Ielu sapņi (50)11

-Atlaid mani,- es iekliedzos un strauji atrāvos,- Man ir jātiek prom..  man ir.. man..- es izmisīgi sacīju un sāku skriet meža virzienā. mani vadīja instinkti, un es vienkārši skrēju, neviens man nesekoja un es nogriezos pa kādu meža celiņu, kur bija biedējoša tumsa. Turpināju skriet, ritmiski elpojot, līdz paklupu pāri ozola saknēm un sāpīgi nokritu. Nespēdama piecelties, es raudāju tur uz vietas un lēnām rāpoju līdz tuvējam bērzam, kur atspiedu muguru un centos atgūt normālu elpošanu. Es paskatījos uz savām rokām un redzēju sīkus nobrāzumus. Vienubrīd man likās, ka uz rokām ir asinis, un sāku plaukstas berzt pret zemi,- Nē, nē, nē,- es šņukstēju, un ignorēju sāpes, kad koka zari iegriezās plaukstā,- Nē, tur to nav, man tikai liekas, Ak dievs, ko es esmu izdarījusi?- es iekliedzos un centos noslaucīt plaukstas, uz kurām nekā nebija. Es pamanīju asinis uz kleitas un sāku to plēst nost- Nē, ko es izdarīju? Kas ar mani notika? Palīgā, palīdziet man,- es kliedzu un izplūkāju sev gumiju no matiem,- Nē, nē, nē, es to neizdarīju, es nevarēju.. Bleik, Bleik.. piedod, es nevarēju, es, es..- es murmināju un apliku rokas ap ceļiem,- Ko es esmu izdarījusi? Es esmu briesmone. Briesmone. Slepkava.- es lādējos un pierāvos kājās, lai atkal sāktu skriet. Skrēju augšup pa pakalnu un apstājos, lai redzētu, kurp skriet tālāk. Es gribēju aizbēgt. Sāku skriet pa kreisi un skrēju lejup pa nogāzi, nonākot uz šosejas. Nokritu turpat uz zemes, un strauji elpoju,- Bleik, Bleik, piedod.. es..

-Klēra, ko tu te dari?- mani uzrunāja balss un es pamanīju Aidenu, kurš bija atspiedies pret koka stumbru,- Celies, kāpēc tu krīti?

-Tu esi rēgs,- es iekliedzos,- Ej prom no manas galvas, ej prom,- es kliedzu un saķēru galvu,-  Liec mani mierā, pazūdi no manis. Es negribu tevi redzēt. Piedod. Piedod man,- es kliedzu līdz balss izsīkumam un sāku sist rokas pret zemi,- Kas ar mani notiek? Kas es esmu?

-Agnese, kur tu esi?- kāda balss sauca. Apcirtos un pielēcu kājās,- Kur tu esi? Atsaucies.

-Nenāc man klāt,- es uzsaucu un sāku skriet uz priekšu pa šosejas malu. Nebija nevienas mašīnas un visapkārt bija tumsa. Man vajadzēja tikt prom, bet mans prāts nesadarbojās ar apziņu. Es redzēju atmiņas no bērnības, kad Bleiks man palīdzēja izsaiņot Ziemassvētku dāvanas un tad ainas, kur viņu nošāvu. Pati savām rokām. Vilu es nogalināju tāpēc,  ka es gribēju aizsargāties. Bet tagad, tagad es.. es.. kas es.. ko.. ko lai es daru? Es turpināju skriet, līdz piekusu un apsēdos ielas malā. No elpas trūkuma man vai lūza krūškurvis, un es saķēru galvu,- Vācies prom no manas galvas, tu pats biji vainīgs,- es kliedzu un drebēju pāri visām miesām.- Vācies tu esi pie visa vainīgs,- es bezsakarīgi sacīju un apliku rokas sev apkārt,- Tas nav reāli, tas nenotika. Tā neesmu es.. tā..

-Agnese,- Aidena balss atkal atbalsojās man prātā,- Es tevi nevainoju. Es pats to izvēlējos.

-Nē, es esmu vainīga,- es balsī atteicu,- Tu esi tikai ilūzija. Es jūku prātā, vai ne?

-Edgars tevi meklē. Atgriezies pie viņa,- Aidena tēls pazuda un es ierāpoju mežā, kur jutos drošāk. Atspiedos pret koku un centos saskrāpēt sev rokas, jo man likās, ka uz tām ir asinis. Asinis, kuras es nekad nenoslaucīšu. Sāka līt, un es nevarēju pakustēties. Mans ķermenis bija pilnībā paralizēts. Acu priekšā atkal un atkal redzēju, kā Bleika ķermenī ieurbjas lodes, un es sāku kliegt. Man sāpēja viss. Un es nevarēju aizbēgt.  Lietus mani samērcēja, un man bija auksti, bet vienalga. Es gribēju nomirt. Es nebiju tas cilvēks. Es esmu laba. Es esmu laba.- es pie sevis atkārtoju.-  Es esmu laba. Es esmu laba. Es esmu laba. Es tā nebiju. Tas bija tikai sapnis, sapnis.. vai ne? Tas bija sapnis..- es nomurmināju un mana apziņa pēkšņi pazuda.

***

-Viņa ir īsts atradums,- kāds sacīja, un man nebija spēku atvērt acis,- Edgars atdos visu, lai viņu atgūtu. Tīrā veiksme, ka mēs viņu atradām.

-Bet viņa nav pie pilnas saprašanas,- kāda balss sacīja,- Viņa visu laiku kaut ko nesakarīgi murmina.

-Nav svarīgi. Mums rokās ir varens ierocis,- kāds sacīja un es jutu, ka tieku apsegta.- Tīrā veiksme, ka gājām pastaigā ar suni. Labs suns,- es kaut kur dzirdēju elsošanu,- Viņa ir pamodusies, kā tu domā?

-Nezinu, es negribu ar to smērēties,- kāds atteica un es dzirdēju, ka durvis aizveras. Bet es nebiju viena. To es jutu. Man bija bail. Kur es biju? Kas ir šie cilvēki? Kāpēc es te esmu? Kas mani atrada? Kur ir Edgars? Kas notika? Kur... kāpēc?

-Ja tu esi izsalkusi, tev te stāv batoniņi ar zefīriem,- vīrieša balss atteica.- Tu meitēn esi īsta zelta ādere. Nespēju vien sagaidīt to, kādu dzīvi tu mums nodrošināsi. Nekādas knapināšanās, nekādas bailes.. viss tāpēc, ka ieguvām tevi. Paldies Dievam,- kāds noglāstīja man plecu un izgāja no istabas. Atvēru acis un pamanīju puķainas tapetes, kuras biju redzējusi agrāk. Es te biju bijusi bieži. Kādreiz. Es pazinu ikvienu lietu, kas te bija. Es zināju, kur es atrodos, un tas manī iedvesa vēl lielākas šausmas. Es pazinu balsi. Es pazinu runātāju. Bet.. kāpēc? Kāpēc tā notika? Tik daudz jautājumu, bet skaidrs bija viens..

Es biju pie Krisa.