Hanna pamostas no spalga trokšņa un kādu mirkli mirkšķina acis, mēģinādama saprast, kur nonākusi. Apkārt mētājas pārpalikumi no iepriekšējās dzīves un drumslas, ko meitene bija centusies salasīt.
Viņa vēl aizvien atrodas savā bijušajā istabā, izciešot patiesas sāpes mugurā no neērtās pozas, kurā aizmigusi. Hannas apģērbu klāj putekļu un gruvešu kārta, bet aiz loga vēl aizvien ir tumsa. Troksnis atkārtojas vēlreiz un viņa saraustās.
Tas nav bijis tikai sapnis vai kāda attāla ilūzija. Tas ir noticis pa īstam. Viņa mēģina piecelties kājās tik klusi, cik spēdama. Zem pēdām nobrakšķ zīdaiņa gultiņas atlūza un Hannai aižzmiedz acis. Tas noteikti ir kāds bezpajumtieks, kas cenšas pasargāties no sala.
Hanna tik ļoti pieķeras šai domai, ka gandrīz vai sāk noticēt, cik tā ir neiespējama.
Kāds paiet garām istabas durvīm, aiz kurām viņa pieplok tik cieši sienai, aizturēdama elpu, cerot, ka viņa ir kļuvusi neredzama.
*
Artūra soļi ir smagi. Vīrietis izslāj cauri virtuvei, atcerēdamies, cik Ksenija bija centīga, gatavojot tikai to, kas viņam garšoja. Sieviete vienmēr centās pielāgoties un izpatikt, un tā bija viņas lielākā kļūda. Viņš to vienmēr bija dancinājis pa savam prātam, un viņa mūždien tam pakļāvās, turpinādama bezjēgā izgāzt savu mīlestību nepareizajam cilvēkam.
Un tad viņš arī atceras abu pēdējo nopietno strīdu, kura laikā sieviete zaudēja abu bērnu. Artūrs par to nesatraucās, jo viņš jau nemaz negribēja to sīko, kas nez kādā veidā bija tomēr pieteicies.
Uz skapīšiem šur tur vēl aizvien manāmas asinis, kas kļuvušas neglīti brūnganas. Tas viss bija tik sen, tomēr šķiet, ka tikai vēl vakar viņi visi trīs vakariņoja, Ksenija centās uzturēt jautru sarunu, kamēr Hanna bakstīja brokoļus no viena šķīvja gala uz otru un centās neskatīties uz abiem mīlas balodīšiem. Ksenija ik pa mirklim uzguldīja savu plaukstu uz vēdera, kas jau sāka izspīlēties cauri vieglās kleitas audumam. Artūrs zināja, cik ļoti daudz nelielā šūna viņas ķermenī Ksenijai nozīmēja.
Tā bija visa viņas esošā un nākotnes dzīve. Viņš zināja, kas notiek ar šādām sievietēm un kā tās pārvēršās, visu citu pakārtojot un pielāgojot tikai mazam bļaurim, kam nav nekādas saprašanas par dzīvi un visu apkārtnotiekošo.
Artūrs bija redzējis daudzas tādas, un viņš nevēlējās palikt otrajā plānā. Viņš gribēja, lai Ksenija turpinātu viņu cienīt un apbrīnot līdz mūža galam, tāpēc viņš drīz vien sāka īstenot savu plānu.
Visgrūtāk bija atbrīvoties no Hannas, jo tā sīkā draņķe sajēdza vairāk, nekā izrādīja. Viņa bija atkodusi Artūru pirms viņš pats vēl saprata, kā rīkosies. Viņa pazina viņu vislabāk no visiem un centās ietekmēt Kseniju. Jāatzīst, ka Ksenija bija daudz stūrgalvīgāka un tas bija vēl viens trumpis. Viņa nekad nebūtu nostājusies Hannas pusē, jo nabaga bārene nespēja sniegt to, ko Artūrs – bērnu. Tas Ksenijai bija vissvarīgākais dzīvē.
Artūrs nošņaukājas un paiet garām istabai, kas būtu bijusi viņa bērna istaba. Tajā viņš dosies pašā pēdējā. Grīda zem kājām žēli iečīkstas. Viņš lēnām nospiež durvju rokturi.
Mājas durvis bija atslēgtas, tā tad kāds ir šeit bez viņa. Vīrieti tas nekādā mērā neietekmē vai nebiedē, jo viņam kabatā glabājas rezerves atslēga, ar ko tika aizslēgtas ārdurvis. Tā tad, lai kurš te būtu, tas sveikā netiks ārā. Tam būs vispirms jāatslēdz durvis, kas raisīs skaņu, Artūrs to sadzirdēs un uzreiz atkodīs nelūgto viesi. Pavisam vienkārši un efektīvi.
