Šī tāda īsāka, bet pēc laciņa būs nākamā.Iebraukusi pagalmā, mani sagaidīja Kurts.- Mīļā, kur tu biji?- Kāda starpība?- Kā kāda starpība?Pagāju viņam garām koridorī sēdēja Lana un vilka apavus.- Čau. - neatbildēju. Es zinu, ka viņa nav vainīga, bet tomēr no vienas ģimenes.Koridorī, viņi kaut ko apspiedra un tad durvis aizvērās. Nedaudz nogaidīju un palūkojos pa spraugu, viss bija tumšs. No neviena ne miņas. Uzskrēju uz guļamistabu, paņēmu lielu melnu čemodānu un sametu tajā visas Kurta mantas.Atvērās durvis.- Dafne. - Kāpu lejā pa trepēm - Kur tu dosies?- Es?!- Jā.- Es nekur, bet tu gan.- Ko?!- Mīļais, šī ir mana māja. Ja tev kaut kas nepatīk, izvācies. Un tā kā tev nepatīk, ka gaidu MŪSU bērnu, tev jāizvācā. Un man ir pilnīgi vienalga, kur dosies, kaut vai pie savas mammīte. - Mammīte un mīļais izteicu ar riebumu.- Dafne, lūdzu uzklausi mani.- Man, tam nav laika. - man sametās slikti. Atlaidu koferu un ieskrēju tualetē.- Tev viss labi?! - Kurts jautāja stāvot aiz durvīm.- Jā, viss ir lieliski. - Sakopusies izgāju ārā. Aiz durvīm stāvēja Kurts.Viņš mani apskāva.- Es negribu nekur iet.- Ko tu gribi? Negribi bērnu, negribi aiziet. Ko tu gribi?- Būt ar tevi.- Ar to nepietiek.- Ko tad tev vēl vajag?- Ģimeni. Kurā esmu māte un tu tēvs. - novilku no pirksta gredzenu. - Ja nespēj man to dot. Uzredzēšanos.Viņš pagrizās un aizgāja, neko neiebilda. Aizgāja mani atsstājot vienu.
Tev patiks šie raksti
