Hanna nekad agrāk savā mūžā nebija jutusies tik pazemojoši un šausmīgi. Skats, ko viņa redzēja zālē, saplūst ar apkārtni un meitene tik tikko pagūst izskriet ārā, lai zālē izlaistu visu kuņģa saturu.
Rīkli dedzina asā kuņģa sula, kas sajaukusies ar to draņķi, ko Alise mēģināja viņai iebarot. Pāri vaigiem rit karstas asaras, kuras Hanna nevēlas aiztraukt prom. Viņa ļauj tām ritēt līdz kuņģī vairs itin nekā nav palicis. Galva vēl aizvien reibst un prāts šķiet miglains. Viņa neatceras precīzi pilnīgi visu, ko šovakar ir darījusi, bet aina ar Alisi un Brendonu ir tik dziļi ieēdusies smadzenēs, ka meitene to nekad vairs nedabūs no tām ārā.
Viņa palūkojas uz kultūras nama ieejas pusi, tad atspiežas pret koku, sajūtot tā raupjo pieskārienu un gaida. Apkārt ir daudz cilvēku – pārīši, vienpaši, sievietes, vīrieši, tērpušies vakartērpos vai drānās, kas tik tikko spēj nosegt iedegušo miesu. Smejoši, noskumuši, iegrimuši sevī. Hanna turpina ar acīm sekot līdzi ikvienam, kas dodas ārā vai iekšā. Viņa meklē, bet neatrod. Nevienam no apkārtesošajiem nav gaiši mati, silts smaids un maigs pieskāriens.
Hanna izspļauj rūgtās siekalas un dodas prom. Brendons neskrien viņai pakaļ. Viņam vairs Hanna nav vajadzīga, jo ir taču Alise. Alise...Kā gan Hanna varēja būt tik naiva un uzturēt draudzīgas attiecības ar to maitu, kas ir gatava viņu saplosīt sīkos gabaliņos un izbarot haizvīm. Hannai top skaidrs, ka Alise ir gatava uz visu, lai Brendonu dabūt savā pusē. Par Alisi meitene bija jau pārliecināta, bet nekad nebija cerējusi, ka draugs pievienosies viņas ļaunā plāna īstenošanā. Viņa cerēja, ka Brendonam Alise riebjas, jo tieši tādus vārdus vēl šovakar, neilgi pēc tā sasodītā skūpsta, viņš bija Hannai čukstējis matos.
Bija licis domāt, ka viņam nevienu citu nevajag, tomēr pēc brīža sagrāva visu, ko abi tik rūpīgi bija būvējuši. Brendons to visu ir iznīcinājis līdz ar pamatiem un nav nekā, ko varētu vērst par labu vai izdzēst – padarīt par nebijušu.
Hanna pagriežas un skriešus dodas atpakaļ uz māju. Viņa savāks visas savas mantas un pazudīs. Pa ceļam uz galamērķi viņa izvelk telefonu un mazliet piebremzē. Sirds sitas kā negudra, ausīs dun, bet plaušās jaušas svilstoša sajūta. Skrienot pilnīgā tumsā, Hanna nebija pamanījusi bedri uz grantētā ceļa, tāpēc novēlās ar ceļiem pret durstīgajiem oļiem. Viņa jūt, kā silta tērcīte plūst pāri kājai. Meitenei dreb rokas, bet viņa uzspiež uz Ksenijas numura. Šoreiz viņai jāpaceļ.
Ir dzirdami tikai nebeidzamie pīkstieni, kas Hannu padara vai traku. Meitene vēlas jau telefonu ielidināt tuvējos krūmos, kad beidzot klausulē atskan aizsmakusi balss.
-Hanna? - Ksenija vaicā, pavisam noteikti iztraucēta no miega. Hannai nav ne jausmas, cik ir pulkstenis, viņa par to neiedomājās.
-Lūdzu, brauc man pakaļ. - Meitene nespēj parunāt, tāpēc viņa vienkārši šņukst, nokrizdama uz grantētā ceļa. Sīkie akmentiņi uzreiz iespiežas miesā un pielīp pie plaukstas.
-Hanna, kas noticis? - Ksenijas balss uzreiz skan možāk, - Kāpēc tu raudi? Lūdzu, runā ar mani. - Sieviete saka, bet Hanna nespēj.
Viņa turpina izmisīgi raudāt, cerot, ka Ksenija sapratīs, kas viņai vainas.
-Brauc...pakaļ...es...v..vairs negribu p..palikt šeit. - Viņa izmoka.
Klausules otrā galā iestājas klusums. Šobrīd Ksenija ir vienīgais cilvēks visā pasaulē, kas var Hannai palīdzēt.
-Rītdien atbraukšu. Mēs parunāsim, tu vienkārši esi satraukta. Nepieņemsim steidzīgi lēmumus. - Viņa visbeidzot saka un Hannai šķiet, ka viņas pasaulīte sabrūk no jauna.
Pēdējais cerību salmiņš ir atteicis.
Hanna atvieno sarunu. Tik viena viņa vēl nekad nav jutusies.
*
Viņas rokas ir pārāk uzbāzīgas. Lūpas nemitīgi sliecas klāt, vēlēdamās saskarties ar Brendona. Pa abiem viņi ir pievarējuši nelielo blašķīti un nu tā ir pilnīgi tukša.
-Mums vajag doties. Diez kur Hanna palikusi. - Brendons uzdod retorisku jautājumu. Balle tāpat jau gandrīz izskaņā un visi līksmotāji pamazām izklīst. Uz grīdas mētājas meijas zari un lapas, plastmasas glāzītes un pat apģērba gabali. Spožajās gaismās uzmirgo lipīgs pleķis, kas smird pēc alkohola.
-Paliksim vēl mazdrusiņ. - Alise pieglaužas puisim.
Viņš pielec kājās, nopurinādams no sevis Alisi, viņas pieskārienus un uzmācoši saldo aromātu.
Meitene nedaudz sabožas, bet viņš nekad nav pieredzējis šādu izpausmi no pretējā dzimuma, tāpēc jūtas pārlieku samulsis. Vēl nesen viņam riebās meitenes (izņemot Hanna).
Hanna. Viņai noteikti ir palicis slikti un meitene ir aizmigusi turpat ārā, kur viņi skūpstījās.
Brendonam nav skaidrs, vai viņš skūpstījis Alisi, tomēr cer, ka nē. Tā pretīgā caca no sevis iedomājas baigo pasaules nabu, lai gan patiesībā ir pilnīgi nekas.
Viņš izskrien ārā un apjucis skatās uz riņķi. Galva trakoti reibst. Brendons apskrien apkārt visai mājai, bet draudzeni nekur nemana.
Par laimi puism ienāk prātā pazvanīt Hannai, bet telefons ir izslēgts.
Viņš zvana vēl un vēl, bet tas automātiskais atbildētājs turpina malt uz riņķi vienu un to pašu. Hanna nav sasniedzama. Vai kaut kas būtu noticis?
Puisis nespēj sakarīgi padomāt...
Tad viņš skrien uz to pusi, kur viņam šķiet, no kuras trijotne bija ieradusies. Apkārt valda piķa melna tumsa, kājas ķeras viena aiz otras, bet viņam izdodas saglabāt līdzsvaru. Aiz muguras dzirdama Alises griezīgā balss.
Kaut viņš būtu gana drosmīgs un spētu pateikt, lai meitene liekas mierā. Viņš Hannu nemainīs pret nevienu citu.
Kājas vēl ātrāk sāk viņu nest uz priekšu. Viņam nav ne jausmas, vai vispār dodas pareizās virzienā. Nekad agrāk viņš tā vēl nebija skrējis.
