local-stats-pixel fb-conv-api

Ideālā gūstekne (13)4

113 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-12/801765

- Es jau domāju, ka nekad netiksim no viņa vaļā. - Jūlija atviegloti nopūtās un piesprādzējās.
- Un es brīnos, ka neesi no tām meitenēm, kuras alkst pēc viņa uzmanības. - Emanuels atklāja un strauji nogriezās pa kreisi.
Jūlija zināja, ka Daniels bija izskatīgs un perfekts meiteņu magnēts. Klases pirmais basketbolists. Atlētisks augums, uztrenēti muskuļi un zeltaini brūna, nosauļota āda. No ārienes tas izskatās skaisti, bet, kad iepazīsti, tas nav tas. Viņa arī neaizmirsa par puiša vārdiem ballītē. Daniels tēloja visvareno, kurš spēj iegūt visu. Jebkurā gadījumā, jauniete nevēlējās par viņu domāt.
- Alkst pēc uzmanības? Tad tas nav par mani, - Jūlijas vaigos ielija sārtums, - Tu nekad neteici, ka tev ir brālēns. - Jūlija nevēlējās pavadīt braucienu klusējot.
- Lellīt, tu nekad arī nejautāji. - Emanuels viegli pasmīnēja. Jūlijai sāka tracināt tā iesauka. Tā nekādīgi neatspoguļoja Jūliju. Mašīnā ievilkās klusums un jauniete to pārtrauca.
- Starp citu, tev lieliski izdevās samelot Danielam par randiņu. Viņa seja palika mēma! - Jūlija uzslavēja vīrieti. Viņa nekad nespētu tā izdarīt. Jūlija nebija nekāda melošanas eksperte. Jauniete neprata ticami melot.
Emanuela skatiens fokusējās uz asfaltēto ceļu. Luksoforā iedegās sarkanā gaisma un viņš piebremzēja. Jūlija redzēja, ka aiz muguras veidojas gara rinda ar vieglajām automašīnām. Šajā drēgnajā dienā, katrs steidzās nokārtot darīšanas un doties mājup. Laikapstākļi bija uzgriezuši pilsētai pelēko muguru.
- Patiesībā, vietu, kur mēs braucam, varētu nosaukt par banālāko randiņu punktu. - Emanuels lēni noteica. Viņš gaidīja, kad zaļā gaisma nomainīs dzelteno. Kā Jūlija agrāk nevarēja pamanīt, ka viņi brauc uz citu pilsētas galu?
- Tikai nesaki, ka mēs dodamies uz Parīzi. - Jūlija centās pajokot. Tas acīmredzami neizdevās, jo viņa nervozēja. Uz kurieni viņi varēja doties, izņemot iecirkni?
- Tad man pietrūktu benzīna, - Emanuels uztvēra neasprātīgo joku, - Vēl tikai pāris metri un būsim atbraukuši. - Emanuels mierīgi teica.
Viņi apstājās pie nelielas kafejnīcas uz ielas stūra. Tā bija nokrāsota tumši brūnā krāsā. Pie ieejas bija novietotas divas garas vāzes. Tajās bija ievietotas sausās puķes. Tas bija labākais variants vēlam rudenim. Blakus bija sakopta terase, kur cilvēki sēdēja pītos krēslos. Viņi malkoja rūgtu kafiju un deva priekšroku sātīgiem kruasāniem. Jūlijas vēders uzmeta vieglu kūleni no ēdiena smaržām.
- Es esmu izsalcis kā gadu neēdis lauva! Šeit pasniedz labākos ēdienus. - Emanuels paziņoja un iesoļoja kafejnīca. Jauniete sekoja. Durvis atvērās un iezvanījās spalgs zvaniņš. Viņa neprotestēja. Jūlija zināja, ka izsalcis vīrietis ir dusmīgs vīrietis.
Iekšpuse izskatījās daudz mājīgāka. Uz gaišajām sienām bija pakārtas mūsdienīgas gleznas. Apkārt steidzīgi soļoja oficiantes. Katrai rokās mazs blociņš ar pildspalvu. Apmeklātāju skaits nebija pats auglīgākais. Emanuels izvēlējās galdiņu telpas vidū.
Vīrietis sev pasūtīja melno kafiju un dažādas uzkodas, kuras Jūlija neiegaumēja. Sākumā Emanuels uzstāja, lai viņa izvēlas kaut ko sev. Jauniete strikti atteicās. Viņa neatbrauca šeit, lai paēstu uz cita rēķina.
