local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //156

103 0

Brendona māja ir neliela – vienstāva pelēku ķieģeļu māja ar nelielu garāžu, ko veido koka durvis. Hanna jūtas nedaudz satraukusies gaidāmās tikšanās ar drauga vecākiem dēļ. Meitene nezina, ko no viņiem sagaidīt. Viņa uztraucas, ka varētu šiem svešajiem cilvēkiem nepatikt.


Brendons dodas iekšā pa mazajiem vārtiņiem, kas mīlīgi iečīkstas. Pēc tam draugs ieved Hannu nelielajā koridorītī, kas smaržo pēc mākslīgās ādas. Viņa noauj apavus, novelk virsdrēbes un tad bērniem pretī steidzas sieviete ar koši sarkaniem matiem un ugunīgām lūpām.
-Sveika, Hanna. Es esmu Brendona mamma, Anete. - Sieviete sniedz meitenei pretī savu roku ar košajiem nagiem un dažādiem gredzeniem, kas rotā katru pirkstu. Hanna to saņem, jo redzējusi, ka filmās tā dara nepazīstami cilvēki.


Tad viņa izvelk no somas šokolādes tāfelīti un sniedz to Brendona mammai. Pateicībā par nelielo dāvaniņu, Anete apsakuj Hannu un gaisā uzvirmo spēcīgs ziedu aromāts. Sieviete bērnus aicina virtuvē, tumši zaļajai kleitai plīvojot pie katras mazākās kustības, bet Brendons atbild, ka abi iešot uz istabu pildīt matemātikas uzdevumu.


Pa ceļam uz norādīto telpu, Hanna izjūt nelielu gandarījumu, kas gandrīz robežojās ar kaunu. Viņai pilnībā bija no prāta izkritis, ka drauga vecākiem vajadzētu kaut ko aiznest. Tad viņa bija atcerējusies, ka somā ir šokolāde, ko meitene taupīja pirmdienai, tomēr viņa neko nenožēlo.
Brendons dzird aiz muguras Hannas apjomīgos soļus un dziļi ievelk elpu. Viņam mazliet trīc rokas un sirds sitas savādi strauji. Nekad agrāk neviena meitene vai vispār neviens viņa vienaudzis puiša istabā nav spēris savu kāju. Šī būs pirmā reize, kad viņa privātā telpa tiks dalīta vēl ar kādu. Parasti Brendons nevienu nelaistu iekšā savā nelielajā istabiņā, tomēr viņš zina, ka Hanna ir citādāka. Viņa nav tāda kā tās kaitinošās klases meitenes, kas grib būt augstākā līmeņa cacas vai puiši, kas nemitīgi izsaka tikai dzēlīgas piezīmes, sajūtoties pārāki par kādu citu.


Puiša roka pieskaras metāla rokturim. Tas ir auksts, bet patīkami iegulst plaukstā. Viņš to nospiež uz leju, ļaudams īsam, bet patīkamam klikšķim piepildīt telpu.
Sejā ietriecas auksta vēja brāzma, kam jūtama nedaudz izteikta vecu zeķu smaka.
-Sasodīts! - Brendons nolamājas un uzreiz steidzas pie loga, kas, acīmredzot, palicis vaļā un tagad vējš savā vaļā pluinī caurspīdīgos aizkarus, gāzdams no palodzes nost mammas rūpīgi lolotos telpaugus.
Hanna tikai ieķiķinās, vērodama satrauktās puiša kustības. Aizkaru savaldīšana prasa daudz enerģijas no drauga. Vienā mirklī viņš pat tajos iepiņķerējas, un Hannai jau šķiet, ka tūdaļ tie nonāks uz Brendona galvas kopā ar visu metāla stangu.


-Atvaino. - Viņš saka, beidzis cīņu, - Mamma mani nositīs. - Puisis norāda uz puķupodu, kas nu jau saplīsis sīkās drumslās pret koka grīdu. Tagad tur atrodas tikai melnzemes pleķi, kas daļēji sasmērējuši Brendona krēmkrāsas dīvānu.
-Ja mēs ātri visu savāksim, viņa nepamanīs. - Hanna ierosina, uzrotīdama piedurknes. Viņa negaidīja, ka pirmais, ko darīs, būs noziegumu pēdu slēpšana.
-Bet kur es dabūšu tādu puķi! - Brendons izskatās nudien izmisis.
Hannai atkla uznāk smieklu lēkme, kuru viņa nespēj aizturēt. Pēc mirkļa jau abi smejas, vēderu turēdami.


