Ignorējot sāpes pakrūtē. #219

Ejot tālāk pa šauro ieliņu, man galvā skrien dažādas domas par bēgšanas plāniem. Viņa uz mani neskatās tik un tā, es mierīgi varētu pagriezties un aiziet, un viņa pat nepamanītu. Manas acis it kā nevainīgi skatās apkārt, meklējot, vai kaut kur nav kādas sānieliņas vai kaut kafejnīciņas, kur ieskriet, kamēr sieviete uz manis neskatās.

-Nemaz nedomā par to, Kristena,- Leonardo mamma ierunājas, uz īsu mirkli paskatoties uz mani. Es nolaižu galvu, pētot savas kājas, kuras sper uz priekšu vienu soli pēc otra līdz man blakus parādās vēl viens pāris un manu plaukstu saņem cita, to paspiežot. -Nebūs nemaz tik katastrofāla saruna kā tu domā. Pēc tās, tu varēsi doties, kur tu vēlies, mīļā,- Alesandra mani mierina, vēlreiz paspiežot manu plaukstu.

-Piedod, Alesandra,- klusi nosaku un paceļu galvu pret sievieti, ieskatoties viņas gaiši brūnajās acīs, kuras Leo ir mantojis. Sievietes augstie vaigu kauli liek viņai izskatīties jaunākai un tam palīdz viņas, garie, melnie mati, kuri vieglās lokās krīt gar viņas seju un gar sievietes pleciem.

-Tad dosimies?- Alesandra jautājoši paskatās uz mani, un es viegli pamāju ar galvu. Mēs atsākam iet pa šauro ieliņu līdz kādai mazai kafejnīcai, kurā Alesandra mani ievelk iegšā. Mēs apsēžamies pie viena no galdiņiem kafejnīcas stūrī. Sēžot sievietei pretī, es pēkšņi sāku nervozēt. Ko viņa zina? Par ko viņa grib runāt? Vai par manu tèvu? Māti varbūt? Vai vispār Leo? Zem galdiņa salieku plaukstas kopā, pārtraucot to vieglo drebēšanu.

-Vai mājās viss ir labi?- sieviete uzdod pirmo jautājumu, kas mani nedaudz pārsteidz, taču es atbildu ar vieglu galvas mājienu un iekožos sev lūpā. Alesandras acis noslīd līdz manām lūpām un sievietes uzacis savelkas kopā. Viņa novērš savas acis man no lūpām un lēnām pārskata manu seju, meklējot kaut ko, kādu pazīmi, ka es ko slēpju, ka es ko noklusēju, taču mana seja atklāj tikai vieglu nemiera sajūtu. -Kā tu pati jūties, mīļā?- pār Alesandras lūpām izsprūk otrais jautājums, jau atkal mani pārsteidzot. Mums bija jārunā. Es nezinu par ko, taču sieviete mani uz šejieni atvilka, lai aprunātos par ko svarīgu ne kā citādāk. Vai arī tomēr šī saruna pārtaps par kaut ko svarīgāku par manu pašsajūtu? To nevar zināt, neko nevar zināt, jo sieviete, kas sēž man pretī, kas savilkusi uzacis mani cītīgi vēro nebeidz pārsteigt, viņā slēpjas tik daudz kas, par ko neviens neko nezin un no viņas var sagaidīt jebko, un man bail no tā, kas var nākt pār viņas lūpām, kas var notikt tālāk.

-Man viss ir kārtībā, es jūtos labi,- uz lūpām viltojot savu platāko, pārliecināšāko smaidu, es atbildu, nemaz nepārliecinot sievieti sev pretim. Alesandras stingrais un raižpilnais skatiens liek noprast vien to, ka viņa netic nevienam vārdam, kas tikko pameta manas lūpas un neticēs arī tad, ja es centīšos viņu pārliecināt par to, ka viss tik tiešām ir kārtībā. Viņa neticēs. Jo viņa mani pazīst pārāk labi. Es varbūt esmu izmainījusies pa visu šo laiku, taču es joprojām esmu tā pati meitene, kas toreiz. Ja es to neizrādu kuram katram, tad tas ir dziļi manī, un šī sieviete to zin pārāk labi.

-Viss kārtībā? Tu zini, ka vari man uzticēties, Kris,- Alesandras klusi izteiktie vārdi liek man pakrūtē iedzelties asai sāpei. To reiz teica man mamma, to ir teikuši tik daudzi, ka es nezinu, ko lai atbild, ko vispār domāt, jo visi mani ir pievīluši iepriekš, sakot tik daudz ko, bet beigās izdarot ko pilnīgi citu. Solot lietas, ko beigās pat izpildīt nespēj. Taču ieskatoties dziļi gaiši brūnajās sievietes acīs, es zinu, ka viņa nav tāda kā visi citi. Asaras sāk grauzt man acis, platais, neīstais smaids pamet manas lūpas un tā vietā parādas vājš, sāpju pildīts smaids. Es nevaru viņai melot.

-Ar mani nekas nav kārtībā,- viena, tikai viena nodevīga, sāļa asara noslīd man pār vaigu. Tikai viena, pēc kuras vairs neviena neseko. Tā viena nieka asara, kura neliek man kaunēties. Tā viena asara, kura nerāda to, ka esmu vāja. Kaut vienmēr gribējās domāt, ka asaras parāda to, ka esi vājš cilvēks, šoreiz tā nav. Tas ir savādi. Sajūtas manī ir savādas. Es nejūtos vāja, bet es nejūtos arī spēcīga. Ne morāli, ne fiziski. Es bēgu no problēmām, jo to ir par daudz, es nestājos tām pretī un nenokārtoju visu, taču tai pat laikā es esmu izcietusi tik daudz ko, es varu tikt pāri visam.

Silta roka uzguļas man uz pleca, atsaucot mani atpakaļ no pārdomām. Alesandras seja ir pirmais, ko pamanu. Sievietes sejā ir skaidri redzamas raizes, un es viegli viņai uzsmaidu, cenšoties aizdzīt viņas raizes un uztraukumu. Ar mani viss taču ir kārtībā, esmu dzīva tomēr, un tas ir galvenais. Sieviete atbild ar pavisam sīku smaidu, cenšoties ar to pateikt, ka viss ir labi, taču pat pilnīgs svešinieks pamanītu, ka sieviete ir par ko aizdomājusies un ka nekas nav labi.

-Mamm? Kristena?- pirms paspēju pat atvērt muti, tik ļoti pazīstamā balss ierunājas, pārtraucot mani un liekot mums abām pagriezties pret viņu. Leo ar lēniem, nedrošiem soļiem tuvojās mūsu galdiņam, un mans uztraukums tikai pieaug ar katru viņa soli.