Noslēgums ir pavisam tuvu...
---
Atgriezties dzīvoklī pie Loretas, ir viens no grūtākajiem lēmumiem, ko Hanna jebkad pieņēmusi, tomēr tas ir nepieciešams, lai visbeidzot viņa spētu īstenot savu ieceri.
Loreta, protams, kā vienmēr smaida un ievelk Hannu savā tvērienā, vēloties uzzināt visos sīkumos, kur tad viņa bijusi.
-Tu neticēsi, bet es satiku savu paziņu un viņa uzaicināja mani palikt pa nakti. Nespēju atteikt. - Lai būtu efektīvāk, Hanna iesmejas. Loreta īsi pamāj un abas dodas uz virtuvi.
-Ko dzersi? - Loreta vaicā, itkā Hanna būtu ciemiņš, nevis atgriezusies dzīvoklī, kurā abas mitinās.
-Alu. Iesaku arī tev. - Viņa saka, apsēzdamās neērtajā krēslā.
Loreta izņem no ledusskapja aukstos dzērienus un tos atkorķē. Hanna vēro viņas muguru, nespēdama vēl aizvien noticēt, ka tas viss šobrīd notiek pa īstam. Loretas nevainojamā aktiermāksla un šķebinoši saldais balss tonis...
Meitene labprāt jau šobrīd īstenotu savu ieceri, jo tas ir vienīgais veids, kā viņu pārmācīt, tomēr vēl nedaudz jāpaciešas. Hanna ievelk elpu un tad to mierpilni izpūš.
-Mēs sen neesam pasēdējušas kā agrākajos laikos. - Hanna ierunājas, iemalkodama auksto dzērienu.
-Kā tu to domā? - Loreta pieliecas nedaudz tuvāk.
-Nu, man ir iekrājusies šāda tāda nauda.. - Hanna lēnām iesāk, - Domāju, ka mēs varētu beidzot atpūsties, aizpeldēt prom no visa...
Lūkojoties Hannas sapņainajā sejā, Loretai uzreiz gribas iešņaukt balto pulverīti un aizpeldēt labi tālu. Taču viņa nesaprot, kur Hanna īsti glabā savu naudu, jo, pārmeklējot viņas istabu, Loreta tā arī nebija atradusi ne centa.
-Tas būtu lieliski. - Viņa saka, jau iztēlojoties vien, kā viela viņu pārvērš citā cilvēkā – tādā, kāda viņa allaž vēlējusies būt, tomēr nekad nav pieticis drosmes, lai mainītos.
-Tad sarunāts! Bet tikai mēs divas vien, labi? - Hanna piekodina, - Es vēlos tev kaut ko pastāstīt un negribētu, ka liekas ausis mūs dzirdētu. - Viņa piebilst, turpinādama malkot savu dzērienu.
Loreta saspicē ausis, bet Hannas sejas izteiksmes uzreiz noprot, ka viņa tāpat tagad nestāstīs, kas par lietu, bet gan nogaidīs īsto mirkli.
-Lai notiek! - Loreta attrauc un abas saskandina.
-Tad runājam uz rītdienu? - Hanna pārjautā, vēlēdamās būt 100 procenti pārliecināta, ka viss nostrādās. Iekšas kutina simtiem mazu skudriņu, kas tekalē šurpu turpu un viņa neapzināti ieķiķinās.
Tad meitenes saskandina vēlreiz, un Hanna jau zina, ka ir uzvarējusi.
*
Kopš Hanna pameta Brendona dzīvokli, tas atkal šķiet pārlieku tukšs un kluss. Viņš sēž uz dīvāna un raugās pretējā sienā, iztēlodamies Hannas galvu savā klēpī un viņas silto augmu cieši klāt viņējam.
Meitenes dusmas un dumpinieciskumu jeb mūžam neapdziestošo dzirksteli, kas kūsā Hannā vēl aizvien.
Vienā mirklī viņš bija pārliecināts, ka kuru katru dienu dosies uz lidostu, lai visbeidzot pazustu pavisam, tomēr, saņemot zvanu un dzirdot izmisušu balsi klausules otrā galā, viņš momentā pārdomāja, nespēdams un nevēlēdamies otrreiz atstāt Hannu.
Viņš vairs īsti nezina, kas tieši notiek draudzenes dzīvē, tomēr ir kaut kas, kas meiteni pamatīgi sāpina vai ir to darījis pagātnē.
Prieka dzirksti nemitīgi nomāc kādas skumjas, par kurām Hanna nevēlas stāstīt.
Brīdī, kad viņa izgāja pa dzīvokļa durvīm, Brendons saprata, ka viņa vairs neatgriezīsies un tomēr...viņš nespēja Hannu aizturēt vai likt pārdomāt.
Viņa taču ir liela meitene un pati zina, ko darīt ar savu dzīvi.
Brendonā no jauna virmo šīs divējādās sajūtas – braukt vai palikt?
Atstāt Hannu vai tomēr cerēt, ka viņa jel kādreiz pārdomās?
Lēmums ir pārāk grūts, tomēr arvien vairāk Brendons saprot, kurš būtu optimālākais no abiem iespējamajiem variantiem.
Nespēdams nogaidīt vēl ilgāk, viņš ieslēdz datoru un pasūta vienvirziena biļeti.
