Hanna stāv nezināmā ūdens priekšā. Jau atkal viņa ir turpat, kur pirms daudziem gadiem. Meitene vēro mutuļojošo jūru un putainos viļņus, kas ietiecas brūnajās, maigajās smiltīs. Ūdens tik tikko skar viņas pirkstgalus. Tas ir stindzinoši auksts, lai gan diena bijusi tveicīga.
Hanna vēro, kā tālumā vīrietis spēlējas ar savu suni, metot tam kociņu ūdenī. Vēl kaut kur aiz muguras ir dzirdami bērnu smiekli un vecāku balsis. Uz viņu neviens neskatās, Hanna jau atkal ir viena.
Tad, kad meitene pirmo reizi satikās ar jūru, viņai nebija ne jausmas, ko no tās gaidīt, bet tagad viņa zina. Viņa zina, cik ūdens ir vilinošs un nāvējošs vienlaikus. Tas ierauj savās skavās, satver un neļauj izbēgt. Deguns un rīkle piepildās ar sāļo ūdeni, acis aizveras un ķermenis pēc vairāk minūtēm intensīvas pretošanās padodas.
Kājas skar rievaino jūras dibenu un prāts vēlas vēl noķert pēdējo pavedienu. Saglabāt pēdējās atmiņas par dzīvi. Pēc tam nav itin nekā, tikai melns tukšums, tāds pats kā dzelme.
Auksts vējš noglāsta Hannas ādu un meitene nodreb. Saule jau gandrīz ir norietējusi. Apkārt teju nav neviena. Suns vēl aizvien skrien pakaļ kociņam, viņš izdabā saimniekam. Dara visu, ko tas liek.
Hanna atbrīvojas no gaiši zilās kleitas, kas plīvo vējā. Tā nokrīt pie meitenes potītēm. Viņa paliek niecīgā apakšveļā. Tad viņa sper soli un cauri ķermenim izskrien stindzinoši auksta sajūta.
Viņa sakož zobus, nav laika pārdomāt. Hanna brien tālāk, domās no jauna pārcilādama mirkļus ar Brendonu. Diez vai viņam meitenes trūks? Viņam būs Alise. Arī Ksenija neilgosies pēc Hannas. Šai pasaulē meitenei vairs nav, ko darīt.
Ūdens sniedzas līdz krūtīm. Hanna vairs nejūt aukstumu, jo varbūt pati par tādu kļuvusi. Vēl tālāk, vēl dziļāk jūrā. Viļņi sitas gar viņas zodu. Tad viņa ievelk elpu un ieņurko. Sīki burbulīši riņķo visapkārt. Hanna atver acis. Šoreiz tas notiks.
Viņa piespiež sevi doties tālāk. Pretī jaunam sākumam.
*
-Mēs varējām vismaz paēst brokastis. - Artūrs saka, vilkdams bikses.
-Vienkārši braucam! - Ksenija uzstāj, - Lūdzu. - Balss atmaigst. Artūrs nav pelnījis, ka pret viņu izturas tik rupji, taču sieviete vienkārši nervozē. Lana jau agri no rīta bija zvanījusi un teikusi, ka Hannas neesot. Meitene devusies prom un savākusi arī savas mantas.
Ksenija tikai zina to, ka trijotne bija dzērusi. Varbūt nevajadzēja Alisi vest tur arī, tomēr viņai nebija ne jausmas, ka Hanna glabātu alkoholu. Ksenija nekad nebija rakņājusies audžu meitas mantās un par šādu bezatbildību sevi šausta.
-Viss būs labi ar to meiteni. - Artūrs uzliek mierinošo plaukstu uz sievietes pleca un noskūpsta viņas auss ļipiņu.
-Braucam. - Ksenija atspiežas pret vīrieša krūtīm un uzliek uz tām galvu. Viņai nebija ne jausmas, ka necilā krogā satiktais izrādīsies tas, kurā viņa iemīlēsies līdz ausīm.
Artūrs spēj darīt viņu laimīgu. Viņš ir gādīgs, mīļš un arī kareivīgs. Ksenija jutās drošībā un pasargāta līdz mirklim, kad saņēma zvanu no savas mātes.
Viņa palīdz vīrietim aizpogāt kreklu un dodas ceļā.
Ksenija pa ceļam mēģina sazvanīt Hannu, bet telefons ir izslēgts.
-Velna skuķis! - Viņa nolamājas, ļaujot asarām slīdēt pāri vaigiem.
-Nu un priekš kam tev viņu vajadzēja? - Artūrs vaicā, lūkodamies ceļam acīs.
-Es...es gribēju kliedēt vientulību. Cerēju, ka bērns spēs ieviest manā dzīvē kādas krāsas. - Ksenija smagi nopūšas.
