Monikai ārsti un slimnīcas smarža jau no agras bērnības ir uzdzinusi zosādu, tomēr tieši šodien viņai bija jāapciemo ģimenes ārsts, jo sieviete to dara reizi gadā. Monika zināja, ka neko jaunu ārsts nepateiks – paaugstināts asinsspiediens, kas viņas vecumā ir bīstams rādītājs, jo var izraisīt insultu.
Sievietei tika iedota kaudzīte recepšu, bet tiklīdz viņa pameta daktera kabinetu, papīra lapas ielidināja tuvējā miskastē. Sieviete vairs netic, ka 75 gados varēs kļūt pilnīgi vesela. Patiesībā viņa cerēja, ka drīz vien varēs doties pie sava vīra, kas tikai pirms dažiem mēnešiem devās viņpasaulē. Pirms tam visa Monikas dzīves jēga bija viņas mīļotais vīrs, kas bijis kā stipra klints vētras laikā, gan saule, kad viss šķitis gana drūms.
Andress viņai bija itin viss, un šobrīd sieviete jūtas pārāk vientuļa un nevienam nevajadzīga. Viņa lēniem soļiem pamet uzgaidāmo telpu un uzsmaida kādam bērnelim, kurš rotaļājas ar tur pieejamajām spēļmantām. Neviens nekad nav sapratis, izņemot Andresu, cik ļoti Monika ir vēlējusies pati savus bērnus, ko audzināt un kam dot visu to labāko, bet diemžēl Dievs viņu šajā ziņā apdalīja. Jaunībā sievietei bijuši vairāki spontānie aborti, kas atņēmuši visu spēku un cerību, ka kādudien viņa spēs savās miesās iznēsāt īstu cilvēciņu, kas vēlāk viņu sauktu par mammu.
Viņa izvelk no somiņas mutautiņu un nosusina acu kaktiņus, kuros jau sakrājušās asaras. Pēdējā laikā viņa kļuvusi pārlieku emocionāla, tāpēc domās sevi norāj par to. Par laimi, neviens veco plānprāti neņem vērā.
Ārā ir kārtējā tveicīgā diena, bet Monika tik drīz neplāno doties mājās. Lai gan tā atrodas teju pie pašas jūras, viņa tajā vairs nejūtas tā, kā agrāk. Uz katra soļa tiek atgādināts par vīru un visu, kas viņiem agrāk piederējis.
Viņa saprot, ka šodien būs īstā diena, lai dotos savu mīļoto apraudzīt. Pa ceļam ziedu veikalā tiek izvēlētas viskošākās un sārtākās rozes, kas ir pašā plaukumā. Tās viņas vīram allaž patikušas vislabāk.
Tad Monika iesēžas autobusā un aizver acis. Garais ceļš pie daktera kļūst aizvien nogurdinošāks, un viņa saprot, ka drīz vien pašas spēkiem vairs nespēs šurp nokļūt. Par visu vairāk uz pasaules viņa cer, ka nepaliks uz gultas gulošs cilvēks, kuram būs nepieciešama sociālā dienesta palīdzība.
Viņa nemaz nav piefiksējusi, cik ātri ceļš pagājis, līdz autobusā izdzird ierasto vīrieša balsi, kas paziņo, ka šī ir īstā pietura, lai izkāptu. Cilvēki velta Monikai savādus skatienus. Viņa cer, ka tas ir tamdēļ, ka tieši šodien viņa ir nedaudz saposusies – uzvilkusi savu labāko bikškostīmu, kas ir maigi pelēkā krāsā ar sārtām magonēm. Vēl viņa vakar vakarā matos ielika ruļļus, lai šodien iegūtu akurātas, mirdzošas sprogas. Grumu klātos sejas vaibstus viņa atsvaidzināja ar sārtu lūpukrāsu un mazliet pūdera. Jaunībā viņa vienmēr bija eleganta, tāpēc piesaistīja daudzu puišu uzmanību.
Monikai bija slaids, nevainojams augums, biezi, mirdzoši mati un žilbinošs smaids. Šobrīd no visa pāri palicis tikai augums, kas nav mainījis savas aprises, tikai mazliet sakrities.
Tuvojoties kapsētai, Monika domās iztēlojās savu Andresu, kurš allaž pacilātā gaitā soļoja viņai līdzās. Viņš bija pārāk labs šai pasaulei. Monika to allaž ir zinājusi, tikai nekad skaļi nav spējusi paust, jo Andress būtu par viņu pasmējies un stipri sievu samīļojis. Tāds viņš vienmēr bija – viņi tikpat kā neķildojās, jo vīrs vienmēr spēja rast zelta vidusceļu. Prieki un bēdas bija arī viņu laulībā, bet pats galvenais – tie tika pārdzīvoti kopā.
Skaistās puķes krunkainajās rokās trīc, bet Monika sakož zobus un pēdējiem spēkiem mēro ceļu iekšā pa vārtiņiem. Klusums. Vēja šalkoņa. Apkārt neviena nav.
