Ksenijas uztraukums pieaug ar katru minūti. Nu jau ir pagājušas vairākas stundas kopš Artūrs devās prom, lai gan bija devis solījumu atgriezties pēc iespējas ātrāk. Viņa vairākas reizes bija mēģinājusi vīrieti sazvanīt, bet neviens tā arī neatbildēja.
Sieviete bungo ar pirkstu galiem pa perfekti pulēto galdu un galvā iztēlojas ikvienu variantu, kas varētu būt noticis ar viņas Artūru. Vienīgo cilvēku, kam Ksenija tik īsā laika sprīdī ir pamatīgi pieķērusies. Viņai gan nav ne jausmas, ko šīs attiecības nesīs, tomēr cer, ka visbeidzot arī viņas dzīve sakārtosies. Un tas notiks brīdī, kad Artūrs ienāks istabā, piespiedīs sievieti cieši pie krūtīm un maigi noglāstīs viņas muguru.
Ksenija pieceļas kājās un sāk vākt nost netīros traukus. Hanna savam šķīvim gandrīz vai nemaz nav pieskārusies. Ēdiens ir izsvaidīts, bet nekas nav apēsts. Sieviete tikai nopūšas un cer, ka drīz vien meitenes spītība atkāpsies un viņa atkal būs tāda, kā tajā dienā, kad pirmo reizi abas satikās.
Toreiz bērnu namā Hanna bija tik jauka un pieklājīga, neraugoties uz tajā brīdī grūto situāciju. Viņa smaidīja... Tagad, kad viņai ir pajumte un ēdiens, meitene ir mainījusies, kļuvusi daudz spuraināka, lai gan Ksenija taču viņu neaiztiek un varbūt tieši tur ir arī problēma.
Lai kāda Hanna būtu, Ksenija zina, ka nekad neliks meitenei iet cauri vēlreiz visām ciešanām, kas saistītas ar bērnu namu. Viņa Hannu neizsviedīs ārā kā tādu nevajadzīgu priekšmetu, kas jau nokalpojis un nav vairs derīgs. Sieviete cer, ka, uzsākot jaunu dzīvi citā vietā, Hanna spēs tai pielāgoties un mainīsies uz labo pusi.
Ksenija smagi nopūšas un vēlas, kaut nebūtu meiteni padzinusi. Dažkārt Hanna spēj patiesi novest līdz baltkvēlei, tomēr tai pat laikā viņa vēl aizvien ir Ksenijas meita un tāda būs.
Viņa steidzīgi paķer telefonu un zvana Hannai. Viņai nav vienai jāpaliek tai dzīvoklī, jo mājā meitenei beidzot būs pašai sava istaba, kurā norobežoties no pasaules un dažkārt kaitinošajiem audžu vecākiem.
Hanna neatbild. Ksenija jūtas vainīga par savu aso rīcību un neiecietību. Viņai vajadzēja mēli turēt aiz zobiem, nevis norādīt, ka Hannai laiks doties prom. Viņai vajadzēja meitenei piedāvāt palikt te. Galu galā viņa saprot, ka rīkojas tieši tāpat, kā Hannas bioloģiskie vecāki, lai gan sieviete par tiem neko daudz nezina un meitene arī nekad sarunās viņus nepiemin.
Tajā mirklī, kad Ksenija jau atkārtoti vēlas sazvanīt Hannu, noklaudz durvis un telpā parādās Artūrs.
*
Hanna turpina klīst pa tukšajām ielām. Diez viņš jau ir aizvācis savu pretīgo ķermeni no dzīvokļa vai turpina pacietīgi gaidīt? Satraukums vēl aizvien nepamet meiteni, bet viņai nav, kurp doties. Aukstums jau palīdis zem kleitas un viņa nodreb.
Meitene jau gandrīz vai vēlas piezvanīt Brendonam, bet tad paskatās, cik ir pulkstenis un pārdomā. Draugs noteikti guļ un būtu muļķīgi traucēt viņa ģimeni tik vēlā nakts stundā.
Hanna ir izstaigājusi neskaitāmus parkus un ieliņas, cerībā atrast kaut nelielu stūrīti, kur pārnakšņot. Varbūt jāpazvana Ksenijai un godīgi jāizstāsta viss, kas noticis? Varbūt tad viņa beidzot nāks pie prāta un ieraudzīs Artūra patieso seju. Kaut gan nē. Nekas nespēs likt viņai mainīt domas.
Tad viņa atrod kaut kādu šaubīgu kāpņu telpu un dodas iekšā.
*
-Mans Dievs! Kas ar tevi noticis? - Ksenija nespēj noticēt, ka tas ir tas pats Artūrs, kas pirms pāris stundām izgāja no mājas.
-Viss labi. - Viņš tikai atmet ar roku un pieiet pie izlietnes, lai noskalotu daļēji sakaltušās asinis no sejas.
-Kas tev to nodarīja? - Sievietes balss ir spagla.
-Tas cilvēks, kam vajadzēja atdot parādu. Viņš sadusmojās, ka esmu atnācis pāris dienas vēlāk, nekā runājām. Tad viņš izvilka nazi un... - Artūrs saka, bet Ksenija viņu apklusina, pieglauzdamās cieši klāt.
-Kretīns! Tev vajag ziņot policijā, viņš taču varēja tevi nodurt! - Viņa saka.
-Bet nekas nenotika. Būs drošāk, ja mēs par to vairs nerunāsim un tu izliksies, ka nekas nav bijis. - Viņš saspiež Ksenijas plecus un tad aizšļūc uz istabu.
Sieviete paliek apjukusi stāvot virtuves vidū. Uz izlietnes malas atmirdz vēl svaigas asinis.
Viņa paņem virtuves dvieli un tās noslauka.
Kaut kas šajā visā lietā nešķiet tīrs, tomēr viņa neko nejautās Artūram, bet gan pati centīsies noskaidrot. Viņa no zāļu skapjīša paņem pretsāpju tabletes, ielej glāzē ūdeni un dodas pie Artūra.
Sieviete zina, ka viņam ir nepieciešams mierinājums, pa ja vīrietis to cenšas neizrādīt.
*
Brendons klauvē pie Hannas dzīvokļa durvīm un tikai pēc brītiņa secina, ka tās nemaz nav aizslēgtas. Dīvaini, jo Hanna nekad tā nedara.
Varbūt meitne, saprazdama, ka Brendons vienalga nāks, atstāja durvis vaļā.
Pusisi uzmanīgi tās atver un priekšā viņu sagaida sīki asins pilieni, kas izbārstīti pa visu grīdu.
-Hanna! - Viņš sauc, bet dzīvoklī neviena nav.
Viss dzīvoklis ir apgriezts kājām gaisā un izskatās, ka kāds pamatīgi ārdījies, cerībā atrast kaut ko.
Tad viņš atver vannas istabas durvis un nobāl. Tur gan asinis redzamas visur – uz flīzēm, izlietnes un pat spoguļa.
Vai tās būtu Hannas?
Puisim sāk drebēt rokas un viņš uzspiež uz meitenes numura.
-Lūdzu, lūdzu pacel... - Brendons murmina.
Nekā. Hannas telefons ir izslēgts.
Pasaule sagriežas un jau pēc mirkļa Brendons attopas uz grīdas. Lai gan asinis ir sakaltušas, degunā vienalga iesitas dzelzs aromāts, kas uzdzen šķebinošu nelabumu.
Puisim ir skaidrs, ka ar draudzeni ir kaut kas noticis.