- Par ko tu gribēji runāt? - Emanuels iedzēra kafiju, - Vēlreiz pārmeklēji slepkavības vietu un atradi ko aizdomīgu? Ja tā, tad Nikolā izskatīs visas iespējas, lai uzņemtu tevi darbā. - Emanuela noskaņojums staroja.
Jūlija blenza nekurienē. Viņa nespēja atrast īstos vārdus kā pastāstīt visu. Ko noklusēt un ko nē. Emanuels bija policists. Bet, vai Jūlija spēja uzticēties cilvēkam, ko pazīst pāris dienas?
- Nē, policistes darbs nebūs mana prioritāte, - Jūlija centās izspiest smaidu, - Man tev jāpastāsta, kas ļoti svarīgs. Es to nevaru noklusēt. - Jūlija smagi izdvesa. Viņa tikai gribēja atrast tēti un nogādāt viņu drošībā.
Spriežot pēc vakardienas, nekas nav labi.
- Tu jau zini, ka vari stāstīt visu, - Emanuels viņu pārliecināja, - Saki visu, kas darās prātā, paliks vieglāk, - Vīrietis mudināja jaunieti. Izskatījās, ka viņš, ar savām zilganzaļajām acīm, ienāk meitenes prātā. Jūlija aizdomājās, ka viņš spēj lasīt sajūtas kā grāmatu.
Jūlija iesāka runāt. Viņa sāka stāstīt visu. Jauniete pastāstīja to kā viņa noklausījās visas pamātes sarunas. Kā Velta tēloja aktrisi meitenes priekšā un meloja par zagļiem. Viņa pieminēja arī divus vīriešus, kuri ieradās naktī. Jūlija pastāstīja par savu viltīgo izgājienu un iedeva vīrietim noklausīties ierakstu.
Emanuela sejā varēja redzēt tukšumu. Viņa seja izskatījās it kā to tikko apdullināja elektrošokeris. Stāstījuma laikā viņš saprotoši tvēra ik vārdu un klusēja. Abas uzacis stalti uzleca augšup. Visbeidzot viņa skatiens aizklīda uz jaunietes seju. No tā atspoguļojās bažas un domīgums.
- Jā... tas viss izklausās vairāk kā drausmīgi, - Emanuels domīgi novilka. Izskatījās, ka viņš nevarēja atrast piemērotākos vārdus. Šī situācija bija pārlieku sarežģīta.
- Un ko man darīt? Kā lai es tagad uzzinu, kur ir mans tētis? - Jūlijas prātu apsēda strupceļš. Viņa cerīgi uzlūkoja vīrieti. Pār jaunieti strauji pārgāja trauksmes bultas.
- Stop! Lellīt, nekādas panikas! - Emanuels brīdināja, - Tev ir ieraksts, protams, tas nedod pietiekoši daudz pierādījumu. Taču tas ir sākums, - Vīrietis izsecināja. Tā nevarēja būt patiesība.
- Kā nedod pierādījumus? Es visu redzēju un ierakstīju! - Jūlija palika pie sava. Sirds nemitīgi pulsēja. Viņa negribēja ticēt viņa teiktajam. Jauniete saņēma seju plaukstās un turējās, lai neapraudātos tepat uz vietas.
Viņa tiešām bija muļķe. Tas ieraksts neko nedeva. Un divu vīriešu sejas viņa arī līdz galam neizskatīja. Un kā tas viss saistījās ar viņas tēva atrašanās vietu? Nekā!
- Es apsolu, ka Nikolā rūpīgi izskatīs ierakstu. Ar tiem ierakstiem ir kā ir, cilvēku balsis mainās un paliek mazāk pierādījumu, ka... - Emanuels domīgi sprieda. Tikmēr Jūlija tajā neklausījās un iedziļinājās skatīties logā.
Ārpusē Jūlija pamanīja divas pazīstamas personas. Acu zīlītes iepletās pārsteigumā. Tā bija pamāte. Viņa izskatījās ideāli kā vienmēr. Veltas apģērbs sastavēja no klasiskas žaketes un pieguļošiem svārkiem. Pamāte ātri soļoja un no viņas neatpalika Daumants. Virsū uzvilkts pieklājīgs uzvalks kopā ar kaklasaiti. Viņi tuvojās taisnā ceļā uz kafejnīcu. Nē, tas nav iespējams!
