http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-22/735229
Ielu Sapni (23)1
Nākot pie samaņas, nejutos mierīgāka. Atvēru acis un dziļi ievilku elpu. Es pat nesapņoju. mans prāts bija tik izmocīts, ka apziņa nespēja atslēgties. Piecēlos sēdus un nožāvājos, aplikusi rokas sev apkārt. Vakar viss tika mainīts. Man vairs nebija māju. Mana ģimene nebija mana ģimene. Edgars atgriezās, un Edvards solīja man rast atbildes uz jautājumiem, ko meklēju. Bezizeja. Man nebija nekā. Strupceļš. Man nebija ne kur iet, ne pie kā iet, ne kur palikt. Ļaunāku neko es nevarēju iedomāties. Izņemot..
Es pamanīju, ka istabā neesmu viena. Džošua bija atslīdzis pret sienu, ar galvu noguldītu uz krūtim un sakrustotām rokām klusi šņāca. Neviļus aizdomājos par to, ka tas atgādina apsardzi. No kā tad mani būtu jāsargā? Klusi izkāpu no gultas, būdama vakardienas drēbēs un izšmaucu no istabas, aiz sevis aizvērdama durvis tik klusi, ka to pat knapi dzirdēju pati. Ieklausoties, kas notiek apkārt, dzirdēju, ka lejā kāds sarunājas un kaut kur iet filma, jo skaņa bija mehāniski kropla. Un gaisā virmoja ēdiena smarža. Smaržoja pēc.. sīpoliem?
Man gribas ēst. Tik ļoti, ka vēderā smeldz tukšums un mutē saskrien siekalas vien iedomājoties par jebko. Mans vēders izdvesa nevēlamu gurkstu, un es jutu, ka piesarkstu. Nomierinies, Klēra, tu esi tikai cilvēks. Viņi nesmiesies. Pati nesaprotu, kāpēc par to domāju, jo tas nebūt nebija svarīgi. Nokāpu lejup pa trepēm un devos uz virtuvi, kur neviena nebija, un atvieglojumā pieskrēju pie letes, kur bija augļu bļoda, un sāku našķīt vīnogas, kuras šķita esam gardākās uz pasaules. Es ēdu ātri, lai nomāktu sāpīgo sāta sajūtu. Cik ilgi es gulēju?
Parasti es varēju iztikt bez ēdiena pat vairākas dienas, bet tagad bija kas cits. Es jutos pārgurusi un tā, it kā būtu gulējusi nedēļu, nevis vienu nakti. Sāku mizot apelsīnu, un aizdomājos par to, ka, tā, kā biju šīs kopienas locekle, es varētu beidzot izdarīt kaut ko noderīgu, piemēram, pagatavot ikvienam vakariņas. Man patika gatavot, un tas novērstu domas no visa notiekošā. Vista apelsīnu mērcē... Havajiešu kokosriekstu zupa.. Par to vien domājot, ko varētu pagatavot, es sāku smaidīt, un mans vēders protestā ierūcās skaļāk.
-Labrīt.- Sonjas balss mani sveicināja, un es ierastā kaunā noslēpu to, ko ēdu, aiz muguras,- Vēlies kaut ko ieest?- meitene bažīgi vaicāja. Paraustīju plecus, izbīdamās par viņas pēkšņo attieksmes maiņu, un tikai tad pamanīju, ka Soņa ir stāvoklī. Viņas slaido augumu rotāja mazs vēderiņš, kas viņai pat piestāvēja. Meitenes zilajās acīs rotāja dzirksts kā ikvienai jaunajai māmiņai. Ja man Soņa jau iepriekš likās ārkārtīgi skaista meitene, tad tagad viņa izskatījās apskaužami skaisti.. Viņai bija gari, plāni sarkani mati, kas krita pāri mugrai, mirdzoši zilas acis un āda, kas izskatījās teju pērļaina. Viņa mazliet atgādināja lelli.. vai laumiņu.. Pirmoreiz es uz meiteni paskatījos kā uz draudzeni, kādu, kam es vēlētos līdzināties, nevis ienīst. Viņa bija kā māsa, kuru es vienmēr vēlējos. Turklāt viņa šķita mani pieņemam tādu, kāda es biju. Tikai.. kam par godu šī pārmaiņa?
