Visas daļas http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-1/675473
---------
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-3/675495
Drīz vien pienāca pēdējā stunda pirms pusdienu starpbrīža. Sēdējām fizikā – stundā, kuru es no sirds ienīstu. Gandrīz jau aizmigu, kad pēkšņi man Ksenija piebakstīja un iedeva zīmīti. Paskatījos uz viņu un viņa parādīja ar pirkstu uz Maiku. Viņš pasmaidīja. Atvēru vaļā zīmīti. Tur bija rakstīts „Vai varēsi paradīt kādu jauku kafejnīcu? Papusdienosim kopā”. Es pasmaidīju un pamāju ar galvu. Ksenija skatījās uz mani ar dīvainu skatienu. Laikam viņa arī paspēja izlasīt zīmītes saturu.
Stundai arī drīz vien pienāca gals. Izgāju no klases un pie manis uzreiz arī pienāca Maiks. Pateicu viņam, ka tepat aiz stūra atrodas ļoti jauka un maza kafejnīca. Tur arī aizgājām.
Kafejnīca bija diezgan patukša. Tur redzēju pāris cilvēkus no skolas un kādu salaulātu pāri. Aizgājām pie kases, izvēlējāmies, ka ēdīsim ceptus kartupeļus un karbonādi. Kad grasījos maksāt, Maiks mani apturēja un teica, ka izmaksāšot. Es pasmaidīju. Tad aizgājām pie galdiņa un sākām runāties.
M – Cik tev gadi, Katrīn?
Kaut kur viņš ir uzzinājis manu vārdu.
K – Man ir 17. Cik tev?
M – Man tāpat. Sestdien paliks 18
K – Apsveicu
M – Kā tev ģimene?
K – Man ir mazā māsa Marika un tētis. Mamma nomira pirms četriem gadiem.
M – Man ļoti žēl.
K – Nekas…
Es viegli pasmaidīju, kaut gan iekšēji izplūdu asarās. Man viņas tik ļoti pietrūkst.
K – Kāds tev pašam ģimenes stāvoklis?
Pajautāju viņam, liekot kartupeli mutē.
M – Man ar vecākiem viss labi. Man ir lielāks brālis Džeins. Mana mamma ir no Lielbritānijas, bet tēvs no Latvijas. Tāpēc es arī protu latviešu valodu.
Nu man tas tapa skaidrs.
K – Bet kāpēc mācies te Latvijā šo gadu?
M – Mans tēvs grib, lai es iepazīstos ar to, kā tiek mācīts viss te Latvijā. Varbūt pēc šī gada es izlemšu palikt mācīties tepat.
K – Tas būtu lieliski!
Es pasmaidīju. Viņš pasmaidīja pretī.
K – Un kur tu tagad dzīvo?
M – Pilsētas nostūrī, tur netālu ir pasts un sporta zāle
K – Ja? Es arī.
Viņa acis iemirdzējās.
M – Mēs varētu kādreiz satikties. Ko saki?
K – Protams, jā.
Es apēdu savu pēdējo kartupeli. Viņš jau bija paēdis pirms kāda brītiņa. Paskatījos pulkstenī.
K – Ak nē. Ja mēs nepasteigsimies, nokavēsim stundu.
M – Nu tad skrienam.
Viņš paķēra manu roku tik strauji, ka es apgāzu krēslu. Izskrējām pa durvīm. Pa to laiku, kamēr ēdam, bija sācis līt. Tas bija iemesls, lai skrietu vēl ātrāk. Skrējām un smējāmies kā mazi bērni. Mēs bijām laimīgi. Ieskrējām skolā un noskanēja zvans. Labi, ka priekšā tikai vēl viena stunda.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-5/675525