Viņa zina ceļu no galvas, lai gan te viesojusies tikai pāris reižu. Sieviete labprāt nāktu biežāk, ja vien spētu. Viņa cer, ka Andress par to netur uz viņu ļaunu prātu.
Iepriekšējie ziedi ir noļekuši un brūngani. Viņa tos aizvāc un to vietā ieliek svaigās rozes. Kādu brīdi viņa aizmiglotu skatienu pēta Andresa pieminekli. Tas ir skaists. Tajā iegravēts, cik ļoti viņš ir mīlējis visu pasauli un galvenais – Moniku. Tad sieviete sabrūk pavisam un ļauj lielām asarām ripot pāri vaigiem.
Šeit viņa vairs nav viena. Tepta tuvumā stāv Andress un varbūt pat mierina, uzlikdams savu lielo plaukstu uz viņas trauslā pleca.
-Es tevi mīlu. - Viņa čukst tukšajam gaisam. Šos vārdus Monika turpina atkārtot vēl un vēl līdz spēku izsīkumam.
Viņa vēlas nogulties mitrajās smiltīs un nekad vairs nepiecelties. Viņa nevēlas atgriezties vientuļajā mājā un apzināties, ka šajā milzīgajā pasaulē palikusi pilnīgi viena.
Pirksti noglāsta auksto pieminekli. Viņa atceras Andresa pēdējās atvadas, kad viņš gulēja savā gultā un cieši turēja sievas roku. Viņš teica, ka mīl viņu vairāk par visu un ka viņš nevarot vēlēties vēl skaistāku un piepildītāku mūžu. Tad vīrietis aizvēra savas pelēkās acis un nekad vairs neatvēra. Viņš vairs nekad neuzlūkoja Moniku ar savu maigo, mīļo skatienu. Tvēriens atslāba, līdz roka ļengani nokarājās gar gultas malu, atklājot izteiktu zilganu asinsvadu dzīslojumu, kas spiedās cauri bālajai ādai.
Kaut viņa spētu paturēt šo mirkli prātā līdz brīdim, kad pati aizies. Viņa zina, ka nebūs neviena, kas turēs viņas roku un teiks, ka dzīve bijusi gana piepildīta. Viņai nebūs kam pateikties par mūžu un visu, kas noticis. Viņa nomirs pilnīgi viena.
Šņuksti apraujas. Viņa pieceļas un nopurina no kostīma mitros smilšu graudus. Tad plauksta vēlreiz pieskaras piemineklim. Viņa vēls apsolīt vīram, ka drīz atkal atnāks, bet nespēj. Viņa negrib melot, tāpēc pagriežas un dodas prom, sirdij sāpēs lūztot.
Šis apmeklējums bijis vissmagākais no visiem. Tas prasījis ļoti daudz enerģijas un spēka, bet savā ziņā viņa jūtas nedaudz labāk. It kā būtu attīrījusies, sāpes nedaudz ir pierimušas.
Pa ceļam uz mājām, viņa ieiet veikalā, lai nopirktu dažus pārtikas produktus. Pēdējā laikā apetīte teju vai ir zudusi, bet šo faktu dakterim nav jāzina.
-Jums viss labi? - Pārdevēja vaicā, izraudama Moniku no pārdomām.
-J.. Jā. - Viņa atbild, vāri pasmaidīdama.
Jaunā meitene tikai pamāj un turpina skaitīt viņas pirkumu.
Saulriets ir dienas skaistākā daļa. Tas Monikai sagādā vislielāko prieku. Skaistās, neatkārtojamās krāsas ir īsts enerģijas un prieka avots.
Diemžēl šodien viņai tas jāvēro cauri netīro autobusa logu. Viņa nevar iziet ārā, iesēsties savā šūpuļkrēslā un vērot, kā putojošie viļņi aprij koši oranžo bumbu.
Kad viņa izkāpj no pieturas, ir gandrīz jau tumšs.
Tā kā sieviete visu dienu bijusi pilsētā, viņa nolemj doties pie jūras un apsveicināties. Tā ir dzirdama jau pa gabalu – tik šalkojoša un mežonīga – gluži kā viņa pati jaunībā.
Viņa noauj kurpes un ļauj pēdām sajust maigi vēsās smiltis. Ūdens ir auksts, bet tas atvēsina un nomierina. Viņa pamērcē tikai pirkstu galus.
Un veras tālumā.
Ainavā kaut kas neiet kopā. Tur ir kaut kā lieka.
Kāds sīks, kustīgs ķermenis.
Bērns.
Tas pakrīt zem milzīga, putojoša viļņa.
Monika iekliedzas, pati pārbīdamās no savas balss. Viņa nezina, ko iesākt.
Sieviete nomet iepirkuma maisiņu turpat krastā un tad metas iekšā ūdenī.
Viņai vairs nav, ko zaudēt.
