par saņemto kasti, Hanna iesprūk savā istabā un aiztaisa durvis ar krampīti, ko pati tur uzstādīja, nevēlēdamies, lai Artūrs nāktu pie viņas, kad vien iegribas.
Tad viņa piesardzīgi iesēžas mēnesgaismas pielietajā gultā un atpako kasti. Tā ir diezgan liela.
Kad papīrs noņemts, laiks atvērt kastes vāku.
Viņa izceļ zilganajā gaismā kādu milzīgu fotogrāfiju.
Hanna ilgi uz to lūkojas līdz saprot, ka asins peļķē ar pārbolītām acīm gulošie ir viņas vecāki.