-Es.. es kaut ko pagatavošu,- klusi sacīju, atjēgdamās no pārdomām,- Vai drīkstu paskatīties ledusskapi?- bijīgi vaicāju, nebūdama pārliecināta, vai ar tādu žestu neizrādītu sliktu audzināšanu. Galu galā, virtuve izsenis bijis sieviešu tronis, kas pieder katrai sievietei, kā sava teritorija vai kas tāds, kaut kas, ko nevar pārkāpt. Tāpēc drošības pēc es pajautāju.- Tu esi stāvoklī?- es saudzīgi apvaicājos, nebūdama pārliecināta, ka neizklausos nepiedienīgi.
-Nu, kā redzi,- Soņa saprotoši paskaidroja,- Augam ar katru dienu. Būs liels brašulis, mans dēls,- meitene silti pasmaidija un noglāstīja vēderu,- Lai gan dažreiz man gribas viņu ātrāk satikt,- meitene noskuma un pieklusa. Atceros, ka Eliots reiz man teica, ka bars esot nogalinājis Soņas puisi.. vai tas bija tā puiša bērns, ko meitene zem sirds neesaaja? Man viņu bija tik ļoti žēl. Novērsos un sāku rakāties pa ledusskapi, meklēdama sastāvdaļas sautējumam. Izņēmu vistu, kariju, burkānus, un kartupeļus, bet Soņa vienalga neteica neko. Šķiet, ka biju nejauši skārusi sāpīgu tēmu, un sajutos slikti. Sāku griezt vistas fileju gabaliņos, kad mani kāds aptvēra no mugurpuses. Es iesmējos, kad Edgars man sāka kutināt kaklu ar degunu, un maigi glāstīja man vēderu. Puisis iespurdzās un apskāva mani ap muguru. Jutu savādu patiku un turpināju darīt iesākto, kad dzirdēju šņācienu no Soņas puses. Meitene atgrūda krēslu un nikni izslāja no virtuves. Es zināju, ka viņai un Edgaram nav tās labākās attiecības, bet vai tad bija tik slikti, ka abi nevarēja uzturēties vienā telpā?
-Izskatās labi, palūgšu lai Eliots pabeidz to gatavot,- Edgars sacīja, uzliekot savas rokas virs manām,- Mums šodien ir jāiemācās kaut kas īpašs. Kaut kas, kas tevi sagatavos kā bara dzīves daļu. Jo ne vienmēr es varēšu tevi pasargāt. Lode sirdī, duncis mugurā.. jebkas var notikt, tāpēc tev ir jāiemācās sevi pasargāt.
-Pasargāt?- es apmulsusi vaicāju,- Ko tad mēs darīsim?´-
-Nāc,- viņš noignorēja manu jautājumu un saudzīgi satvēra mani aiz rokas, izvilkdams no virtuves,- Tā kā tu gulēji tik ilgi, mēs zaudējām daudz laika, pareizāk sakot, trīs dienas. Tāpēc tagad ir īstais brīdis.- mēs izgājām ezera puses pagalmā, kuru biju manījusi iepriekš uz balkona. Laukā bija patīkami silts un pūta vasaras vējinš. - Klēra.- Edgars mani klusi pasauca, un es, būdama ainavas apbrīnota, lēni pagriezos pret viņu.
Edgars plati pasmaidīja, tad noklepojās, un uzlūkoja mani ar gandrīz nopietnu skatienu, ja vien tajāa nevīdētu prieka dzirksts.- Iesit man, Klēra.Tik stipri, cik vari. Tagad.