Artūrs uzliek šalli, kas aizsedz Ksenijas acis un ved sievieti aiz rokas sev līdzi. Viņa aiz satraukuma pat iespiedzas, nezinādama, kāds pārsteigums viņu gaidīs.
Viņi dodas cauri parkam, kuru rotā krāšņas vēlā rudens lapas, kas čaukst pie katra soļa, kas tiek sperts.
-Lūdzu, pasaki, ko esi man sarūpējis! - Viņa nepacietīgi iesaucas, nespēdama sagaidīt.
Šodien abiem aprit tieši pusgads kopš abi iepazinās. Lielāko daļu no kopā pavadītā laika Ksenija mitinājās nelielajā Artūra miteklī. Ar Artūru ir viegli, viņš daudz neprašņā un neuzdod muļķīgus jautājumus.
Viņa nekad necerēja, ka internetā var sastapt tik sakarīgu vīrieti. Nosvinot šo viņu kopīgo satikšanos, Artūrs bija solījis pārsteigt savu mīļoto.
Ksenijas roka nedaudz dreb. Arī Artūrs ir nedaudz satraucies un pat izbijies. Beidzot viņi ir klāt, un viņš par zīmi apstājas. Tad vīrietis nostājas aiz Ksenijas un uzliek rokas viņai uz pleciem.
-Es ceru, ka tev patiks. - Pēc vārdu izrunāšanas, viņš atdara šalli un ļauj tai nokrist uz pielijušā asfalta.
Tieši priekšā atrodas viņa dāvana.
Ksenijas elpa aizraujas. Vienā mirklī sievietei šķiet, ka viņa sapņo, jo realitāte nevar būt tik laba. Acis piepildās ar patiesām laimes asarām.
*
Hannas galva atrodas Brendona klēpī un viņa lasa daiļliteratūras grāmatu, kājas atbalstījusi uz dīvāna roku balsta. Brendons pin meitenei bizes un cieši vēro draudzeni, kas iegrimusi lasītajā.
-Varbūt šodien pietiks? - Viņš vaicā, cerēdams, ka arī viņam atleks kāds grams Hannas uzmanības.
-Vēl tikai viena nodaļa. - Meitene nomurmina un pāršķir lappusi.
Kopš tās reizes, kad Hanna viņu ielaida savā dzīvoklī, tādā veidā demonstrējot piedošanu, viņu attiecības ir pārgājušas jaunā līmenī. Viņi īsti vairs nav vienkārši draugi, bet arī nekas vairāk. Ir dīvaina sajūta turēt Hannu apskāvienā ilgāk, nekā agrāk vai skūpstīt viņas lūpas kā to dara pieaugušie, vai ļaut viņai gulēt klēpī...
Viss it kā ir pa vecam – viņi pavada laiku kopā gan skolā, gan ārpus tās, smejas, jokojas un ķircina viens otru, bet tai pat laikā viss ir mainījies. Brendonam ir bail spert kaut vienu kļūmīgu soli, kas atkal varētu visu sagraut. Arī Hanna ir piesardzīgāka – dažkārt puisim šķiet, ka viņa nav līdz galam atklāta vai nevēlas paust savas vistumšākās domas.
Dažubrīd Hanna tik ļoti ir ierāvusies sevī un savā pasaulē, ka viņu ir teju vai neiespējami atsaukt realitātē. Citkārt meitenes skatiens klejo apkārt, vēlēdamies kaut kam pieķerties, bet nespējot atrast, kam tieši.
Tomēr Brendonam ir labi ar viņu, un viņš jūt, ka tas ir abpusēji, lai kā dažkārt Hanna to noliegtu.
Meitene aizver grāmatu un nopūšas.
-Man drīz jāiet. - Viņa saka, - Sāk jau krēslot.
-Tu vari palikt kaut vai visu nakti. - Brendons atbild, glāstīdams viņas pieri ar Hannas matu šķipsnu.
-Nez vai taviem vecākiem tā patiks. - Hanna prāto, pētīdama nevainojami baltos griestus.
-Bet man tā patiks. - Viņš atbild, uzspiezdams siltu buču viņas matos.
Hanna tikai iesmejas un pieraušas dīvānā sēdus.
