Ielu sapņi.(3)4

Mana sirds dauzījās, draudot izlauzt ribās caurumu. Džošua man aiz muguras sāka kļūt nepacietīgs un pagrūda mani sāņus, trīsreiz pieklauvēdams. Vai tas nozīmēja, ka es neuzķēros uz lamatām? Džošua mirkli pagaidīja, un mēs abi ieklausījāmies, ka aiz durvīm atskan soļi. Divreiz nožvadzēja atslēga un Džošua paspieda roku kādam, kuru neredzēju viņam aiz muguras. Džošua pagāja garām, un es atklāju, ka tas ir Kriss, kas tur stāv. Mana brāļa labākais draugs. No saviļņojuma aizmirsu, kur esmu, un apķēros Krisam ap kaklu, sākdama nevaldāmi raudāt.- Es zināju,- šņukstot teicu,- Es zināju, ka Bleiks mani neatstās pie svešiem cilvēkiem. Es zināju, ka viņam kaut kas ir padomā..- es nomurmināju un Kriss piešāva plaukstu man pie mutes.

-Neko nesaki, kad Džošua ir apkārtnē,- Kriss klusi noteica, tā, lai to dzirdētu tiki es,- Vienkārši dari, ko Džošua liek, labi?- draugs pajautāja un es noslaucīju asaras no sejas un pamāju.

-Es vienkārši ļoti priecājos tevi redzēt,- es atzinos.- Vai Bleiks...

- Neuzdod man jautājumus,- Kriss nelaipni atcirta.- Vienkārši ej pie pārējiem. Izliecies, ka mani nepazīsti,- Kriss sacīja un aizslēdza durvis. tikai tagad tā pa īstam pamanīju, ka atrodamies greznās mājas priekštelpā. Skatam pavērās spirālveida kāpnes, un stiklotas sienas. Istabu no istabas atdalīja senlaicīgi veidotas arkas. Visur bija gaišas sienas un kontrastējoši tumšas mēbeles. Nenoliegšu, māja bija satriecoši grezna. Palikusi viena, sajutos neomulīgi un apliku sev rokas apkārt. Dzirdēju smieklus un lēni spēru soļus to izcelsmes virzienā, baidīdamās izdarīt kaut ko nepareizi. Man taču ir pistole. Es sev atgādināju. Atspiedos pret durvju ailu, un centos izlikties nemanāma, bet lieki, jo visi sešu cilvēku skatieni bija kā piekalti man. Es sajutos kā prece veikalā, kā gaļas gabals, ko novērtēt, un novērsos uz savām botēm. Nesaki neko. Es sev sacīju. Neko nedari. Vienkārši stāvi.

-Tātad,- Džošua noklepojies teica,- Šī ir viņa. Tā, par kuru es jums stāstīju. Un, vai ziniet? Viņa ir satriecošāka par savu brāli.- Džošua man veltīja īsu smaidu,- Viņa trīs minūšu laikā nobeidza Vilu ar jostu. Varat iedomāties, kas tur ir par potenciālu?

-Viņa ir bīstama,- sarkanmataina meitene, kurai rokās bija brendija glāze, nikni izspļāva,- Viņai pat tagad, neapšaubāmi, ir ierocis.- meitenes okera acis pavērsās manā virzienā,- Turklāt viņa nav simpātiska. viņa izskatās pēc bērna.

Iekodu lūpā, un centos neizrādīt to, ka man riebās, ka par mani tā runāja. Bet es nevarēju neko teikt. savilku rokas dūrēs un valdījos, lai neraudātu. Viņi mani tiešām neuzskatīja par cilvēku?

-Sonja, tavu viedokli es nejautāju,- Džošua aizrādīja, un viņa tumšais skatiens pievērsās man,- Tu tur. Kāds tev bija vārds? Tavs brāļuks teica, ka tev esot divi vārdi, kurā tevi saukt?

-Man vienalga,- es nopīkstēju un vēlējos, kaut spētu sevī ierauties. Viss adrenalīns, kas manī iepriekš bija, tagad bija izdedzis un es jutos kā pārbijusies meitenīte. Man nebija neviens ar ko parunāt, neviens pie kā vērsties. Mana attieksme šķiet apkārtējos saniknoja, jo sākās skaļas čalas.

-Tad saukšu tevi abos vārdos,- Džošua izgāja no situācijas,- Nu ko,.- viņš jau vairāk pasmīnēja,- Visiem šodien ir bijusi gara diena, tāpēc piedāvāju doties pie miera.- Džošua nožāvājās, un man ne pa tēmu ieburkšķējās vēders. Apkaunota, es piešāvu roku pie vēdera, un centos neraudāt. Cik sen es nebiju ēdusi? Apmēram diennakti?

-Es viņai kaut ko sagādāšu,- Džošua nokomandēja, un bariņš sāka izklīst. Ikviens, kurš pagāja man garām, uzmeta man indīgu vai niecinošu skatienu, norādot manu statusu bariņā. Kriss maigi noglāstīja man roku tā, ka Džošua to neredzēja, un arī pagāja man garām.

-Nāc Klēra Nikola,- viņš mani uzrunāja un maigi satvēra aiz rokas,- Iesim uz virtuvi. Aprunāties.- Džošua kļuva draudzīgāks,- Manuprāt, ir lietas, ko tu vēlies zināt.

-Es vēlos,- atteicu un sekoju viņam uz virtuvi, kura atgādināja pēc lielumiem manu dzīvokli kopumā. Te bija tādas kā divas zonas- atpūtas zona ar televizoru, dīvānu un sienas skapi, kura plaukti bija nosēti ar filmu un grāmatu izlasēm, un ēšanas un gatavošanas zona, kur bija liela marmora lete, un jaunākās paaudzes virtuves tehnika, kā arī ēdamgalds astoņām personām.

-Sēdies,- Džošua nokomandēja un es nedomājot paklausīju. Kamēr viņš rakājās pa ledusskapi, es pielādēju ieroci, neskatīdamās uz to. Džošua ātri sagatavoja siera salātus ar tomātiem un lazanju, kas bija palikusi kopš vakariņām un nolika man priekšā. Izsalkuma nomākta, sāku ēst un gandrīz apraudājos, kad jutu, cik siltais ēdiens ir gards. Džošua mani vēroja ar smaidu un pasniedza man milzīgu glāzi vīnogu sulas ar ledu, kas bija mans mīļākais dzēriens.

-Un tagad es tev pastāstīšu...- Džošua iesāka teikt, bet atskanēja troksnis, un mēs abi ieklausījāmies.- Pielādē ieroci,- Džošua nokomandēja un sargājoši nostājās man priekšā. Atskanēja šāviens un es šausmās aizmiedzu acis un iekliedzos.