-Mums jāparunā! - Brendons pievelk krēslu tuvāk Hannas galdam. Viņa turpina malkot margaritu, lūkodamās tieši uz zemes. Meitene paceļ skatienu tikai tāpēc, lai paskatītos, kur ir Ēriks. Vīrietis vēl aizvien ir iegrimis sarunā ar kādu pusmūža vīru. Abi aizrautīgi žestikulē un ik pa mirklim iesmejas.
Hanna novēršas.
-Hanna, beidz spītēties! Mēs vairs neesam bērni. - Brendons neliekas mierā. Patiesībā viņa labprāt ielietu to dzērienu tieši puisim sejā, tomēr tā būtu pārāk liela izšķērdība.
Apkārt virmo dažādas balsis un smaržas, un Hanna cenšas koncentrēties tikai uz tām, kaut gan Brendona klātbūtne ir daudz pievelkošāka. Gluži kā pirms...daudziem gadiem, kad viņi iepazinās. Viņš vienmēr ir spējis piesaistīt un noturēt Hannas uzmanību. Viņa vienmēr ir vēlējusies būt drauga tuvumā.
Vienmēr, līdz viņš viņu pievīla.
-Kāpēc tu nerunā?! - Brendons nudien ir uzmācīgs kā tāda uts. Visbeidzot Hanna ar troksni (kas uz pārējā fona nemaz nav dzirdams) noliek kokteiļa glāzi uz galda un ieskatās tieši tajās pašās acīs. Augumu caurstrāvo kaut kas smeldzoši sāpīgs. Kāpēc pagātne vienmēr ir ātrāka par viņu?
-Ko tu vēlies dzirdēt? - Hanna jautā, neslēpdama neiecietīgi auksto toni.
-Tu dusmojies.. - Viņš visbeidzot secina. Apģērīgi gan.
Meitene pabungo ar pirkstiem pa galda virsmu un sagrozās krēslā, kas pēkšņi kļuvis ellīgi neērts.
-Nē, nepavisam. - Hanna sarkastiski atmet un jau vēlas doties prom, domās lūdzoties, kaut Ēriks pārtrauktu bezmērķīgi ļerkstēt un izglābtu viņu no Brendona.
Viņš izbrauc ar roku cauri matiem un skaļi nopūšas. Hanna pagriež galvu. Kāpēc viņam vajadzēja te uzrasties pilnīgā nelaikā, kad tā jau problēmas ir pāri galvai.
-Mums ir jāparunā. Tagad. Kaut kur citur! - Brendons saķer Hannu aiz plaukstas un burtiski pierauj kājās, velkot sev līdzi. Viņa cenšas pretoties un spuroties, taču nekas no tā nelīdz, jo pēkšņi Brendons ir kļuvis pārlieku spēcīgs un ar dominanta rakstura iezīmēm.
Viņi apstājas pie tualetes un pēc nepilnas sekundes abi stāv vienā kabīnē, lūkodamies viens uz otru kā satrakojušies zvēri, kuri kuru katru mirkli ir gatavi uzbrukt, lai pāgrauztu rīkli.
-Tagad vari runāt! - Viņš noplāta rokas, atspiezdamies pret izlietni. Hanna aizver poda vāku un uzmanīgi uz tā apsēžas, uzlikdama rokas uz ceļiem.
-Man tev nav, ko teikt! - Viņa izsper tik pēkšņi un spalgi, ka pati sabīstas no savas neadekvātās uzvedības.
-Kāpēc tu pazudi? - Brendons vaicā un tieši to pašu Hanna vēlētos uzzināt no viņa.
-Es pazudu? Tu mani piečakarēji! - Viņa atbild, acīm dusmās zvaigojot.
-Pārstāj! - Arī viņš kļūst nikns.
-Paklau, tu nevari mani ar varu atvilkt šeit un cerēt, ka es tev sākšu kratīt sirdi un viss būs kā agrāk. Brendon, tu mani pievīli. Tu apsolīji, ka nekas nespēs izšķirt mūsu draudzību un neredzamās saiknes, kas mūs allaž vienojušas. Es tev ticēju no sirds. Ikkatram tavam sasodītajam vārdam, kas pēcāk sacaurumoja manu sirdi.