-Ko gan es darītu bez tevis? - Viņa skatās Brendonam tieši acīs, meklēdama atbildi pati uz savu jautājumu. Tad Hanna pieliecas tuvāk un satver savā rokā puiša zodu.
Jau pēc mirkļa viņu lūpas saskarās brīdī, kad istabā ienāk Brendona mamma Anete.
*
-Tu esi traks! - Ksenija iespiedzas, sasizdama plaukstas, - Ko tas nozīmē, Atrūr?- Viņa pagriežas pret savu mīļoto, susinādama asaras no acs kaktiņiem.
-Tā būs mums. - Viņš apskauj sievietes vidukli un noskūpsta auss ļipiņu.
Ksenijas noraugās uz nelielo, bet mīlīgo vienstāva mājiņu, kas pacietīgi gaida, kad tās jaunie saimnieki dosies iekšā.
-Kur tu to dabūji? Tev taču nav tik daudz naudas! - Viņa iesaucas.
Artūrs sarauc pieri.
-Atvaino, es negribēju tevi aizvainot... - Viņa sajūtas muļķīgi, bet reiz vīrietis bija ieminējies, ka spēj atļauties tikai necilu vienistabas dzīvoklīti nomaļā vietā.
-Nekas. Man bija iekrājumi. Domāju – kāpēc gan ne tagad tos neiztērēt labiem mērķiem? - Artūrs atbild, - Vai tad nemaz negribi doties iekšā?
-Protams...gribu. - Ksenija atbild un abi atver mazos koka vārtiņus. Var redzēt, ka tie pavisam nesen ir krāsoti.
Nelielā zālīte ir akurāti apgriezta gluži tāpat kā dzīvžogs.
Kseniju māc bažas, ka māju nāksies iekārtot, būs nepieciešamas jaunas mēbeles un viss cits, jo viņai tādu nav daudz.
Atverot durvis, viņa ir patīkami pārsteigta – mājā jau ir viss nepieciešamākais.
Koridorī atrodas neliels skapītis apavu uzglabāšanai un pakaramais, kur novietot virsdrēbes. Virtuvē atrodas elektriskā plīts, cepeškrāsns, ledusskapis un dažādi plauktiņi, viesistabā ir iegādāts tumši pelēks dīvāns, ko akcentē mazi, koši dekoratīvie spilventiņi. Ir gan platekrāna televizors, gan ozolkoka sekcija un mazs, mīlīgs žurnālgaldiņš.
Bez dzīvojamās istabas mājā ir vēl divas. Viena no tām – abu guļamistaba. Neliela telpa, ko lielākoties aizpilda divguļamā gulta greznā koka rāmī. Blakus istaba ir nedaudz lielāka un tajā arī ir novietotas pašas nepieciešamākās mēbeles, lai varētu uzsākt dzīvošanu.
-Tā būs Hannai. - Artūrs saka, - Es ceru, ka viņai patiks.
Ksenija pārlaiž acis telpai, un ir pilnīgā sajūsmā.
-Noteikti! - Viņa noelšas, - Nezināju, ka esi telpu iekārtotājs. - Viņa šķelmīgi paskatās uz draugu.
-Man ir labi draugi. - Viņš smaidot attrauc.
Pēc tam Ksenija uzvāra abiem tēju un viņi sēž virtuvē, nespēdami apjaust, ka tagad abu mājas būs pa īstam kopīgas.
-Tev te patīk? - Artūrs vaicā, mazliet izbijies.
-Protams. Paldies tev. Nezinu, kā atlīdzināt. - Viņa saka, knibinādamās ap tējas krūzi.
-Man pietiek ar to, ka jau esi man. - Artūrs saka un aicina Kseniju savā klēpī.
Artūrs ieelpo viņas saldo, pēc ķiršiem smaržojošo, aromātu un pasmaida. Ja vien Ksenija zinātu, kādā ceļā ir iegūta šī māja un kas agrāk tajā dzīvojis.
Ja vien viņa vispār nojaustu, kas viņš ir pa cilvēku. Vīrietis klusi pie sevis nosmej.
Viņa to nekad neuzzinās, jo nemaz nenodzīvos tik ilgi, lai tiktu pie tādas iespējas.
