Ielu sapņi (62)12

Bija pagājusi nedēļa, un no Edgara nebija ne ziņas. Zemapziņā es cerēju, ka viņš brauks man pakaļ un liks man atgriezties, bet nebija nekā. Es ne mirkli neizlaidu telefonu no rokām, gaidīdama zvanu, kad zināšu, ka viņš ir sapratis par čipa pazušanu, bet nebija nekā. Kad es zvanīju Džošua, vienmēr bija kādas atrunas. Brālis man palīdzēja nopirkt gultiņu Evanam un citas lietas, un tad arī viņš bez vēsts pazuda. Šodien bija sestdiena, un man sāka kļūt bail par to, kas bija noticis. Neviens man neatbildēja un es, paņēmusi Evanu, biju gatava braukt atpakaļ, lai saprastu, kas notiek. Es saprastu, ja Edgars mani ignorētu, bet ne jau Linda, Bens un pārējie.

Iekārtoju mazo mašīnā un apsēdos vadītāja krēslā. Es jutos muļķīgi pēc tam, kad tā vienkārši grasījos atgriezties, bet man nebija izvēles. Manī sāka kāpt uztraukums un es braucu daudz par ātru noteiktajam ātrumam, atcerēdamās to, kā pret viņu izturējos. Mēs abi bijām vainīgi, un es sev nosolījos viņu nepamest, bet tomēr tas tā notika. Atcerējos sarunu ar Leilu, un gandrīz apraudājos, koncentrēdamās uz ceļu.

***

-Manuprāt, šī būs perfekta,- izlaidušās uz deķa parkā, mēs pētījām kāzu žurnālus, un Leila sacīja,- Man ļoti patīk. Un tie ziediņi kleitas galā izskatās vienreizēji.

-Tā ir,- es piekritu,- Un kāds audums? Satīns?

-Zīds,- Leila atteica,- Es plānoju pirms kāzām apmeklēt visus iespējamos salonus, lai būtu īsta princese. Tu gan nešķiet, ka esi tik aizrautīga..

-Es vienkārši,- es sacīju,- Nejūtos tik bagāta.. es vienkārši gribu Edgaru par vīru un viss.

-Vai nav vienalga? Tev jābūt tādai, ka viņš tevi grib.- Leila uzstāja un es nopūtos. Jutu, ka viņai nav vērts pretī strīdēties un atvēru vienu no katalogiem. Manu uzmanību piesaistīja vienkārša, balta kleita, kura nebija pārāk grezna un dārga. Tā bija fantastiska.

-Tev mirdz acis,- Leila kacināja,- Parādi,- viņa izņēma  katalogu man no rokām un paskatījās uz to, kas bija pievērsis manu skatu,- Vienkārša, eleganta, bet prasta.. tev vajag kaut ko īpašāku.

-Leila, tu nesaproti,- es mīļi sacīju,- Ne jau nozīme ir kleitai vai izskatam. Es viņu apprecu viņa dēļ, un viņš mani manis dēļ, nevis kleitas dēļ. Tāpēc jau mēs mīlam mūsu vīriešus.

-Ar tevi ir bezjēdzīgi strīdēties,- Leila noburkšķēja,- Un man gribas ēst.

Mēs abas paņēmām mantas un devāmies uz Starbucks, lai pārrunātu Leilas kāzu organizāciju.

***

Atgaiņāju atmiņas un nogriezos pie mājām, juzdama bailes augam augumā. Izkāpu no mašīnas, paņēmu Evanu rokās, un devos uz māju, kur gribēju atvērt durvis, lai saprastu, ka tās bija slēgtas.

-Ko tas nozīmē?- es klusi pajautāju un izņēmu no kabatas atslēgu, ko drošības dēļ biju paņēmusi līdzi un atslēdzu durvis. kad tās atvēru, kaut kas nešķita pareizi. Evans zinātkāri vērās apkārt un es iesaucos, lai kādu sasauktu, bet neviens man neatbildēju. Iegāju virtuvē, un pirmais, ko pamanīju, bija tas, ka te vairs nebija mēbeļu. Izbrīna pārņemta, apstaigāju visu māju, bet te nekā nebija. Nekā. Ne fotogrāfiju, ne drēbju, pat aizkaru ne. Viņi bija prom.

Viņi bija devušies prom. Bez manis. Bet... kāpēc? Ar Evanu rokās atslīgu pret sienu un palūkojos mazajam acīs, kuras viņš bija mantojis no tēva.

-Nu, tagad tiešām esam mēs tikai trīs, vai ne?- es vaicāju un pieglaudu bērniņu sev klāt, sākdama raudāt.- Viņš mūs pameta..

Mirkli apdomājoties, es sapratu, ka tā nevar būt taisnība. Edgars pamestu mani, bet dēliņu nekad.

Kaut kas bija noticis.

Kaut kas slikts.