local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //1046

51 0

Brendons sagrozās gultā, cenšoties atrast piemērotāko pozu, kas ļautu nodoties miegam par spīti tam, ka caur biezajiem aizskariem spraucas jau dienasgaisma. Apkārt viss ir pārlieku kluss un mierīgs. Kad puisis bija mazs, viņam šķita, ka pieaugušo dzīve būs ārkārtīgi interesanta un aizraujoša, tomēr tagad, guļot savā tik tikko nopirktajā gultā, kas smaržo pēc koka un kaut kā rūpnieciska, viņš apjauš, ka tā bijusi kārtējā ilūzija, kurai tik naivi ticējis.


Visbeidzot viņš pieceļas kājās un ļauj pēdām pieskarties pie aukstā lamināta, kas izklāts visā vienistabas dzīvoklī. Puisis no sākuma atver ledusskapi, bet pēc tam vienkārši ielej sev glāzi ūdens, kam pievieno kaudzi ledusgabalu. Viņš neatver žalūzijas, bet vienkārši sēž puskrēslā, malkodams auksto dzērienu un domādams par Hannu un visu pagātni, kas abus saistīs mūžam, pat ja meitene centīsies aizbēgt vai kā citādi izvairīties.


Viss tas notika pirms veselas mūžības, kad Brendonam bija prātā nebēdnības un izklaides, kad viņam pašam nebija sava mājvieta un nākotnes sapņi, kas pamazām sāk piepildīties šeit pat Latvijā, nevis kaut kur svešumā.
Viņš piever acis un kādu mirkli truli blenž virsū savam telefonam. Protams, ka tas klusē, jo ir nedaudz pāri septiņiem no rīta un neviens saprātīgs cilvēks, šādā stundā nezvanītu. Pat ne mamma, kas zvana neatkarīgi no cipara, ko ataino pulkstenis.


Puiša mamma palika Londonā un viņš necer, ka jebkad vēl dabūs viņu šurp uz palikšanu. Toreiz, kad viņi izlēma par labu aizbraukšanai, mamma to bija uztvērusi sāpīgi, nevēlēdamās pamest savu dzimteni un vietu, kur bija plānojusi nosirmot kupla mazbērnu pulkā. Šobrīd Brendons vairs nepazīst to sievieti, kas tik spītīgi bija ietiepusies, bet visbeidzot piekāpusies, izlemjot par labu sava dēla nepieciešamībai. Viņa drīz vien atrada nelielu darbiņu, naktīs strādājot par apkopēju kādā prestižā viesnīcā.


Pēc tam sieviete bija iemācījusies pateikt dažas frāzes angļu valodā un visbeidzot vienā dienā attapusies par viesnīcas vadītāju. Darbs viņu no sirds aizrauj, un Brendonam nekad nepietiktu dūšas, lai apzināti vilinātu mammu uz Latviju, kur viņai vairs nav itin nekā. Viņa vienmēr ir bijusi baltrocīte un cilvēks, kas nestrādātu tādu darbu, tomēr, nonākot situācijā, kad jāgādā par ģimeni, sieviete ar sakostiem zobiem bija pārkāpusi sev pāri un lūk ir iznākums.
Viņš papurina galvu, iztēlodamies savu mammu, kas pirmajās dienās raudāja spilvenā un ar riebumu ietērpās apkopējas formastērpā, kas pēc tam pārtapa greznā un izsmalcinātā kostīmā, ko piedienas valkāt viņas profesijas pārstāvjiem.


Brendons nevarētu vairāk lepoties ar savu mammu. Par visu, ko viņa ir darījusi visu labā...
Viņš atgriežas realitātē. Savā tukšajā dzīvoklī, vēl aizvien izmisīgi lūkodamies uz telefonu. Ekrāns tumšs, nekādas pazīmes, ka kāds censtos viņu sasniegt.
Vientulības sajūta ielaužas domās kā nelūgts viesis un šis ir mirklis, kad puisis to patiesi izjūt. Nemitīgi esot cilvēku pulkā, kur visapkārt čalo pūlis un pašam jāveicina komunikācijas uzturēšana, tā, šķiet, izgaist.


Puiša roka sniedzas pēc aparāta. Viņš zina, ka tas nav pareizi, ko viņš grasās darīt. Tas ir absolūti aplams solis, tomēr šajā agrajā rīta stundā, kad pilsēta vēl tikai mostas, viņam ir vajadzīgs kāds, kam pieķerties pie rokas. Kāds, kas neļautu nogrimt nebūtībā un murgos, kas ik pa reizei turpina viņu vajāt miegā.
Ksenijas nedzīvās acis, pārgrieztas pret griestiem. Viņas tukšais skatiens un šausminošais ķermenis, kas piedzīvojis īstas mokas. Tā ir tikai daļa no tā, ko Brendons turpina atcerēties un kas nodarbina viņa prātu.


