Visas daļas Iekritusī. (1)
-------------
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-15/683330
Vesela nedēļa bija pagājusi slimnīcā. Ārsts vēl trīs dienas neatļauj man iet mājās, lai izpētītu kārtīgi mana mazuļa veselību. Savu kāju vēl joprojām nejutu, jo ārsts teica, ka ar vingrošanu varēs sākt nodarboties tikai tad, kad būs noņemts ģipsis. Vēl nepilni divi mēneši ar kruķiem. Jauki.
Maiks nav pie manis rādījies visu šo laiku. Dažreiz mēdzu uzlūkot viņa dāvāto gredzenu un domāju, kāda būs mūsu kopīgā nākotne pēc šī gadījuma.
Bērniņš jau gandrīz mēnesi ir man vēderā. Ar tēti izrunājām to, ka tas nebija plānots, jo mēs ar Maiku patiešām aizsargājāmies. Viņš gan mēģināja mani pierunāt taisīt abortu, bet es kategoriski atteicos nogalināt savu mazuli.
Ksenija ar Klāvu un Nauri nāca pie manis katru dienu. Kad viņi bija ar mani, man vienmēr bija ko darīt. Kad viņi aizgāja, beidzos vai nost no garlaicības. Labi, ka tētis parūpējās un atnesa man man dažas grāmatas un portatīvo uz slimnīcu.
Maiks man nav devis no savas puses pilnīgi nekādu ziņu. Viņš laikam tiešām jūtas patiesi vainīgs par šo atgadījumu.
----------------------------------------
Pienāca beidzot diena, kad atgriezos mājās. Skola jau pēc nedēļas. Super.
Kad biju pabeigusi krāmēt savas mantas no somas, aizgāju līdz pastkastītei pārbaudīt, vai nav kāda vēstule. Tur tāda patiešām bija. Pirms 5 dienām sūtīta. No Maika.
Es skatījos uz vēstuli visu laiku, kad gāju uz savu istabu. Kad apgūlos savā gultā, uzreiz taisīju to vaļā. Tur bija rakstīts....
"Mīļā Kate. Es jūtos briesmīgi pēc tā, ko tev nodarīju. Nebūtu manis, tev nemūžam nekas tāds nenotiktu. Es naktīs nespēju aizmigt, jo domāju par tevi slimnīcā. Man nav pa spēkam aiziet pie tevis, jo jūtu, ka tev priekšā sabrukšu. Es raudu. Es zinu, tas izklausas ļoti meitenīgi, bet tu tiešām man esi ļoti, ļoti svarīga. Tik svarīga cilvēka man nekad nav bijis. Šo gadījumu es sev nekad nepiedošu, tāpēc es lūdzu to tec, piedod. Piedod par visu, ko es tev nodarīju un nodarīšu. Es neesmu pelnījis tik lielisku meiteni, kā tu... Maiks"
Es lasīju šo vēstuli vairākas reizes un raudāju. Kāpēc es viņam tajā dienā slimnīcā neko nepateicu?? Es nekad nebiju bijusi dusmīga uz viņu. Bet viņš to pārprata... Es sapratu, ka man pēc iespējas ātrāk ir jātiek uz viņa māju. Es ātri gāju pie tēta, kurš gulēja aizmidzis dīvānā pie kādas vecas kovboju filmas.
K - Tēt, tēti!
T - Kas noticis, Kate?
K - Vai tu vari mani aizvest līdz Maika mājām? Tūlīt pat?
T - Pag, tūlīt? Āā, nu labi, es tūlīt sataisīšos, pasaki Mikai.
Es aizgāju pateikt māsai par to, ka uz brīdi aizbrauksim un aizskrēju (cik nu mana ieģipsētā kāja atļāva) pakaļ telefonam. Kad iznācu, redzēju, ka tētis iziet ārā uz mašīnu. Es ātri uzvilku zābaku, jaku un gāju viņam nopakaļ.
Pa ceļam uz Maika māju centos viņu sazvanīt. Viņš necēla. Kad piebraucām pie viņa mājas, tētis man piedāvājās palīdzēt uzkāpt pa kāpnēm.
T - Lai tu nenokristu atkal un nesalauztu otru kāju.
Kā viņš teica. Protams, ar vieglu sarkasmu. Kā jau mans tētis.
Es atļāvu viņam to darīt.
Kad bijām nonākuši līdz Maika durvīm, palūdzu tētim pagaidīt ārpus Maika mājoklim. Es spiedu viņa zvana pogu, bet durvis neviens neatvēra. Tētis domāja, ka mājās neviena nav, bet es nepadevos un attaisīju durvis pati vaļā, jo tās nebija aizslēgtas. Viss iekšā bija kluss. Tētis stāvēja pie durvīm un skatījās. Es klusām atvēru vaļā durvis, jo pieņēmu faktu, ka Maiks varētu būt beidzot spējis aizmigt, bet tas, ko es ieraudzīju, atverot viņa istabas durvis, bija daudz, daudz briesmīgāks...
Gulta bija svandīta, Visi plaukti izmētāti pa grīdu, tablešu iepakojumi, maisiņi, potes... Un pa vidu visam šim ārprātam uz zemes gulēja Maiks...
...Miris...
Es iekliedzos un tētis uzreiz pieskrēja man klāt. Es nespēju novērsties no Maika bālā, guļošā ķermeņa un jutu, ka viss man iekšā savelkas. Manās acīs sariesās asaras un kruķi nokrita uz zemes. Tētis pievilka mani sev klāt un čukstēja visu laiku "Kate, nomierinies. Viss būs labi, viss būs labi..."
Bet es zināju, ka nekas nebūs labi. Maiks ir miris, un tas tikai pateicoties man. Manai stulbībai, ka es viņam neko neteicu, kad viņš atvainojās, viņš pārprata. Man nebeidza birt asaras, tētis mani aizveda līdz viesistabai un nosēdināja uz dīvāna, kur mēs ar Maiku pēc tās nakts spēlējām Riču Raču. Tētis bija aizgājis līdz virtuvei, lai piezvanītu policijai un ātrajiem. Bet es tikai sēdēju, skatījos vienā punktā un ļāvu savām asarām birt. Tā es arī tur nosēdēju, kamēr atbrauca ātrā palīdzība un konstatēja, ka viņš ir miris no narkotiku pārdozēšanas, kamēr atbrauca policija, lai pārliecinātos, kāpēc tas viss notika. Es zināju, kāpēc, bet tad kad policija man gribēja uzdot jautājumus, es neko nespēju bilst, un tētis pateica, lai liek mani mierā. Beidzot es piecēlos, bet nepaņēmu kruķus, ko tētis bija nolicis man blakus, un aizgāju līdz durvīm. Tur viņu iznesa. Pārklātu ar baltu palagu...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-17-BEIGAS/684750
