Hannai vēl aizvien ideja par vakariņošanu "ģimenes" lokā šķiet absurda, jo neviens no abiem nav viņas ģimene vai pat piederīgais, ko meitene no sirds mīlētu. Pavisam nesen Ksenija bija pie viņas iebrāzusies un pavēstījusi, ka viņai esot jauna māja un esošais dzīvoklis tikšot pārdots.
Viņa, protams, nejautāja Hannas viedokli un vai meiteni apmierina šāds variants. Ksenija vienkārši nostādīja fakta priekšā un ejot prom, vēl piebilda, ka Hannai būšot jānāk uz vakariņām un jāizturas pieklājīgi.
Tad viņa pazuda uz vairākām dienām un atgriezās tikai tad, kad bija pienācis šis vakariņu laiks.
Hanna ilgi stāvēja pie skapja un prātoja, ko tādu lai uzvelk, kas abus sadusmotu. Varbūt kādu Ksenijas kleitu? Viņai gan neviena no tām neder, jo ir daudz par lielu.
Tad meitene izlēma par labu vienkāršai, maisveidīgai melnai kleitai. Arī Artūram nebūtu, kur piesiet acis. Matus viņa saņēma ciešā zirgastē un vienā no vannas istabas plauktiem atrada Ksenijas veco kosmētiku, kas šajā gadījumā lieti noderēja.
Daudz nekas izskatā netika mainīts, vienīgi acis. Tās meitene izcēla ar melnu, ļoti pigmentētu acu ēnu. Viņa tās krāsoja tik ilgi uz plakstiņiem līdz pati sev sāka atgādināt pandu un tad norima.
Pirms došanās, viņa pasmaidīja savam atspulgam spogulī. Ksenija noteikti būs sajūsmināta par šādu izskatu. Tas noteikti atbildīs viņas "pieklājīgā" drauga morāles standartiem.
Ksenija, ieraugot Hannu, bija šokēta, ka meitene uzdrīkstējusies speciāli sevi izķēmot, tomēr Hanna nedzirdēja ne vārda no viņas teiktā. Viņa demonstratīvi ielika ausīs austiņas un ieslēdza kaut kādu rokmūziku, ko varēja saklausīt pat Ksenija. Tikai neilgi pirms kāpšanas ārā no takša, viņa beidzot iebāza savu aprīkojumu somā.
-Kāpēc tev mani speciāli jākaitina? - Ksenija šņāc, nevēlēdamās, lai sarunu dzirdētu taksometra šoferis.
-Es neko nedaru. - Hanna atcērt, nebaidīdamās par savas balss skaļumu.
-Mēs par to vēl parunāsim. - Ksenija draud, bet Hanna tikai nosmīkņā.
Tad viņas izkāpj no mašīnas un sieviete uzreiz lepni izslej plecus, norādīdama nelielas būdiņas virzienā.
Hanna ilgi pēta objektu, prātodama, kas tajā ir tik īpašs, ka viņas aizbildne ir gatava vai izlīst no savas ādas.
-Artūrs ir malacis! Es arī tev novēlu sastapt kādu dienu tādu vīrieti! - Ksenija nočivina, noglāstīdama Hannas plecu.
-Man nav vajadzīgs narkomāns un pedofils. - Viņa izsper. Galu galā, Ksenija vēl aizvien nav sapratusi, kas viņš ir par tipu.
Sieviete tikai smagi nopūšas.
-Kāpēc tu nevari būt pieklājīga? Kāpēc tev viņš ir jāapsaukā un vēl tik nepatiesi? Tas, ka tavi vecāki tādi bija...ir, tas neko neliecina. - Viņa atbild, lūkodamās uz Hannu.
Meitene sakniebj lūpas, tad atslābina plecus.
-Es tur nepavadīju ilgu laiku, bet tas bija pietiekams, lai es aptvertu, ka no tādām atkarībām atbrīvoties vienkārši nevar. Noteikti šito būdu arī viņš dabūja, tirgojot narkotikas. Varu derēt. - Viņa skaļi prāto.
-Vienkārši turi muti! - Ksenija uzbrēc un tad atver vārtus tik cēli, it kā dotos iekšā pilī.
Hannai par pārsteigumu, mājele ir tīri omulīga un arī izlietotas šļirces nekur apkārt nemētājas. Artūrs pat ir uzvilcis priekšautu, lai pēc iespējas vairāk imitētu gādīgā namatēva lomu, kas nudien viņam nepiestāv.
Viņa smaids ir tik neīsts, ka Hanna ir gatava apvemties, tomēr šodien vēl nekas nav ēsts, tāpec šis prieks iet gar degunu.
-Čau, Hanna. - Artūrs saka, - Laipni lūgta mājās. - Viņš piemetina, vēlēdamies apskaut meiteni, bet viņa veikli izvairās no tvēriena. Atceroties viņu toreiz vecāku virtuvē piedzērušos un salietojušos, pār ķermeni pārskrien drebuļi.
Vakariņās ir krāsnī cepti dārzeņi un vista, kas pasniegta ar saldskābo mērci. Ksenija, protams, jūsmo par katru kumosu, ko liek mutē, turpretī Hannai nav apetītes, jo ar katru minūti, ko viņa pavada Artūra sabiedrībā, uzticība šim vīrietim sarūk.
Vienā mirklī viņai pat ienāk pārāk paranoiska doma prātā, ka ēdiens ir saindēts.
-Es tev iekārtoju istabu, tā kā jebkurā laikā esi laipni aicināta. - Artūrs saka, - Vēlies, lai to parādu? - Viņš vaicā, acīm savādi mirdzot.