Esot cietumā, viņš iemācījās nevienu vien triku, kas palīdzēs izdzīvot.
Nāsīs iecērtas sasmakuša gaisa smaka. Lai gan viss ir savākts un nav ne miņas no asiņainās plēves un rokudzelžiem virs gultas, Artūrs piever acis un tīksmē nopūšas. Viņš vēl aizvien redz Ksenijas siluetu mokāmies sāpēs un agonijā. Viņas balss ir tik tikko saklausāma, bet tā ir lūdzoša. Viņa lūdz žēlastību un brīvību.
Artūrs pakasa rugājus un pasmīkņā. Ir par vēlu. Daudz par vēlu. Pat, ja viņš atbrīvotu sievieti, tā uzreiz mestos pie policistiem un pavēlētu Artūru iemest cietumā.
Dažkārt viņš ielavījās istabā tik nedzirdami un pustumsā vēroja Ksenijas kailo ķermeni, kas vārtījās pats savos izdalījumos un sulās. Viņas lūpas bija sasprēgājušas un asiņainas, acis iekritušas, āda krīta bālumā un asiņaina, mati nespordi un savēlušies. Artūrs mēdza izteikt minējumus, cik ilgi viņa izvilks. Krūškurvis tik tikko cilājās, tā tad beigas ir tuvu. Viņš vēlējās, lai Ksenija izciestu agoniju. Lai viņa zinātu, kas ir patiesas sāpes un mokas.
-Tev bija jāmirst, sasodītā kuce! - Artūrs pēkšņi ieaurojas, uzsperdams pa gultas kājgali, - Tu nebiji pelnījusi dzīvot! - Viņš turpina, dusmām pieaugot.
Viņš turpina demolēt istabu, kurā abi agrāk mēdza ielavīties, lai nodotos patiesai baudai.
*
Hannas sirds dauzās kā negudra. Balss no blakusistabas ir tik skaidri saklausāma, ka viņa ir gatava vemt turpat uz vietas. Artūrs ir šeit, aiz sienas. Atskan neskaitāmi daudz būkšķi un kaut kas saplīst pret grīdu.
Viņš izkliedz frāzes, kas laikam domātas Ksenijai. Meitene sažņaudz rokas dūrēs un sakož zobus. Lai gan Ksenija nebija viena no labākajām audžumātēm, viņa tomēr centās izglābt meiteni no tās elles, kurā Hanna dzīvoja.
Viņa nodrošināja pajumti, ēdienu un drēbes. Hannai nekā netrūka, tikai mīlestības. Tādas, ko saņēma viņas vienaudži, piemēram, Mātes dienā un citos svētkos.
Un tomēr tam kretīnam nebija nekādu tiesību atņemt dzīvību otram cilvēkam, kas vēl pie tam viņu dievināja. Tas nav taisnīgi.
Troksnis aiz sienas pierimstas. Hanna sasprindzina visas maņas. Viņa pieliecas, lai paņemtu dēli ar naglu uz āru. Viņa zina, ka Artūrs tūlīt atvērs durvis un atpakaļceļa vairs nebūs.
Tagad vai nekad. Viņai jāpieveic tas maita, kurš izliekas, ka visa pasaule pieder tikai viņam vienam. Kurš var noteikt, kurš dzīvos, bet kurš nē. Tieši tik vienkārši.
Pēkšņi Hannai pāriet visas bailes, tās pārmāc nepārvaramas dusmas, kas mutuļo iekšā.
Viņa dzird, kā aizcērtas Artūra guļamistabas durvis. Nočīkst grīda un jau tas lēnām noliecas rokturis.
Durvis žēli iečīkstas un pustumsā tajās parādās kāds stalts stāvs. Asinis šalc Hannas ausīs.
Viņa satver ciešāk savu ieroci un ieliecas nedaudz ceļos.
Artūrs ieliek rokas kabatās, it jau būtu gaidījis šādu pavērsienu.
-Sveika, Hanna. - Viņa balss ir čērkstoša un drebuļus uzdzenoša, - Es melotu, ja teiktu, ka man ir prieks tevi šeit redzēt. - Viņš saka, atspiezdamies pret sienu.
-Ko tu nodarīji Ksenijai?! - Viņas balss ir naidpilna.
Artūrs parausta plecus.
-Tieši to pašu, ko saņemsi tu. - Viņš atbild un tad pasper soli tuvāk Hannai.
kas notiks tālāk?
