Ielu sapņi 2. Alīse.13

Alīse.

Mans stāsts sakās vienkārši. Puisis satiek meiteni, un meitene puisi, viņi sadraudzējas un iemīlas, taču es nekad nēsmu sevi pielīdzinājusi pasaku princesēm, un no vecāku pieredzes zināju, ka nevienam nevar uzticēties. Taču šo vienu reizi man gribējās uzticēties. Un tāpēc arī es izdarīju to, ko izdāriju. Un es to nenožēloju.

Todien viņš mani aizveda uz vietu, par kuru viņš bija tik daudz stāstījis. Mēs roku rokā izgājām cauri brikšņiem, un nonācām burvīgā vietā pie okeāna, kur bija uzcelts tāds kā savs parciņš, starp kokiem bija iekārts šūpuļtīkls, te bija izveidots pavisam mazs koka štābiņš, un visur bija pamanāmas kastes un somas, kurās kaut kas bija. Viņš mani iesēdināja šūpuļkrēslā, un, dziedot manu miiljaako dziesmu šūpoja mani kā bērnu. Mēs bieži lūkojāmies viens uz otru tāpat vien, bet šoreiz es jutu kaut ko citu. Viņš baidījās.

Bet no kā? No manis?

-Kas noticis?-mana balss nebija daudz skaļāka par čukstu, un vinsjh papurināja galvu,-Saki.

-Tas nav nekas īpašs,- Leo atteica un ielika cigareti starp zobiem.- Tikai pārdomas.

-Par ko?-

-Par to, ko tu man pateici,- puisis sacīja,- Tas mani nelielā mērā satrauc.

-Satrauc?-

-Alīse, lūdzu, neatkārto manus vārdus.- Leo pasminēja,- Tu zini, ka mani kaitina tas, ka tu tā dari.

-Piedod,- es atvainojos.- Saki man, kas tevi satrauc?

-Tava drošība,- Leo īsi un konkrēti atteica.- Tas arī viss.

-Ar mani viss būs labi,- es sacīju,- Emīlijai arī viss ir labi, un Taileram. Tev nav par ko satraukties.

-Alīse, tu esi jauna,- Leo aizrādija,- Es esmu astoņus gadus vecāks par tevi. Tu vienmēr izlavies, kad ar mani tiecies, kavē skolu, melo vecākiem… Un tevi meklē tie cilvēki.. Alīse, es baidos par tevi.

-Nav iemesla,-

-Alīse,- Leo pievēra acis,- Lūdzu. Uzklausi mani.

-Es klausos.-

-Es mīlu tevi, bet, ja tu gribi būt ar mani, tev ir jātsakās no tā, ar ko nodarbojas tavi vecāki. Manis dēļ,- Leo lūdza. Es piecēlos sēdus un apliku rokas sev apkārt, lai it kā neļautu Leo lūgumam sevi aizskart, turklāt man bija auksti,- Lūdzu.

-Leo. Tā ir mana ģmene,- es izmocīju,- Mana mamma gāja tik daudz kam cauri, un viņa tomēr ir drošībā, un laimīga ar tēti un trijiem mums. Arī es tā varu.

-Bet es nevaru,- Leo iebilda,- Es baidos par sevi. Par tevi. Par mums.

-Tev nav iemesla.- es atteicu un notupos viņam pretī,- Es tevi mīlu, mulķīt.

-Un es tevi.- Leo pasminēja savu īpašo smaidu un novilka man kreklu. Šoreiz es viņu neapturēju, lai gan ļoti vēlējos. Es jutu, ka tā ir pareizi.

Taču es kļūdījos.

°°°

Lija lietus, taču es nevarēju doties prom no šīs vietas. Kaut kas mani pie tās turēja, un es nespēju aiziet neatskatoties. Ik katrs muskulītis manī drebēja, radot iespaidu, ka ir sākusies zemestrīce, un acis surstēja no raudāšanas.

-Alīse,- mana māsa Emīlija mani uzrunāja,- Tētim nepatīk, ka tu te nāc. Tā ir ienaidnieku teritorija.

-Es viņu mīlēju,- es sacīju un aizvēru acis,- Tev to nesaprast, jo tev nav neviens paziņa miris, kur nu vēl kāds, ko tu mīli.

-Edgars tikai darīja pareizo darbu,- māsa sacīja,- Iešu uz mašīnu un gaidīšu tevi tur,- Emīlija mani apskāva un uzsmaidīja, noņemot šķipsnas man no sejas, kas no mitruma bija pielipušas man pie sejas,- Tad aizbrauksim uz makdonaldu vai kā tā.

-Labi,.- es sacīju un ļāvu māsai iet. Paskatījos uz Leo kapu un noliku rozes blakus viņa vārdam.- Sveiks. Es atnācu, lai atvainotos.- es klusi sacīju, skatoties bildē, kur puisis manī vērās ar to pašu skatienu, ar ko agrāk, tikai tagad šis skatiens bija izdzēsts uz mūžiem.- Es nepalaižu garām nevienu dienu, lai tevi apciemotu. Es zinu, ka tu mani dzirdi, un redzi, taču zini, ka es nebeigšu te atrasties. Nekad.- es sacīju un piecēlos kājās. Lēnām devos mašīnas virzienā, valdīdamās, lai neatskatītos uz kapu kopiņu un iekāpu mašīnā. Māsa pasmaidīja un mani samīļoja, kad uzliku rokas uz pieblīdušā vēdera.

Lai gan tētis man bija atņēmis Leo, man vienmēr būs daļa viņa.

Es gaidu Leo bērnu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-2-Alise-1/745071