-Gan jau paspēšu apskatīt. - Bez jebkāda entuziasma balsī, Hanna atbild, turpinādama bakstīt piedegušo brokoli.
Pēc tam Artūrs pievēršas Ksenijai un meitene ir pateicīga par to. Viņš taujā, kad viņa grasās pārdot savu dzīvokli un Ksenija sola, ka to izdarīšot jaunnedēļ.
-Tik ātri? - Hannas balss ir spalga. Viņa bija cerējusi tur pavadīt vismaz vēl mēnesi.
-Mums nav, ko vilkt garumā. Priekš kam to saspiesto dzīvokli, ja tagad mums ir īsta māja! - Viņa paveras visapkārt, acīs atmirdz sveču liesma.
Ksenija patiesi izskatās citādāk – viņa vairs nav tik nomākta un ierāvusies sevī, tomēr Hannai sievietes ir neizsakāmi žēl. Kā viņa var būt tik dumja un nesaprast, kāds Artūrs ir patiesībā.
-Varbūt mums vajadzēs tur vēl atgriezties. - Meitene ieminas.
Telpā iestājas klusums. Artūrs tur gaisā dakšņiņu, ar acīm brīdinādams, ka tā nav labi runāt.
-Ko tu ar to domā? - Ksenija vaicā, kad visbeidzot ir atjēgusies no mulsuma mirkļa.
-Varbūt tev šeit nepatiks vai tu viņu pametīsi. - Viņa norāda skaidri un gaiši, apzinoties, ka tā nav labi runāt.
-Jaunā dāma, tev laiks doties prom! - Ksenija saka skarbā balsī un Hanna iekšēji uzgavilē.
Viņa aši saģērbjas un abiem novēl labu atlikušo vakaru.
*
-Atvaino, es nesaprotu, kas viņai lēcies. - Ksenija saka Artūram, kad Hanna ir izgājusi ārā pa durvīm.
-Viss labi. Viņa taču ir pusaudze. Gan ar laiku pieradīs. - Artūrs mierinoši saspiež sievietes plaukstu un tad atvainojas, bet viņam esot jāizskrien darīšanās pie kāda čoma. Esot palicis nenokārtots parāds un draugs dusmosies, ja tas laikus netiks atdots.
-Tikai nekavējies ilgi. Man tev ir kāds pārsteigums. - Ksenija saka, šķelmīgi smaidīdama. Viņa cer, ka Artūrs spēs novērtēt sievietes pūles, kas vairākas dienas tika ieguldītas apakšveļas veikalu ķemmēšanai.
-Protams. Pēc stundiņas būšu atpakaļ! - Viņš pieceļas no krēsla un noskūpsta Ksenijas lūpas, uz kurām aizvien ir palikusi saldskābā mērce.
*
Hanna dodas cauri tumšajam parkam uz transporta pieturu. Prātīgāk būtu bijis izsaukt taksometru, tomēr viņai ir jāizvēdina galva un jānomierinās. Varbūt pazvanīt Brendonam? Nē, labāk draugu netraucēt.
Viņa prāto par visu, ko šovakar sarunāja un pateica. Tie nebija nekādi glaimi, bet gan atklāti rupja izturēšanās. Vai Ksenija kādreiz to piedos? Hanna šaubās, bet viņa tikai vēlējās atvērt Ksenijai acis, kuras ir aizlipušas ar rozā košļeni.
Aiz muguras nočaukst lapas un Hanna salecas. Pagriežoties atpakaļ, neviena nav. Viņa sāk iet vēl ātrāk līdz nonāk tieši zem laternas pie pieturas.
Ir jāgaida vismaz piecas minūtes, tāpēc viņa nolemj tomēr pazvanīt Brendonam.
Nemitīgi šķiet, ka kāds viņu novēro un sajūta nav patīkama. Viņa draugam stāsta par vakaru, vēlēdamās aizgaiņāt šo dīvaino priekšnojautu.
Beidzot transports ir klāt, un viņa no laimes ir gatava iekrist neērtajā beņķī. Hanna iekāpj tramvaja pirmajā vagonā un turpina draugam stāstīt šīvakara piedzīvojumus.
Viņš gan atbild, ka jebkurā gadījumā Hanna varēs apmesties arī pie viņa, bet kopš Anete abus pieķēra skūpstoties, viņai ir liels kauns.
Pēc tam Hanna atvadās, aicinot Brendonu rīt atnākt pie viņas un draugs, protams, piekrīt.
Tad viņa izkāpj pieturā un dodas tieši uz dzīvokli.
Uz ielas vēl ir pāris cilvēku, bet Hanna nemitīgi atskatās, prātodama, kāpēc viņai ir vajāšanas mānija.
Viņa nu jau skriešus dodas uz daudzdzīvokļu namu un izmanto pat liftu, jo tā šķiet drošāk. Meitenes sirds sitas kā negudra.
Hanna uzsit sev pa pieri, bet nekas situāciju nepadara labāku.
Viņa jau ir sagatavojusi atslēgu un tiklīdz vajadzīgais stāvs ir sasniegts, steidzas pie durvīm. Kāpņu telpa ir klusa un, šķiet, tukša.
Hanna nopūšas un slēdz vaļā durvis, vēlēdamās iekrist ierastajā dīvānā un aizmigt uzreiz. Brīdī, kad viņa vēlas aizvērt durvis aiz sevis, starp tām tiek iespiesta kāja un pēc mirkļa dzīvoklī viņa vairs nav viena.
-Sveika, Hanna. - Artūra pretīgi lipīgā balss nodun un Hannai no jauna uznāk vēmiens.
Tagad meitenei ir skaidrs, kādēļ viņu nepameta tā savādā sajūta...
