Turpmākās stundas un dienas Hanna pavada kopā ar savu jauniegūto draugu Brendonu. Viņa nebija iepriekš sastapusi nevienu zēnu, kas pret meiteni izturētos tik cieņpilni un laipni. Hannai vēl aizvien nav skaidrs, kādēļ pārējā klase puisi atstumj.
Brendons ir kluss, nekur neiesaistās, bet arī Hanna tāda ir. Nedēļas laikā abiem jau ir izveidojušies savstarpējie joki, kurus neviens cits nekad nesapratīs. Viņi slepus joko par skolotājiem, kuri cenšas būt pēc iespējas striktāki, stāvot klases priekšā, lai gan reālajā dzīvē ir pilnīgs pretstats sev pašiem. Viņi joko par klasesbiedriem, it īpaši meitenēm, kas cenšas izskatīties vismaz uz 16 gadiem, jau sākot krāsoties un velkot absolūti nepiemērotu apģērbu vecumam.
Hannai vajadzēja tikai dažas dienas, lai saprastu, ka meiteņu bariņā viņai vietas nebūs. Viņas jau pirmajā dienā vīzdegunīgi bija norādījušas, ka Hanna nespēs "turēt līdzi" viņu līmenim.
Todien otrā stunda bija sports, tādēļ visi devās uz garderobēm, lai pārģērbtos treniņam. Hanna vairākkārtīgi bija centusies uzsākt sarunu, iepazīstinot ar sevi, tomēr pretī saņēma vien dīvainus skatienus un čukstus. Tajā reizē viņa atmeta ar roku iekļūšanai meiteņu grupā un bija priecīga no jauna sastapt Brendonu.
-Hanna, tev taču nav jāceļas šorīt. Ir sestdiena! - Meiteni no pārdomām iztraucē Ksenija.
Meitene vienalga pieceļas gultā sēdus un izberzē acis.
-Mēs sarunājām satikties ar Brendonu. Šodien iešu ciemos pie viņa uz mājām. - Meitene atbild, rāpdamās ārā no gultas.
Ksenija tikai papurina galvu un pasmaida. Viņa nekad nedusmojas uz meiteni. Pat tad ne, ja kontroldarbā dabūta salīdzinoši slikta atzīme. Hanna nekad nav baidījusies savu veikumu skolā parādīt Ksenijai. Viņa ir dzirdējusi, ka daži klasesbiedri savus sekmju izrakstus iznīcina vēl pirms tie ir nonākuši vecāku nagos.
-Tev nu gan nav miera! - Viņa bērnišķi iesaucas, - Bet es priecājos, ka Brendons tev ir kļuvis par labu draugu. - Sieviete piebilst, dodamās uz virtuvi.
Dzīvojot pāris nedēļas ar Kseniju, Hanna ir pieslīpējusies sievietei. Viņa zina, ka no rīta pieceļoties Ksenija vispirms dodas uz vannas istabu, bet pēc tam uz virtuvi sagatavot brokastis. Pēc tam viņa noskūpsta Hannu uz galvvidus un steidzas uz darbu, kur tiek pavadīta lielākā daļa dienas. Bieži vien, Hanna pārnākot no skolas, atduras pret tukšu dzīvokli, bet arī tā ir patīkama sajūta. Viņai patīk vientulība un brīdis ar sevi, kad apkārt neviena cita nav.
Tā kā ārā straujiem soļiem tuvojas ziema un termometra stabiņš katru dienu rāda arvien mazāk grādu, viņa nolemj uzvilkt vilnas kleitu, kas nesen tikusi iegādāta stilīgā bērnu veikalā, klāt Hanna uzvelk bēšas biezās zeķubikses. Jaunnedēļ viņai paredzēts doties pie friziera, lai beidzot tiktu galā ar pārlieku garajiem matiem.
Virtuvē meiteni jau gaida brokastis. Ksenija ir parūpējusies, lai šodien meitenes pirmā ēdienreize sastāvētu no grauzdētām avokado maizītēm ar tomātu šķēlēm un pipariem. Tas ir Hannas mīļākais brokastu ēdiens, ko parasti viņa ēd tikai brīvdienās.
-Ko jūs šodien ar Brendonu darīsiet? - Viņai vaicā, aplikdama savus apaļīgos pirkstus ap kafijas krūzi. Hanna vēro, kā sīkie garainīši paceļas gaisā un pazūd skatienam.
