Ilgas //23

Aukstais jūras ūdens uzreiz saslapina Monikas plāno apģērba gabalu un iesūcas ādā. Nav laika drebināties vai pārdomāt. Viņai taču nebūs izlicies, ka ūdenī manījusi bērna siluetu?
Sievietes cīņas spars ir neiedomājams, bet arī jūra netaisās padoties. Viļņi spītīgi triecas uz krastu aizvien spēcīgāk, grūzdami veco sievieti atpakaļ.

Tumsā, cauri šalkoņai, viņa sadzird kādu kliedzam. Tā ir maza bērna balss, kas nobijusies aukstā ūdens ieskauta. Monika sakož zobus un metas balss virzienā tik spēcīgi, ka asa sāpe pārsteidz nesagatavotu.
Nekad mūžā viņa nav glābusi nevienu slīkoni. Visam pienāk pirmā reize, vai ne?
Garie, kraukļa nagiem līdzīgie, pirksti satver kaut ko mīkstu un siltu. Bērna ķermenis. Monika jūt, kā aukstais ūdens skalojas jau līdz zodam. Daļa no tā iekļūst mutē un liek viņai rīstīties. Tomēr bērns ir viņas rokās.

Tas rīstās un spurojās, it kā vēlētos pretoties. Monikai nav ne jausmas, kā šādās situācijās būtu jārīkojas, bet viņa to satver cieši aiz vidukļa un izceļ galvu virs ūdens. Tumsā nevar saskatīt bērna seju, bet tas ir tikpat izbijies, cik viņa pati.
Hannas mazais augums dreb tik ļoti, ka meitene nespēj savaldīt pat zobu klaudzēšanu. Viņu kāds ir izglābis, bet, kā tas iespējams? Meitene taču pārliecinājās, ka pludmale ir tukša un tik vēlā vakara stundā te neviena nebūs. Un tomēr.

Stingras rokas velk viņu atpakaļ krastā, lai gan Hanna to negrib. Viņa negrib doties atpakaļ mājās, skaidroties, kāpēc ir izmirkusi un pārbijusies līdz nāvei. Viņa zina – māte turpinās pacelt roku un ar katru reizi tas izvērtīsies aizvien ļaunākā pāridarījumā.
Ir par vēlu tad, ka viņa sajūt zem kājām irstošas, plūstošas smiltis. Krasts ir tepat tuvumā. Sieviete blakus smagi elso, bet turpina viņu vilkt prom no baisās jūras.
Viņas abas nokrīt krasta smiltīs un smagi elš. Hannai vairs nav spēka un vēlēšanās doties atpakaļ nezināmajā baisumā, kas gandrīz aprija viņas dvēseli un visu būtību.
Meitene ir pārāk nogurusi, un arī sieviete tāda ir.

-Iesim iekšā. - Vāra balss atskan blakus. Tā tad Hannai nebūs jāatgriežas mājās pie ļaunajiem vecākiem. Sirds iepukstas straujāk Sieviete šķiet jauka, citādāk taču nebūtu Hannu glābusi.
Māja atrodas piecu minūšu gājienā no jūras. Tā ir balta divstāvu ēka ar tirkīzziliem slēģiem. Ejot cauri dārzam, Hannai šķiet, ka atrodas kādā pasaku grāmatas stāstā – visapkārt plaukst un zied krāšņas puķes.

Tikai ienākot nelielajā koridorītī, kas smaržo pēc vaniļas, sieviete iededz gaismu un beidzot viņas var viena otru nopētīt. Abas izmirkušas, aizelsušās un pārgurušas.
Monika verās mazajā meitenē, kura aplūko visu platām, lielām acīm. Viņai ir gari, skaisti mati, gluži kā Monikai jaunībā. Niecīgais apģērbs ir pieplacis pie kārnā auguma.
Vecākā no abām notupjas blakus jaunākajai un maigi noglāsta viņas vaigu. Bērns pat nesaraujas, bet gluži vai pieglauž savu nosalušo seju tuvāk sievietes plaukstai.
-Vai gribi ēst? - Monika vaicā maigā balsī. Cik labi, ka viņa braucot mājās, bija iegājusi veikalā. Gluži vai kā zinādama, ka gaidāms negaidīts viesis.

