Vasara ir galā un par to skaidri liecina koki pie mājām, kas pamazām zaudē savu zaļo krāsu un rotu. Tas nozīmē, ka atkal ir atsākusies skola – laiks, no kura Hanna baidījās visvairāk.
Atlikušo vasaras daļu viņa pavadīja vienatnē, izdzīvojot gan pārsteidzoši priekpilnus, gan mokpilnus brīžus, bet pats galvenais – viņa bija viena. Dažubrīd Ksenija meiteni pagodināja ar savu klātbūtni, atnesa pārtiku un pat apvaicājās, kā viņai ejot, bet jau pēc pāris stundām steidzās prom, vienmēr aizbildinoties ar kaut ko citu. Dažkārt Artūrs bija slims, citkārt viņu sauca steidzamas darba darīšanas.
Nelielā dzīvokļa sienas bija kā cietums un brīvība vienlaikus. Hanna iemācījās būt daudz patstāvīgāka un, protams, vientuļāka. Mirkļos, kad meitenei bija vajadzīgs atbalstošs plecs, blakus bija tikai viņa pati. Piemēram, pirmās mēnešreizes viņa pārvarēja savā klātbūtnē un vēlāk kautrējās Ksenijai par to stāstīt.
Hanna aizvien vairāk jūtas kā tāds negribēts dzīvnieks, kuru žēl aizvest uz patversmi. Brendons katru dienu turpināja zvanīt ar cerību salauzt draudzenes spītību, tomēr viņam tas nebija pa spēkam. Pēdējo nedēļu pirms skolas atsākšanās viņš pātrauca centienus un ļāva Hannai atpūsties.
Viņai pietrūka drauga tik ļoti, ka varētu kliegt balsī, taču viņa nebūs tā, kas spers pirmo soli uz izlīgumu. Redzētais vēl aizvien sāp.
Hanna lēnām saģērbjas, viņa ir atmodusies daudz par agru, tomēr nav vērts izlikties, ka nāk miegs. Pirmo septembri viņa šogad izlaida, aizbildinoties, ka nejūtas labi. Savā ziņā tā ir patiesība. Hanna negribēja satikt ne Brendonu, ne pārējos liekulīgos klasesbiedrus, ar kuriem atkal nāksies pavadīt kopā deviņus mēnešus.
Meitene reiz bija ieminējusies Ksenijai par skolas maiņu, tomēr sieviete tikai atmeta ar roku un teica, ka Hanna to jau ir darījusi pietiekami daudz reižu. Viņa bija pārliecināta, ka visas bažas un vēlēšanās mainīt mācību iestādi pazudīs tiklīdz viņa atkal dosies skolas gaitās.
Pēc tam, kad viņa atkal vēlējās pārcilāt šo tematu, sieviete viņu neņēma vērā un nomainīja tēmu.
Hanna turpina vilkt maisveidīgās drēbes. Viņa ieskatās spogulī un tad uzmet acis tam nelielajam kosmētikas daudzumam, ko bija atņēmusi Alisei. Tad viņa pieiet pie miskastes un visus līdzekļus iesviež tajā.
Pēc tam meitene matus saņem zirgastē un uztaisa sev siermaizi.
*
Ceļš līdz skolai šķiet garāks, nekā aizvadītajā mācību gadā. Hanna dodas cauri parkam kā jau ierasts, bet neviens viņu negaida pie soliņa. Tur nav Brendona, kas nepacietīgi šūpo kājas un svilpo, tur nav viņa smaids, kas iezogas sejā, tiklīdz Hanna iesoļo parkā. Tur vairs nav viņu kopīgo sarunu un joku, kas izplēn gaisā. Tur nav itin nekā. Tukšums.
Hanna aizgriež galvu un mierīgi izpūš gaisu. Lai arī asaras kāpj acīs, viņa tās aizžmiedz un dodas uz priekšu.
Ienākot klasē, meitene dodas taisnā ceļā uz pašām beigām, jo tur sols vēl aizvien ir brīvs. Viņa nomet somu uz grīdas un izņem vajadzīgās mācību grāmatas, nepievērsdama uzmanību citu klasesbiedru skatieniem vai čukstiem. Arī šogad viņa sev apsolas, ka būs izcilākā skolniece klasē, lai ko tas prasītu.
Brendonu nekur nemana, un Hanna jau sāk prātot, vai tikai viņš nav mainījis skolu. Telpa bez drauga dzēlīgajiem jokiem šķiet drūma. Tad viņa papurina galvu un atver grāmatu.
Nekāda Brendona vairs nav un nebūs.
*
Brendons mēro ceļu uz skolu tieši cauri parkam. Pie ierastā soliņa tagad apstājies kāds bezpajumtieks un rakājas pa musariem. Acu priekšā viņš redz Hannu, kas vīrietim būtu gatava atdot savas pusdienas vai naudu. Tā arī puisis nekad nesaprata, kāpēc draudzenei ir tik ļoti žēl šādu cilvēku...
