Ielu sapņi (47)10

Visu ceļu mājup es domāju par Edgara lūgumu. Es visu mūžu varēšu būt viņam blakus un audzināt Evanu, bet mums nekad nebūs sava mazuļa. Ar Aidenu mēs centāmies tikt pie bērniņa ļoti ilgi. Beigu beigās, tā, kā biju pārbijusies, pie ārsta devās Aidens, un viņam ārsti neauglību nekonstatēja, kas nozīmēja tikai to, ka pie vainas biju es. Tas bija sāpīgi. Pat ļoti. Tas ir sievietes dzīves uzdevums, radīt pēcnācējus, un man šīs spējas nebija. Es nekad nevarēšu dzemdēt bērnu. Nekad. Šī doma sākumā darīja mani vai traku. Es skumu un dusmojos un vainoju visā sevi. Es noslēdzos sevī un pat Aidenu nelaidu sev klāt. Es atteicos no psihologiem un kādu laiku centos sadzīvot ar faktu, ka man pēcnācēju nebūs. Aidens to saprata un pieņēma, bet ar Edgaru bija citādāk. Tas bija tas, ko viņš visvairāk vēlējās. Bet man nebija dūšas viņam to atklāt. Es zināju, ka viņš mani sāks žēlot, un ieteiks risinājumus, bet es zināju, ka tas atkal atplēsīs vecās rētas. Bet viņš to tāpat uzzinās. Stulbā dilemma. Es nezināju, ko iesākt. Kad mēs apstājāmies pie mājas, es gandrīz izplūdu asarās, tomēr sevi savaldīju. Edgars aplika rokas man apkārt un mani cieši samīļoja, it kā lai pārliecinātos, ka vēl esmu tepat. Mēs devāmies uz mājas pagalmu, kur pie baseina bija šūpoles. Katrs apsēdāmies uz sēdeklīšiem un klusējām. Tagad. Es sev noteicu. Pasaki viņam tagad. Pēc tam viņam sāpēs.

Edgars ierunājās pirmais.- Tagad saki man, kas tevi nomāc?

Es nopūtos,- Kā tu zini, ka mani kaut kas nomāc,- es nedaudz atspēros, lai pašūpotos.

-Es esmu iepazinis tavas grimases.  Kad tu par kaut ko domā, tu kod lūpā. Kad tu nervozē, tu kod vaigos. Kad tu grasies raudāt, tu bieži mirkšķini. Un pa ceļam tu darīji to visu. Vai tu nervozē par kāzām?

-Nē,- es atteicu,- Nē, es esmu pārliecināta, ka vēlos būt tava sieva.

-Kas tad, mīļā? Kas var būt tāds, kas tevi var darīt tik skumju?-  viņš nokāpa no šūpolēm un nostājās man priekšā,- Runā ar mani. Tā ir pavēle.

Man jāmelo.

-Es uztraucos, ka tev atkal kaut ko tādu nodarīšu,- es sameloju,- Es baidos tevi atkal redzēt tādu, kāds tu biji.. es baidos..- es sāku raudāt un viņš mani samīļoja. Es visu padarīju ļaunāku. Daļēji tie nebija meli, bet no otras puses, es meloju, jo tas nebija tas, ko es vēlējos teikt. es vienkārši nespēju viņam to pateikt. It kā man kaut kas būtu iestrēdzis kaklā un mani smacētu.

-Tas neatkārtosies, ja tu būsi ar mani,- viņš saņēma manas rokas savējās,- Tev ir aukstas rokas.

-Es satraucos, tas arī viss.-

-Solījums, ko dod baznīcā, ir būt kopā gan priekos, gan bēdās, mazā. Bagātībā un nabadzībā.  Slimībā un veselībā. Nekad nebaidies man teikt, kas notiek. It visu var izrunāt, labi?- viņš noglāstīja man vaigu,- Tavās acīs es redzu visu savu pasauli. Man bez tevis neko nevajag. Ne naudu, neko. Man vajag tikai tevi,- viņš noskūpstīja man plaukstas,- Tu esi mans dārgums. Mans lielākais ieguvums. Un tu drīz būsi mana mīļotā sieviņa.- viņš mīļi pasmaidīja un arī es pasmaidīju,- Noslauki asaras. Man nepatīk redzēt tevi raudam.- viņš noskūpstīja manas asaras un tās noslaucīja,- Kad tu vēlies precēties?

-Es nezinu,- es atteicu, un tad man prātā kaut kas ienāca,- Bet mums taču ir viens uzvārds.

-Vispār,- viņš mazliet pasmējās,- Nav gan. Tu, Džošua un Edvards esat Vēberi. Es un Eliots esam Pārkeri.

Es pasmaidīju, domājot, kā tas izklausās. Un man patika. Tikai šim uzvārdam būs viens mantinieks.. Edgara dēls Evans, un neviens cits. Es centos saņemties viņam pateikt, tomēr viņš atkal paspēja ierunāties pirmais. -Un tagad, topošā Pārkera kundze,- viņš svinīgi iesāka,- Es gribu ar tevi mīlēties,- to pateicis, viņš paņēma mani rokās un cieši noskūpstīja.