-Nezinu, bet viņš teica, ka viņam pieder vesela māja! Gluži kā man, kad dzīvoju pie Monikas. - Meitene izsprūk, bet nu jau ir par vēlu, jo vārdi ir sasnieguši Kseniju. Sievietes seja nedaudz mainās, lai gan viņa cenšas to noslēpt.
-Atvaino... - Tas ir viss, ko Hanna spēj pateikt. Viņa nezina, kāpēc Ksenijai nepatīk, kad sarunās tiek pieminēta Monika. Tā tomēr bijusi svarīga daļa Hannas dzīves.
-Viss labi. - Ksenija uzliek roku uz Hannas plaukstas, - Es tikai vēlos, lai tu par viņu mazāk domā. Saprotu, ka kopā ar Moniku pavadīji daudz jaukus brīžus, tomēr šobrīd tu dzīvo pie manis, un es vēlētos, lai tu fokusējies uz tagadni. - Viņa pasmaida, tomēr Hanna nespēj atbildēt ar to pašu.
Dažkārt Ksenija spēj meiteni patiesi nokaitināt, tomēr skaļi viņa to neizrāda. Hanna negrib, lai viņu atkal tiktu iesviesta atpakaļ bērnu namā.
Meitene ir priecīga, kad beidzot var uzvilkt kājās zābakus un pateikt audžu mammai "atā" vismaz uz pāris stundām. Viņa izsteidzas ārā vēsajā gaisā un uzreiz metas uz transportu, kas nogādās viņu netālu no Brendona mājām.
Ksenija malko kafiju un dzird, kā Hannas soļi nodip lejā pa kāpnēm. Jau pēc neilga mirkļa meitene ir ārā un atpakaļneksatīdamās, metas prom. Sieviete noliek tukšo krūzi uz izlietnes malas un paraugās uz savām rokām.
Hanna ir jauka meitene, taču dažkārt meitenes nomāktība ir teju vai taustāma gaisā. Lai gan Ksenija nekad pa īstam nav jautājusi, kas Hannu satrauc, viņa zina, ka meitene tāpat neatzītos. Viņa vēlētos, kaut spētu kaut kā palīdzēt. Neilgajā periodā, ko abas pavadījušas kopā, daudz kas jau pieredzēts – sēdēšana parkā, došanās pastaigās, skriešana cauri pilsētas šaurajām ieliņām, paslēpju spēlēšana un daudz kas cits. Tajos brīžos Hanna jūtas laimīga, tomēr kaut kur viņas zemapziņā meiteni urdī, no jauna piepildot ar skumjām.
Ksenija sazinājās ar bērnu nama vadītāju, lai lūgtu viņas palīdzību. Sieviete bija paskaidrojusi, ka dzīvojot bērnu namā, Hanna ļoti bieži devās pie psiholoģes, pavadot ar viņu vairākas stundas. Beatrise Hannai patiesi esot bijusi gandrīz vai kā labākā draudzene/
Ksenija paņem telefonu un uzspiež uz Beatrises numuru. Viņa zina, ka tikšanās ar psiholoģi, atkal Hannai liks no sirds pasmaidīt.
Hanna izmetas no trolejbusa, kur smird pēc sviedriem, un laimīga turpina rikšot uz priekšu. Viņa aiz satraukuma gandrīz vai kūsā.
Pēc neilga brīža meitenei pretī dodas Brendons. Viņš ir ietinis pusi sejas biezā vilnas šallē, kas liek Hannai no sirds iesmieties.
-Hei, nelga. Tu gan esi satuntulējies. - Hanna jokodamās iebukņī draugam sānos.
-Paskaties uz sevi, Antarktīdas karalien. - Viņš atbild ar to pašu un abi pasmejas.
-Ko mēs šodien darīsim? - Hanna nepacietībā jautā.
-To es tev vēl neteikšu! - Brendons šķelmīgi atbild, - Varbūt tu manā vietā varētu izpildīt mājasdarbus. - Viņš visā nopietnībā paziņo.
Hanna uz mirkli apstulbst.
-Kā – tavā vietā? - Viņa vaicā, platām acīm skatīdamās uz draugu.
-Tak joks! Tu gan esi lētticīga! - Viņš iespurdzas.
-Neesmu vis! - Hanna uzmet lūpu.
Viņa seko Brendonam, sirdī jūtot savādu prieku. Tas ir patiess. Pa ilgiem laikiem viņa smejas tiešām no sirds.
-Tā tad šodien mēs darīsim kaut ko ļoooooti foršu! - Brendons izsper, bet nesaka, kas tas būs.
Hannai vienalga, viņa uzlec draugam kukaragā un abi dodas pretī piedzīvojumu pilnajai dienai.