Par laimi, pie mājas mirdz blāva laterna. Ilgāk nedomājot, viņš pārlec pāri vārtiem un dodas pie loga. Pēc sekundes Brendons jau stāv istabas vidū un skatās uz visām pusēm.
Hannas nekur nav. Nav arī meitene mantas. Brendons izbrauc ar rokām cauri matiem un mēģina saglabāt mieru.
Tad viņš no jauna metas ārā un kādus vairākus kilometrus skrien bez mitas, cerībā panākt Hannu. Viņa noteikti nevar būt tālu tikusi.
Ceļš ir tukšs, viņš sauc viņas vārdu, bet atbildes nav. Atpakaļ atnāk vien vāra atbalss.
Kad vēlreiz viņš atgriežas istabā, tur jau atrodas Alise un platām acīm skatās uz viņu.
-Tas ir tikai tevis dēļ! - Viņš kliedz, aizmirsdams, ka mājā ir vēl cilvēki, kuri devušies pie naktsmiera.
-Kas? - Viņa turpina platām acīm skatīties virsū.
-Ko tu viņai pateici?! - Viņš turpina kliegt.
Tad durvis atveras un tajās parādās samiegojusies Lana.
-Kas te notiek? - Viņa prasa, skatīdamās uz atvērto logu un bērniem, kuriem vajadzēja būt pidžammās, nevis izejamās drēbēs.
*
Hannas roka smagi nostpiejas, nesot sasodīto somu, kur uz ātro ietūķētas visas mantas. Viņai nepietika laika, lai visu rūpīgi sapakotu. Vēl viņa pievāca daļu Alises kosmētikas, tā ir kompensācija par nodarīto.
Sākotnēji meitene vēlējās puism atstāt zīmīti, bet tad pārdomāja. Tas neko nemainīs.
Viņa turpina soļot tumsā, izbijusies par savu pāragro izvēli. Varbūt vajadzēja pagaidīt, izrunāties? Nē, Hanna vairs nedrīkst griezties atpakaļ un pataisīt sevi par vēl lielāku muļķi abu acīs.
Meitene sakož zobus un noiet no galvenā ceļa. Mikla zāle kutina viņas apakšstilbus, bet degunā dzeļ vēsais gaiss. Doma par to, ka meitenei nāksies nakšņot ārā, uzdzen bailes.
Ksenija viņu nositīs, bet no otras puses...Hannai vairs nav iemesla, kālab atgriezties "mājās". Viņa vairs nedosies ar Brendonu uz skolu, nesēdēs vienā solā, nesmiesies par skolotājiem un klasesbiedriem, nespēlēs datorspēles un neēdīs picu. Tagad viņi būs katrs par sevi un arī tāda doma meitenei šķiet nepieņemama. Viņa nespēj sevi iedomāties vienu klasesbiedru vidū. Viņa nedrīkst atgriezties.
Ksenijai Hanna ir apgrūtinājums, to meitene pati ir sapratusi, tātad viņa nemaz nemeklēs viņu.
Hanna sev ieskaidro, ka jāpārvar tikai šī nakts. No rīta viņa atradīs ceļu prom no šejienes. Viņa dosies...nezin kur.
Meitene dodas koku siluetu ielokā un saprot, ka nonākusi tuvējā mežā. Viņa paiet vēl pārsmits metru, tad atrod pietiekami mīkstas sūnas, kurām virsū uzklāj apģērbu gabalus.
Hanna iesēžas nosacīti ērtajā guļvietā un apsedzas ar džemperi. Tas nav viņas. Brendona smarža piepilda visu mežu, bet Hanna to nemet prom.
Kaut kādā ziņā tas nomierina. Viņa iztēlojas nelietīgo draugu guļam līdzās. Kopā viņi spētu visu.
Tagad viņa ir pilnīgi viena.
Pirmo reizi Hanna atceras to dienu, kad devās jūrā. Vai viņa spētu to darīt vēlriez? Un vai šoreiz viņai tas izdotos?
Tad domu pavediens pātrūkst un viņa aizmieg.