Viņš nekad nedomāja, ka incidents ar kaut kādu Alisi spēs izjaukt abu draudzību. Daudzas naktis tikušas pavadītas ar atvērtām acīm. Viņš ir domājis, analizējis un padevies. Vienīgais variants, pie kā viņš vēl aizvien turas, ir tas, ka Hanna uzvedas šādi tikai tamdēļ, ka viņai ir jūtas pret draugu.
Skūpsts ar Alisi vēl aizvien ir miglā tīts, tomēr viņš tic Hannai. Viņa nekad iepriekš nebija izskatījusies tik sāpināta un pievilta.
Brendons iesoļo klasē. Viņš uzreiz pamana Hannu, kas sēž pēdējā solā, un ir ieurbusies grāmatā. Puisis pasmaida, jo tieši tāda ir Hanna.
Viņš ilgi nedomā un nosēžas meitenei līdzās. Viņa pat nepaceļ acis.
Viņi it kā ir divi svešinieki, bet tai pat mirklī viena un tā pati dvēsele tikai divos dažādos ķermeņos.
*
Hanna savāc visas grāmatas un steidzīgiem soļiem dodas prom no skolas. Visas stundas Brendons ne soli no viņas neatkāpās. Viņi sēdēja kopā, bet nesarunājās.
Viņš necentās Hannu iesaistīt sarunās, kas tāpat rezultētos ar pilnīgu fiasko. Viņš vienkārši bija viņas tuvumā un kaut kādā mērā tas meiteni nomierināja. Viņa nejutās vientuļa.
-Hanna, pagaidi! - Aiz muguras atskan tik labi pazīstamā balss. Tā ir kļuvusi dobjāka.
Viņa dodas taisni prom un priekšu. Iekšā transportā un uz mājām. Iekrist gultā un vienkārši gulēt.
-Hannāāaa! - Brendons skriešus metas meitenei pakaļ un paķer viņu aiz rokas.
Viņa pagriežas pret draugu un ilgi lūkojas viņa acīs. Hanna norij asaru kunkuli un apsiež vēlmi mesties viņam ap kaklu.
-Lūdzu, piedod... Es nevaru bez tevis...taviem jokiem, smiekliem... - Viņa balss ir lūdzoša.
Meitene tikai izraujas no vārā un tvēriena un skriešus metas prom. Par laimi, viņa paspēj notvert trolejbusu un tajā ielec, atstājot Brendonu aiz durvīm pagalam apmulsušu un skumju pārņemtu.
Hanna raud. Viņai pie kājas, ka citi to redz un velta šķelmīgus skatienus. Viņa turpina liet asaras līdz pat pieturai, kurā jāizkāpj. Tad meitene noslauka pilošos degunu jakas piedurknē un dodas tālāk.
Kaut viņa būtu varējusi pateikt, ka piedod. Kaut viņa spētu bilst vismaz vārdu.
Meitene taisnā ceļā dodas uz dzīvokli, kur viņa atkal būs pilnīgi viena. Šoreiz lifta vietā Hanna izvēlas kāpnes. Tās liek svilt kāju muskuļiem un aizrauties elpai. Šādas sāpes viņai patīk izbaudīt.
Viņa turpina kāpt un kāpt, ar prātu aizstumjot Brendonu vēl tālāk – nostūrī.
Pie durvīm Hannu sagaida pārsteigums. Tur jau viņš ir – atspiedies pret margām un nodūris galvu.
-Kāpēc tu tā dari? - Hanna jautā asarainā balsī. Pirms mirkļa viņa bija sev solījusi draugu aizmirst, bet te nu viņš sēž.
Brendons paceļ acis, sabijies par Hannas balsi un pēkšņo uzrašanos.
-Tu man esi vajadzīga. - Brendons atbild.
-Bet tu gan man nē! - Viņa izgrūž, ar kāju atsperdama dzīvokļa durvis.
Tikpat skaļi viņa tās arī aizcērt, neļaudama Brendonam iesprukt dzīvoklī.
Hanna nespēj izturēt, ka viņš ir tur ārā, bet viņa istabā. Viņa klātbūtne ir tik ļoti jūtama.
-Lūdzu, piedod man... - Brendons runā caur durvīm. Viņa balss ir skaidra un plūstoša.
Hanna jautā sev, vai spētu piedot, bet nezina. Viņa baidās, ka šāda situācija varētu atkārtoties.
Visbeidzot viņa atver durvis.
Otrkārt, dzīvokļu ārdurvis standartā veras uz āru (durvis izspiest ir daudz vieglāk, nekā atraut - nerakstīts drošības likums) - līdz ar to tās atspert praktiski nav iespējams.