local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //102

67 0

Hanna nemaz nav piefiksējusi, cik ātri pagāja vasara, kuru pamazām nomaina lietainais, nepatīkamais rudens. Nav jau brīnums – lielāko daļu brīvlaika meitenei nācās pavadīt vienai savā istabā tikai tamdēļ, ka viņa centās aizbēgt no teritorijas.


Lai gan tā bija apzināti nepareiza rīcība, viņa to nenožēlo. Izeja un brīvība bija pārāk tuvu, tomēr apsargs laikus bija pamanījis viņas lavīšanos prom, tādēļ veikli panāca brīdī, kad Hannas kājas jau atradās uz žoga malas. Protams, Sandra piesprieda sodu – visu vasaru sēdēt istabā. Kamēr citi bērni devās ekskursijās un pārgājienos, Hanna daudz lasīja un mācījās jaunajam mācību gadam.


Par laimi, abas istabas biedrenes arī bija devušās prom, tāpēc nelielā telpa piederēja tikai viņai vien, kas bija pasakaini, tomēr nekas nespēja justies laimīgai. Viņai tik ļoti pietrūka jūras, sāļā gaisa un viļņu mutuļošana. Hanna alka pēc mīlīgās mājiņas, kurā dzīvoja, pēc savas istabas un palagiem, kas allaž smaržoja pēc tikko plūktiem jasmīniem. Viņai pietrūka no rīta piecelties, atvērt logu un saklausīt, kā jūra runājas. Viņai pietrūka mīkstās, grimstošās smiltis, kurās pazuda visas bēdas, bet visvairāk un neciešamāk, protams, Monika.


Teju katru nakti Hanna sapnī sastapa sievieti. Viņa vienmēr bija smaidīga un priecīga. Dažkārt Monika glāstīja Hannas matus vai tos pina divās bizēs, citreiz viņas rokās sadevušās pastaigājās liedagā. Kad Hanna atmodās, pār vaigiem lija asaras, un viņa bieži vien kliedza spilvenā, cik ļoti viņa vēlējas atpakaļ veco dzīvi.


Un tagad atkal ārā līkņā. Viss ir pārlieku drūms, tāpēc Hanna atkal ir ķērusies klāt savām mācību grāmatām, ignorējot istabas biedreņu nicīgos skatienus un ļaunos čukstus. Izskatās, ka viņas ir samierinājušās, ka Hanna ir zubre un neko vairs nevar padarīt. Mācību gads tik tikko ir iesācies, bet meitene jau atkal ir uzrādījusi labākos rezultātus klasē. Visi viņu apsmej par zubri, bet neviens nezina, cik daudz pūļu un spēka ir ielikts, lai nopelnītu šo statusu.


Ksenija izkāpj no taksometra un izlaiž lietussargu, kas uzreiz pasargā no milzīgajām lietus lāsēm, kas plikšķēdamas atsitas pret audumu un nokrīt uz pelēkās ietves.
Viņas rokas nedaudz dreb, bet sieviete cenšas savaldīties. Tikai tagad, stāvot bērnu nama priekšā, viņa saprot, cik nopietnu lēmumu grasās pieņemt. Atpakaļceļa vairs nav. Visi nepieciešamie dokumenti tika iesniegti bāriņtiesā un tie jau ir izskatīti. Pusgada garumā viņa tika regulāri apsekota, lai pārliecinātos, ka esošie dzīvošanas apstākļi būs piemēroti arī bērnam. Viss atbilst, un ir normas robežās, tāpēc tagad atliek izvēlēties bērnu.


Ksenija jūtas slikti, gluži kā dzīvnieku patversmē. Reiz viņa gribēja paņemt kaķi no patversmes, bet, ieraugot tik daudz nelaimīgu, māju zaudējušu dzīvnieku, sieviete vienkārši pagriezās un aizskrēja prom. Visu ceļu līdz mājām viņa raudāja līdz spēku izsīkumam.
Šoreiz viņa vēlas sev iestāstīt, ka būs citādāk. Tie ir bērni. Bērni, kuriem nav pienācīgu māju un ģimenes, ko mīlēt. Sieviete no jauna cenšas apspiest asaru kamolu, kas kāpj aizvien augstāk. Viņa ievelk dziļi elpu un atver durvis.


Hanna aizver kārtējo mācību grāmatu. Ir tikai pēcpusdiena, bet viņa jau jūtas piekususi. Istabā sēdēt negribas un pie Beatrises iet arī ne. Šodien Hanna nejūtas tā, ka spētu kratīt savu sirdi vai tērzēt par nejēdzīgām lietām. Viņa nolemj, ka vienkārši dosies pastaigāt, cerot, ka nesatiks nevienu kaitinošu bērnu, kas atkal izteiks kādu rupju piezīmi.
Gaiteņi ir pustukši, jo vairums bērnu atrodas vēl skolā vai savās istabās, guļot diendusu. Hanna dodas uz vestibilu, jo tur dīvāns, kurā pasēdēt un pavērot skatu ārā pa logu uz parku, kas šobrīd mirgo dažādās rudens krāsās.