Dažkārt Ksenijas acis paveras tieši pret viņu, paralizējot, neļaujot aizbēgt no tās sasodītās guļamistabas, kur viņam nevajadzēja atrasties. Viņam vajadzēja vienkārši doties prom, pirms bija nospiedis ārdurvju rokturi un devies iekšā. Tā bija sasodīta kļūda, bet par tām nākas maksāt.
Sievietes lūpas izveido vārdus, kas izkliedz, ka viņš ir vainīgs pie notiekošā. Viņš nenāca laikus, lai kaut ko apturētu vai mainītu. Viņš visu laiku bija blakus, bet nekad neko nedarīja. Viņam vajadzēja pasargāt Hannu, neļaut, lai kāds viņu atņem un aizved simtiem kilometru projām. Viņam vajadzēja censties uzmeklēt meiteni, pat ja tā šķita neiespējamā misija. Viņam vajadzēja būt blakus, nevis aizbēgt uz ārzemēm un izlikties, ka viss ir sākts no gala, lai gan tas nekad nav iespējams.
Puiša pirksts slīd cauri kontaktu sarakstam. Viņam, protams, nav Hannas numura vai kā cita, kas ļautu meitenei piezvanīt vai uzrakstīt, tomēr viņa rīcībā ir cilvēks, kam varētu būt pieejama šāda informācija.


Brendons ātri sazinās ar vajadzīgo avotu un priekā īsi uzgavilē, jo tas ir iedevis nepieciešamo. Viņš nekad agrāk nav bijis tik laimīgs, redzot savā priekšā astoņu ciparu numuru.
Hanna ir tepat, viena pieskāriena attālumā. Viņš jau iztēlojas, ka dzirdēs samiegojušos balsi, kas, saprotot, ka zvanītājs ir Brendons, noteikti sadusmosies. Hanna centīsies izlikties auksta kā zivs, lai gan patiesībā viss vēl aizvien ir pa vecam.


Vismaz Brendonam tā gribas cerēt. Meitenei nav nepieciešams vecais kraķis, lai nodrošinātu sev iztiku. Hanna to spētu arī viena pati, taču, kā jau allaž, viņai ir nepieciešams kāds aizsegs vai atbalsts.
Visbeidzot viņš uzspiež uz klausulītes ikonas un gaida. Šķiet, ka laiks velkas mūžīgi. Viņš iedzer ūdeni. Ledus gabali jau ir izkusuši un pilnībā saplūduši ar ūdeni.
Garie pīkstieni klausulē ir pārlieku mokoši. Tie spīdzina Brendonu.
Hanna neatbild.
Pēc mirkļa savienojums automātiski tiek pātraukts. Iespējams viņa guļ. Protams, ka guļ. Hannai agrāk patika izbaudīt mirkļus, kad viņa varēja ilgāk pagulēt.
Brendons velta telefonam greizu smaidu un noliek to atpakaļ uz galda. Viņam gribētos sevi mierināt ar ticamāko no iemesliem, kāpēc meitene nav sasniedzama. Varbūt viņa kaut kur ballējas vai pavada laiku ar to savu "tēvu".


Tomēr kaut kas viņu tirda un neliek mierā. Tāda kā iekšējā sajūta, kas skubina piecelties, apģērbties un doties lūkot. Viņam ir zināma Hannas adrese, bet būtu muļķīgi tur uzrasties bez aicinājuma.
Viņš savā dzīvē ir piedzīvojis daudz šādu mirkļu, ierodoties meitenes mājvietā mirklī, kad viņa to visvairāk gaida. Parasti visas par to priecājās, bet Hanna ir citādāka.
Vienmēr tāda bijusi. Koši sarkans punkts pelēkajā masā, kas uzreiz izceļas un lec acīs.
Spilgta, neprognozējama un viņa pati. Cīnītāja, kuru dzīves skarbie vēji nav saudzējuši, pluinot uz visām debespusēm.


Viņš aši saģērbjas, izdzer atlikušo ūdeni un ieliek glāzi izlietnē. Tā ir pirmā dzīvā skaņa kopš mirkļa, kad viņš atvēra acis un saprata, ka aizmigt vairs nav jēgas.
Puisis paķer mašīnas atslēgas un pa ceļam vēlreiz cenšas sazvanīt Hannu. Ja viņa atbildētu, viņš nebrauktu.


Viņas balsi aizvieto tie sasodītie pīkstieni.
Brendons iekāpj mašīnā un kādu mirkli tajā nekustīgi sēž.
Kaut kas viņam liek domāt, ka atgadījies, kas nelāgs.
Asinīs ieplūst adrenalīns.
Viņš nevienam neļaus darīt pāri savai bērnības draudzenei. Vienīgajai, ko jebkad uzskatījis par labāko draugu.

51 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Brendons nevarēja aizmigt, jo tam traucēja rīta erekcija.
2 0 atbildēt

 emotion Brendons taču pats viņu iemanīja pret citu meiteni. Tagad viņam Hanna pēkšņi palikusi svarīga?

2 0 atbildēt

No vietējā valodā nerunājošas apkopējas par prestižas viesnīcas vadītāju? Esmu atkal spiests citēt Staņislavski emotion

1 0 atbildēt