Bērniem laikus izdodas likvidēt sekas, pirms atveras durvis un tajās parādās Anete ar tikko ceptu pankūku šķīvi.
-Domāju, ka gribēsiet ēst. - Viņa saka, nolikdama gardi smaržojošo ēdienu tieši pie Hannas deguna.
-Paldies, Brendona mamm. - Meitene pateicas.
-Nav par ko! Tikai nedariet blēņas!- Anete saka, nopētīdama cītīgi katru istabas stūrīti. It kā nojauzdama, ka te kaut kas nelāgs noticis.
Pēc tam Anete pamet istabu, klusi aizvērdama aiz sevis durvis. Gan Hanna, gan Brendons smagi, bet laimīgi nopūšas un sāk mieloties ar gardumu.


Diena ir tik piepildīta, ka Hanna nemaz nav pamanījusi, kā dienu sāk nomainīt vakars. Brendons meitenei iemācījis spēlēt vairākas datorspēles, kas vairāk gan domātas puišiem, bet draudzenei tās tīri labi patikušas.
Pēc tam viņi devās uz puiša garāžu. Hanna pirmo reizi mūžā redzēja tik daudz zirnekļu tīklu un dažādu, viņasprāt, nevajadzīgu rīku. Meitenei šķita, ka parasti garāžā tiek turēta automašīna, taču Brendona gadījumā tādas tur nemaz nebija. Toties daudz dažādu citu lietu, ko parastie cilvēki glabā bēniņos – mīkstās rotaļlietas, drēbju maisi, nevajadzīga sadzīves tehnika un kaut kādi nesaprotami instrumenti ir tieši tas, ko var atrast tajā nelielajā telpā.


Vēl pēc tam viņi vienkārši gulšņāja Brendona dīvānā un smējās par saviem muļķīgajiem klasesbiedriem.
-Es atceros, kā tu sēdēji MANĀ vietā, galvu nodūrusi, it kā būtu izdarījusi kādu noziegumu!- Puisis pēkšņi meitenei atgādina, iebukņīdams ribās.
-Izbeidz! Es taču tur nevienu nepazīstu. - Hanna atbild, viegli iesperdama pa Brendona kāju.
-Man gan šķita, ka es tevi pazīstu jau sen. It kā tu būtu kaut kāda māsīca... - Viņš saka, košļādams gumijlāci un skatīdamies ārā pa logu.


Arī Hannai bija tieši tāda pati sajūta, tikai viņa nekad to draugam neatklās. Tā vietā meitene nosmīkņā.
-Klau, nākamreiz mēs varētu uzrīkot pidžammu ballīti. - Viņa ierosina.
-Kas tas par zvēru? - Brendons platām acīm jautā, izksatīdamies pagalm apjucis.
-Mēs uzvilksim pidžammas un tad es tevi krāsošu un ieveidošu matus. - Hanna no jauna izplūst neviltotos smieklos. Šī diena ir viena no laimīgākajām viņas mūžā.
-Tu joko! - Draugs patiešām jūtas aizvainots.


-Nē, man taču nav meiteņu draudzeņu, ar ko tad lai es izklaidējos? - Viņa jautā, bet atbildi neviens nesniedz.
Kad kļūst jau pavisam tumšs, Hanna saprot, ka laiks doties prom, lai gan Ksenija vēl nav zvanījusi. Viņa negrib sievieti lieki sadusmot.


-Mēs varētu izdomāt savu slepeno sasveicināšanās kodu! - Draugs ierosina, acīm dedzīgi mirdzot.
Paiet vēl kāds labs mirklis, līdz viņi beidzot vienojas, kādas kustības un kādā secībā izmantos. Tad abi draugi noslēdz tādu kā klusēšanas paktu, ka nevienam citam nestāstīs par savām draugu attiecībām un noslēpumiem.
Viņi ar adatu iedur pirkstā un tad ar asinīm pieskaras uz baltas lapas. Hannai nemaz nav, kam stāstīt, bet viņa to nesaka.


Kad abi ir atvadījušies un solījušies tikties pirmdien pie skolas durvīm, meitene beidzot dodas mājās. Ārā ir kļuvis pavisam tumšs, tomēr tumsa nekad nav Hannu biedējusi.
Viņa jūt savādu pacilātību un gandarījumu par lielisko dienu, ko pavadījusi ar puisi. Hanna nekad nebija iedomājusies, ka ar puišiem ir tik...vienkārši un ikdienišķi. Viņa nekad nebija cerējusi, ka kādu dienu par savu labāko draugu uzskatīs zēnu, nevis meiteni, kā tas vairumā gadījumu notiek.
Meitene smaidīdama kāpj augšā pa kāpnēm uz dzīvokli. Ienākot istabā, viņa uzreiz novelk apavus un virsdrēbes.


-Man tev ir kāds viesis. - Ksenija pārsteidz meiteni nesagatavotu.
Hanna nav gatava viesiem. Viņa bija plānojusi ietīties segā un aizmigt.
Viņai riebjas negaidīti pārsteigumi.

103 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

tekstā mans vārds - http://prntscr.com/g9db16 , jēēj. tikai žēl, ka man nav liela māja - man ir maziņš vienas istabas dzīvoklītis. emotion

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt