Sievietes acis ir iegrimušas datora ekrānā. Šodien viņa strādā visas astoņas stundas no vietas, neļaujot sev pat doties īsā kafijas pauzē. Blakus iezvanās telefons un tikai pēc krietna brīža viņa saprot, ka tas ir mobilais.
Ekrānā parādās draudzenes Elizabetes vārds, un Ksenija uzreiz nospiež zaļo klausulīti.
-Sveika, mīļā! Kā iet?! - Elizabete priecīgi čivina telefonā. Ksenija paskatās pulkstenī, un ir pārsteigta, ka pēc pusstundas jau beigsies viņas darba diena.
-Labi. Negaidīju tavu zvanu, kā tev? Kādi Londonā laikapstākļi? - Viņa jautā, ar vienu roku vēl aizvien darbodamās pie datora.
-Patiesībā tāpēc jau es tev zvanu... Esmu atlidojusi atpakaļ uz Latviju. - Draudzene saka un Ksenija sastingst.
-Tu joko! - Viņa iesaucas.
-Nepavisam. Mēs ar Alisi no šīs dienas vairs Latviju nepametīsim. Varbūt nedēļas nogalē saskrienamies? - Vaicā Elizabete.
-Protams, es tev noteikti došu ziņu. Mums tik daudz kas jāpārrunā! - Viņa priecīgi atbild un pēc pāris minūtēm saruna ir galā, tomēr prieks aizvien vairāk izplešas Ksenijas krūtīs.
Diez ko labākā draudzene teiks, kad uzzinās, ka Ksenija kļuvusi par mammu! Viņa allaž vēlējusies, lai Elizabetes meitai Alisei būtu kāda vienaudze, ko varētu saukt par labāko draudzeni, gluži kā Ksenijai bērnībā bija Elizabete. Abu sieviešu draudzība izturējusi gan laika, gan attāluma pārbaudi un nu ir skaidrs, ka tā nekad nepārtrūks.
Pēc mirkļa Ksenija saņem īsziņu. Pirmajā brīdī šķiet, ka tā ir Beta, kas aizmirsusi kaut ko svarīgu pavēstīt telefona sarunā, tomēr sūtītāja lauciņā uzmirgo Hannas vārds.
Meitene raksta, ka šodien mājās būšot vēlāk. Viņa došoties pie Brendona un abi kopā pildīs mājasdarbus. Ksenija kādu mirkli uzlūko ziņu, tad to aizver ciet ar domu, ka vēlāk atbildē.
Patiesībā sievietei ne visai patīk, ka Hanna tik daudz uzturas pie Brendona, tādējādi atsvešinoties no viņas, tomēr no otras puses Ksenija nevar neko meitenei aizrādīt, jo, pirmkārt, Hanna jau ir pietiekami pieaugusi, lai sāktu apzināt visu, kas apkārt notiek un, otrkārt, viņa tomēr nav Ksenijas meita, lai gan papīros tā ir rakstīts.
Viņas ir divi dažādi ķermeņi un pasaules, kam paliek aizvien mazāk kopīga. Lai vai kā, Hanna vēl aizvien ir Ksenijas mierinājums un glābiņš no bezdibeņa, ko viņa sauc par depresiju. Viņa ir stimuls, kas liek dzīvot, ne tikai eksistēt.Pa šo neilgo laiku, ko abas ir pavadījušas kopā nosacīti kā meita un māte, Ksenija no sirds meitenei pieķērusies, neraugoties uz viņas rakstura šķautnēm, kas ne vienmēr ir pievilcīgas.
Sieviete nopūšas un izslēdz datoru. Acis ir pārgurušas un asaro, smadzenes, šķiet, atrofējušās un pārgurušas, tomēr viņai vienā dienā izdevies paveikt trīs dienu darāmo. Ksenija ir veikusi apjomīgu tirgus un konkurentu izpēti, cerībā, ka beidzot priekšniecība viņu ievēros un pabīdīs pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm.
Kauli ir stīvi no sēdēšanas un promejot viņa padarīto noliek uz direktores galdu. Gan jau rītdien viņa to ieraudzīs un tad nāks paslavēt Kseniju... vismaz sievietei gribas tā cerēt.
Kad Ksenija iziet no biroja, viņa steidzīgi dodas uz tramvaja pieturu, lai steigtos uz tikšanos ar Beatrisi, par spīti Hannas asajai reakcijai un prasībām.
*
-Viņa tev atļāva nākt pie manis? - Brendons jautā, kad abi jau soļo uz viņa mājas pusi. Hanna ir patīkami satraukta, jo ciemošanās pie drauga vienmēr izvēršas neaizmirstamā piedzīvojumā.
-Protams! Man mājās vienai tāpat nav, ko darīt! - Hanna attrauc, ieslidinādama telefonu dziļi kabatā. Kopš viņa ir sākusi draudzēties ar Brendonu, abi ir kļuvuši gandrīz vai nešķirami. Nedēļas nogales meitenei šķiet mokošas, jo mājās no garlaicības gandrīz vai var nobeigties.
-Klau, bet kā tev šķiet, ko Luīze domāja ar to, ka mēs esam "saldais pārītis"? - Draugs šodien ir īpaši runīgs un ziņkārīgs.
Hanna nedaudz apdomā atbildi, mēģinādama atsaukt atmiņā to situāciju. Kā jau ierasts, bija sporta stunda. Meitenēm, pārģērbjoties garderobē, Hanna bija dzirdējusi, kā Luīze un Signe čukstus viņu apspriež.
Meitene bija piefiksējusi tikai nieka frāzi – "saldais pārītis", bet viņai nebija ne jausmas, ko tas nozīmē un kā šis vārdu salikums attiecināms uz viņu.
Kad jau bija sākusies sporta stunda, meitenes un arī daži puši nekautrējās abus apsaukāt par "mīlniekiem", kuri sēžot kokā un bučojoties.
Viņi ar Brendonu bija vienojušies, ka vislabākais veids, kā atvairīt uzmācīgos klases biedrus, ir klusēt. Hanna cerēja, ka arī šeit nostrādās bērnu namā iegūtā un pielietotā taktika – ja bērniem neatbild, viņi pēc kāda noteikta laika liekas mierā.
-Viņa vienkārši ir stulba! Kāpēc lai mēs vispār būtu pāris? Mēs taču esam draugi. - Hanna beidzot atbild.
Brendons tikai pamāj. Cik labi, ka viņai ir kāds, kas meiteni tik labi saprot...
*
Kad Ksenija iesteidzas kafejnīcā, Beatrise jau tur sēž un malko latti no mizlīgas stikla glāzes. Sieviete kā vienmēr ir eleganta un Ksenija atkal nobāl viņas priekšā ar saviem izbalējušajiem džinsiem un bezformīgo, adīto jaku.
-Sveiki. - Beatrise saka, nolaizīdama no karotes baltas putas, - Es tev arī pasūtīju kafiju. - Viņa saka un Ksenija tikai pamāj.
Jau atkal viņa jūtas pagalam neērti. Varbūt vajadzēja atcelt tikšanos.
-Kā klājas Hannai? - Vaicā Beatrise.
-L..labi. - Ksenija atbild, un ir gatava gandrīz vai ielīst no kauna pazemē. Viņa noslauka gar biksēm savas plaukstas, kas jau pārklājušās ar plānu sviedru kārtiņu.
-Es gribētu viņu satikt. Gribu pārliecināt, ka es joprojām esmu viņas draugs, kam viņa var stāstīt itin visu. - Psiholoģe saka, bet Ksenija nespēj uztvert viņas vārdus.
Viņa tikai māj ar galvu, izlikdamās, ka visu saprot.
Pēc aptuveni stundas neveiklā saruna ir garām un Ksenija tikai pa īstam uzelpo tad, kad Beatrise ir pametusi kafejnīcņu un dodas pāri ielai pie savas mašīnas.
Viņa iespiežas dziļāk krēslā un paslēpj seju plaukstās. Kāpēc Beatrise ir tik nevainojama, bet viņa – pilnīgs pretstats?!
Kad viņa pārlaiž acis visai telpai, Kseniju pārņem gandrīz vai histērisks neprāts. Visas sievietes šķiet labākas – slaidākas, pievilcīgākas, modīgākas...
Viņa ātri izsteidzas no ēstuves un apņēmības pilna soļo uz veikala pusi. Šodien Ksenija izvairās skatīties skatlogu stiklos, jo nevēlas sevi redzēt. Jau atkal viņa sev riebjas tik ļoti, ka būtu gatava pašiznīcināties.
Ātri tiek sapirkti paši nepieciešamākie produkti un tad sievietes roka stiepjas pēc kā tāda, ko nevajadzētu pirkt, bet ir jau par vēlu. Pirksti satausta pudeles aprises un vēso stiklu. Tas labi iegulst rokā un pēc tam arī iepirkuma ratos.
Ksenija apsola, ka tikai šodien un vairāk nē. Viņa negrib, lai Hanna viņā viltos, tomēr nespēj turēties pretī senam kārdinājumam.
Kad viss ir nopirkts, viņas sirds kļūst mierīga un straujais pulss norimst.
Tikai tad, kad ārā jau kļuvis pavisam tumšs un pudele jau pusē tukša, Ksenija atskārš, ka nav atbildējusi uz Hannas īsziņu.