-Tu taču zini, ka bērnu nama bērni nav prognozējami. Tu nezini neko par viņas īstajiem vecākiem. Tu nezini tās meitenes raksturu. - Atrūrs runā, bet Ksenija dzird tikai neskaidru murmināšanu.
Visvairāk viņai bail, ka ar Hannu būs atgadījies kaut kas slikts. Domās sieviete redz meiteni guļam bez dzīvības pazīmēm, ķermenim groteski izliecoties nedabiskā pozā.
Tad viņa papurina galvu un ļauj asarām turpināt ritēt. Artūrs tikai mierinoši papliķē pa viņas roku un smagi nopūšas.
*
Kad Artūrs tik tikko aptur mašīnu, Ksenija izlec ārā un metas iekšā pa vārtiņiem pie vecākiem. Viņa paskrien garām abiem pusaudžiem, kuri sēž nokārtām galvām un dodas pie mātes uz virtuvi.
Tur jau viņa sēž – izpūrušiem matiem, pietūkušiem maisiem zem acīm un drebošām rokām maisot tēju.
-Kāpēc tu viņu nepieskatīji? - Ksenija uzkliedz, ļaudama emocijām eksplodēt.
Lana mierīgi noliek karotīt uz galda un noglauda galdautu.
-Viņa taču ir tava meita. - Ksenijas māte atbild.
-Es tev viņu uzticēju, sasodīts! Tev! Savai mātei! Tu būsi vainīga, ja ar viņu būs kas atgadījies! - Sieviete turpina kliegt.
-Kāpēc tu viņu pameti? Kāpēc atvedi šeit? Lai varētu mājās vilkt vīriešus un sāpināt Hannu vēl vairāk? - Lana kliedz pretī.
Ksenija uz mirkli apjūk. Viņa nebija gaidījusi tādu izturēšanos no mātes puses.
-Ko?
-Tu zini par ko es runāju. Tu un tavi mūžīgie vīrieši, kas rezultējas asarās un puņķos. Kāpēc tu Hannu atgrūd? Es taču redzēju, cik nomākta viņa bija. Un tev nav nekādu tiesību vainot mani savā bezatbildībā! - Lana pieceļas kājās un dodas prom.
-Uz kurieni tu ej? - Ksenijas balss pieklust.
-Tu esi pieaugusi sieviete un sāc vienreiz savas problēmas risināt pati. - Viņa tikai nosaka, tad ieiet savā istabā un ar blīkšķi aizcērt durvis.
*
Hanna atver acis. Sirds dauzās kā negudra. Sapnis bija tik reālistiks, ka vienā mirklī viņa patiešām tam noticēja. Meitene pieceļas kājās un secina, ka drēbes aplipušas ar dažādiem žagariem un sūnu paliekām.
Viņa aši savāc mantas un prāto, ko darīt tālāk. Vēders iekurkstas un arī dzert gribas.
Tad meitene izlemj vienkārši doties atpakaļ uz māju cerībā, ka Lana un Jēkabs nebūs pamanījuši viņas neesamību. Viņa vienkārši nerunās ne ar Alisi, ne Brendonu. Izliksies, ka abu tur nemaz nav.
Tā kā meitene nebija tālu nogājusi, viņa zina, ka aiz līkuma būs redzama ierastā māja.
No atmiņas vēl aizvien neiziet tas dīvainais sapnis par jūru. Hanna nesaprot, kādēļ ko tādu izjutusi vēlreiz un vai tā varētu būt kāda zīme.
Brendons ir pirmais, kas pamana meitenes ierašanos. Viņš steidzas tai pretī, bet Hanna vienaldzīgi paiet garām.
Draugs kaut ko sauc viņai nopakaļ, bet Hanna neliekas ne zinis.
Pie vārtiem viņa pamana svešu mašīnu un prāto, vai Lanai gaidāmi kādi ciemiņi.
Viņa klusām atver durvis un ieiet koridorītī. Mājā valda pilnīgs klusums.
Hanna jau vēlas doties uz istabu, kad saskrienas ar Kseniju, kura steidzas ārā no virtuves.
Sievietes acis ir apsarkušas no raudāšanas. Hannas seja un rokas ir saskrāpētas. Sīkie nobrāzumi dedzina. Abu skatieni savijas vienā.
Ksenija neko nejautā un Hanna neatbild.
-Hanna, man šķita, ka esmu tevi zaudējusi. - Viņas balss ir aizsmakusi.
Hanna metas sievietes apskāvienos un pēc ilgiem laikiem sajūtas mīlēta. Ksenija cieši piespiež meiteni sev klāt un glāsta viņas sapinkājušos matus.
Tad no virtuves iznāk kāds vīrietis.
Hanna to vēro līdz saprot, ka ir jau agrāk redzējusi. Pāri ķermenim pārskrien baiļu trīsas.