Meitēns tikai pamāj, bet klusē.
-Es tev atnesīšu siltākas drēbes un segu. - Monika nomurmina zem deguna. Asās sāpes mugurā nav pārgājušas, bet šobrīd nav laika tām pievērst uzmanību.
Viņa ieiet istabā, kas allaž ir mājā atradusies, bet tajā ne reizi nav neviens apmeties. Agrāk, jaunībā, viņa ar vīru bija plānojuši šo telpu iekārtot mazulim, ko tik ļoti gaidīja. Istabas sienas izkrāsotas maigi oranžā tonī, kas vairāk atgādina saulrieta krāsu.

Vēl te atrodas divas gultas – viena ar redelēm, bet otra vienvietīgā, kas ieskauta koka rāmī un pārklāta ar puķainu deķi. Gar sienām nokarājas neglīti zirnekļu tīkli, bet šī vienmēr būs visskaistākā istaba visā mājā.
Monika cenšas neraudāt, kad dodas pie kumodes un izņem no tās akurāti saliktus drēbju gabalus. Arī drēbītes bija sapirktas jau priekšdienām. Vienā atvilktnē viņa glabā meitenēm piemērotu apģērbu, bet otrā – puikām. Viņa bija cerējusi reiz tikt pie dēla un meitas.
Sieviete papurina galvu, cenzdamās aizgaiņāt sentimentālās emocijas, kas vēlas izlauzties uz āru ar tādu sparu, ka gandrīz vai nevar apturēt.

Viņa ieskatās spogulī, kas novietots telpas tālākajā stūrī. Izmirkusi, krunkaina, bet laimīga.
Tad viņa iedomājas par mazo bērnu, kas pacietīgi gaida lejasstāvā un smaids izplēn. Kāpēc gan tik jaunai dvēselītei ienāca prātā vienai doties atklātā jūrā un mesties bezdibenī?
Raujot bērnu no tā ārā, Monika bija jutusi, ka tas pretojas. Vai tā būtu bijis pašnāvības mēģinājums? Moniku māc šaubas, jo viņa nekad nav dzirdējusi vai redzējusi, ka tik mazs bērns apzināti vēlētos atteikties no savas dzīves.

Sieviete aizver klusu aiz sevis durvis, bet zina, ka šonakt istaba beidzot būs aizpildīta. Pirmo reizi tur kāds nakšņos. Rīt gan viņa meiteni nogādās pie vecākiem.
Hanna pieņem mīkstās, smaržīgās drēbes un uzreiz novelk savas slapjās, pie miesas pielipušās. Sievietei ir mīļš smaids, un viņa ir līdzīga labajām fejām.
-Mani sauc Monika, kā tevi? - Kundze draudzīgi vaicā.
-Hanna. - Meitene atbild.

-Cik skaists vārds. Es reiz tādu gribēju dot savai metai. - Sieviete saka.
Abas brīdi lūkojas viena uz otru.
-Iesim uz virtuvi. Es pagatavošu kaut ko ēdamu. Ko tu labāk gribētu? - Sieviete vaicā, vezdama meiteni aiz rokas uz virtuvi.
Hanna neko vairāk par saziedējušu maizi un sausajām pārslām nav ēdusi, tāpēc saka, ka nezina.
Lielā krūzē tiek ielieta karsta piparmētru tēja. Monika sagatavo krāsnī ceptas maizes, ko Hanna notiesā vienā rāvienā. Silts ēdiens ir tik debešķīgs.
-Un tagad pastāsti man, kāpēc tu no brīvas gribas devies jūrā. - Monika saka, uzlikdama savu krunkaino plaukstu uz Hannas.