Hannu pārsteidz kāda sieviete, kas apjukusi stāv vestibila vidū un lūkojas uz visām pusēm. Meitene ievēro, ka sievietei trīc rokas, kad viņa cenšas salaist lietussargu.
Blondie mati ir izlijuši un pieplakuši pie galvas, bet viņa redz, ka atnācēja nav ļauna. Viņai ir mīļa seja.
-Labdien. Kā varu palīdzēt? - Meitene uzrunā sievieti, kas izbīstas. Viņa nedaudz saraujas, bet tad ātri attopas.
-Ēmm..es meklēju vadītāju. - Viņa izstoma. Hanna nekad agrāk nav redzējusi nevienu, kas tik ļoti mulstu.
-Es jums parādīšu, nāciet līdzi. - Meitene jūtas mazliet kā gide un tas viņu uzjautrina, tikai skaļi, protams, Hanna to neizrāda.


Sieviete seko, slapjajām zolēm čīkstot pa flīžu grīdu. Viņa mazliet gārdz, un ir aizelsusies.
-Vai jūs kādu adoptēsiet? - Hanna zina, ka ziņkārība ne vienmēr ir laba īpašība, tomēr nevar nenoturēties. Katrs jauns cilvēks, kas te parādās, ir kā svaiga gaļa.
-J..Jā. Es meklēju kādu, ko ņemt līdzi mājās. - Sieviete atbild, - Starpcitu, mani sauc Ksenija, kā tevi?
-Es esmu Hanna. - Meitene pieklājīgi atbild.
Kad viņas ir nonākušas līdz vadītājas kabinetam, tas ir ciet. Klāt ir zīmīte, ka būs jāuzgaida pusstundu. Ksenijas pleci nedaudz sašļūk, tāpēc Hannai kaut kas jāizdomā, lai viešņa nesaskumtu.
-Mēs varam aiziet uz ēdnīcu iedzert tēju, ja vēlaties. - Viņa piedāvājas un sieviete piekrīt.


Ksenija seko neliela auguma meitenītei ar bieziem matiem un tumši brūnām acīm. Viņa ir ļoti laipna, neraugoties uz to, kādā vidē dzīvo. Sievietei ir mazliet kauns, ka viņa uzvedusies kā tāda nobijusies pusaudze, taču nekad agrāk nav nevienu adoptējusi.
Ēdnīca ir ļoti plaša, tajā ir izteikts kāpostu zupu aromāts, kādu var atrast jebkuras skolas gaiteņos. Hanna aicina Kseniju apsēsties, bet pati aiziet pēc tējas un cepumiem.
Viņa vēro meiteni, mēģinādama uzminēt viņas vecumu un to, kāpēc tāds labestīgs bērns atrodas te?!
Hanna ir runātīga un atvērta meitene, kas labprāt atbild uz Ksenijas jautājumiem. Viņas dzīves stāsts ir skaudrs un sirdi plosošs. Vairākās vietās Ksenija pat apraudājās, it īpaši tad, kad Hanna pastāstīja, ka viņas mīļā aizbildne nomirusi.


Ksenija vēro meiteni un jau iztēlojas savu dzīvi kopā ar viņu. Hanna ir gudra un apveltīta ar cilvēciskām īpašībām. Viņā nav ne kripatiņas ļaunuma vai kādas citas sliktas īpašības... Ksenija meiteni pat apbrīno, jo viņa šaubās, vai pati varētu izturēt kaut pusi no tā, kam cauri gājis šis jaunais bērns.
Viņa iztēlojas, kā viņas dotos iepirkties, vakara pastaigās un dejotu pie muļķīgām dziesmām. Lai gan Hanna to neizrāda, Ksenija redz, cik ļoti meitene gribētu īstas mājas.
Pēc sarunas abas atvadās. Ksenija noskatās, kā Hanna dodas prom pa gaiteni, pamādama viņai...
Hanna atgriežas savā istabā, kad jau sācis satumst.Ksenija nudien spējusi uzlabot viņas garastāvokli. Hannai tik ļoti pietrūka kāda cita cilvēka klātbūtne, neviens nebija viņu tā uzklausījis un jutis līdzi.
Lai gan Ksenija izlikās stipra, Hanna redzēja, cik nomākta un pat depresīva sieviete ir. Viņa labprāt būtu pajautājusi, kādēļ, tomēr šķita, ka tā būtu nepieklājīgi rīkoties.


Viņa zina, ka kāds mazs ķipars noteikti sievieti atdzīvinās un piešķirs viņas dzīvei košākas krāsas.
Hanna apguļas gultā un uzreiz iemieg.
Kāds meiteni rausta aiz pleca, no sākuma šķiet, ka tas ir sapnis, bet izjūtas ir pārāk reālas. Hanna paver acis un viņas priekšā stāv Greisa.
-Mosties, Hanna, tevi kāds gaida. - Viņa maigi saka.
-Gaida...kas? - Hanna ir neizpratnē.
-Kad iziesi ārpusē, redzēsi. - Greisa nosaka un izsteidzas no istabas.
Hannai šķiet, ka viņa vēl aizvien sapņo.

67 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt
❤️
0 0 atbildēt