Un tad tu pazudi. Mirklī, kad visvairāk biji nepieciešams. Visi tavi solījumi bija tukši vārdi. Kamēr man bija jādzīvo tajā ellē, tu izklaidējies ar citu meiteni un par mani jau biji aizmirsis tad, kad es iekāpu mašīnā, lai beidzot pazustu no tavas dzīves uz visiem laikiem. - Jau atkal tas sasodītais asaru kunkulis liedz Hannai izteikties pietiekoši skaidri un saprotami.
-Tu pati pazudi. Es par tevi domāju nemitīgi. Es pat iztēlojos, ka esi man līdzās un mēs abi sēžam vienā solā, smejoties par tiem, kas apsmēja mūs. Tevis nebija un tas bija neciešami grūti. - Brendons saka, vērodams meiteni, kas agrāk bija viņa vienīgais un pats labākais draugs uz visas pasaules. Hanna nav diži mainījusies, tikai kļuvusi sievišķīgāka un pieaugušāka.
Viņas acīs vairs nedzirkstuļo tas nebēdnīgais prieks, kas agrāk. Lai gan ķermenis ir tāds pats, dvēsele, šķiet, ir cita. Hanna nopūšas un papurina galvu.
-Melis. Tu esi bez manis izticis visai labi. - Viņa rūgti piebilst, cerot, ka Brendons teiks pretējo.
Viņš klusē nenoraidot Hannas teikto. Viņam tiešām ir klājies labāk, nekā meitenei, kam bērnība un pusaudžu gadi bija jāpavada bērnu namā svešu cilvēku sabiedrībā, kuriem siltu jūtu izrādīšana ir diezgan sveša izpausme.
Pēc visa redzētā Artūra un Ksenija mājā, Brendons fiziski vairs nespēja palikt Rīgā un turpināt izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Viņam vajadzēja pamainīt vidi, doties tur, kur neviens puisi nezina un nespēj sāpināt vēl vairāk.
Lai gan viņš iestājās vienā no anglijas labākajām skolām un pilnībā nodevās mācībām, ko īsti nebija darījis Latvijā, Hanna allaž mita viņa prāta nostūrī, izlīdama ārā naktīs vai mirkļos, kad viņu piemeklēja vājums.
Vairākkārtīgi Brendons ir vēlējies atgriezties ātrāk, nekā iecerēts. Vienkārši, lai uzmeklētu Hannu. Tomēr tā arī viņš nebija tā rīkojies, nevēloties sarežģīt visu vēl vairāk. Viņš deva meitenei pietiekami ilgu laiku un šodien acīmredzot liktenis ir vēlējies, lai abi atkal satiktos.
-Piedod. - Telpā izskan kluss atvainošanās vārds.
Hanna izslejas taisni un nogludina savu piegulošo kleitu.
-Viss ir beidzies. - Viņa pieceļas kājās un ieskatās Brendona dvēselē.
-Jo tu esi kopā ar to veci? Cik viņam gadu? 50? - Viņš dzēlīgi pavaicā, nespēdams samierināties ar tādu atraidījumu. Hannas balsī pat neieskanējās dusmas. Vienkārši vienaldzība.
-Tā nav tava daļa. - Viņa atbild, cenzdamās paspraukties garām puisim, kurš nu jau ir galvastiesu garāks un staltāks.
-Vienkārši pasaki, kāpēc tev tas viss vajadzīgs. Tu esi jauna, skaista un vari darīt visu, ko vēlies. Tev nav jābūt piesaistītai tam kraķim. Vai tu to dari naudas dēļ?
Hannu sāpina Brendona dzēlīgi aizvainojošais tonis, tāpēc viņa izvēlas puisi pagrūst malā no durvīm. Tās atveras ar īsu klikšķi.
-Hanna? - Viņa paceļ acis un paraugās tieši Ērika sejā, kas pauž apjukumu un aizvainojumu.
Tā tad viņš gaidījis rindā aiz tualetes durvīm.
-Es jau sabijos, kur tu esi man nozudu... - Ērika sakāmais paliek karājoties gaisā, jo no tualetes iznāk Brendons, izjauktiem matiem un nevīžīgi vaļīgu kaklasaiti.
Vēl pirms mikļa viņš izskatījās nevainojami kopts, bet tagad...
Un tad Hanna Ērika sejā nolasa nepareizo vēstījumu.
Hannai arī Brendons nav vajadzīgs