- Emanuel, mums ir jāpazūd. - Jūlija atrāva skatienu no loga un piecēlās kājās. Viņa neuzkrītoši parādīja uz divu cilvēku stāviem. Emanuelam divreiz nebija jāsaka. Vīrietis pielēca stāvus un nometa zaļu banknoti uz galda. Tikmēr Jūlija stāvēja uz robežas panikai un mieram.
- Klausies plānu, - Emanuels nostājās jaunietei pretī un satvēra viņas plecus. Viņa acīs spīdēja uguntiņa. Jūliju caurstrāvoja dīvainas tirpas, - Dodies uz tualeti un tiec ārā caur avārijas izeju, es gaidīšu otrpus ēkas. - Emanuels izskaidroja un atlaida jaunietes tievo ķermeni. Vīrietis virzījās uz izeju, bet Jūlija ieskrēja tualetē.
Tā bija pavisam pretēja kafejnīcas šikumam. Te atradās pāris kabīnes, atdalītas ar koka sienām un durvīm. No tām plūda nepieklājīgi slikta smaka. Tā neatbilda normālai toaletes gaisotnei. Grīda noklāta ar baltām flīzēm, daudzas no tām izrotāja plaisas. Uz sienu stūriem maskējās vairāki zirnekļi. Tālākajā kaktā tika novietots pisuārs, uz malām caurspīdīgs šķidrums. Jūlija vairījās pieskarties, kur nevajag. Pats svarīgākais - te nebija avārijas izejas.
Vienīgais, kas varētu nostrādāt bija šaurais logs. Jūlija atstāja mugursomu mašīnā, tāpēc tas sagādāja mazāk grūtību. Jauniete pieskrēja pie loga un centās atvērt to. Tas bija aizvērts tik cieši, ka meitenes rokas palika sarkanas. Visbeidzot tas padevās.
Sākumā jauniete izstiepa caur to galvu. Emanuela vēl nebija. Jūliju nomāca šaubas, ka viņa tā spēs tikt laukā. Laiks pārdomām bija izsīcis. Jauniete uzlēca uz palodzes uz izstiepa kājas pār logu. Tad, viņa ar rokām pieturējās pie rāmja un izlēca ārpusē. Par nožēlu viss sliktais tikai sākās.
Jūlija taisnā ceļā bija ielēkusi atkritumu tvertnē. Viss smirdēja pēc pelējuma un netīrības. Uz pēdām viņa juta savādu mitrumu. Ap viņu atradās visādas skārda bundžiņas un lērums celofāna maisiņu. Tie pagadījās aplipt apkārt meitenes mētelim un biksēm. Lūpas savilkās dusmīgā izteiksmē.
Nekas nevarēja kļūt ļaunāks kā Emanuela parādīšanās no ielas stūra. Jūlija no kauna vēlējās ielīst zemē un nekad nerādīties ārpusē. Emanuels, plati smaidīdams, devās tieši pie netīrumu apsēstās jaunietes. Tikmēr viņa centās atbrīvot drēbes no drazām.
- Hei, kāda raganas maģija tevi tur aizsviedusi? - Emanuels pienāca klāt un uz mirkli aizspieda ciet degunu. Smaka bija neizturama.
- Ha, ha, ha! Asprātība nekad nebūs tava stiprā puse! - Jūlija vāji pasmaidīja un mēģināja notraust atkritumus no biksēm. Viņa izskatījās pēc netīra kurmja no pazemes.
- Ļauj, es tev palīdzēšu. - Emanuels knapi apslāpēja smieklus. Viņš pienāca pie jaunietes un galanti pastiepa roku. Jūlija to cieši satvēra. Vīrieša satvēriens bija tiešs un pārliecināts. Tagad meitenei bija vieglāk izrāpties un tikt zemē. Jūlija beidzot tika laukā.
Emanuela roka turēja viņējo nedaudz ilgāk kā vajadzēja. Jūlija uzķēra vīrieša pētošo skatienu un lēnām atlaida viņa roku. Vēders sagriezās karstuma virpulī. Jauniete neiedomājās, ka viņa iznāks no kafejnīcas kā atkritumu karaliene. Pār viņas slaido ķermeni pārlaidās patīkama sajūta. Pamāte viņu neredzēja.
- Tu man atgādini... - Emanuels domīgi sarauca pieri. Izskatījās, ka viņš mēģina atsaukt atmiņā ko konktrētu.
- Ko tieši? - Jūlija izrādīja interesi. Viņa turpināja slaucīt no sevis visādus netīrumus.
- Neglīto pīlēnu no bērnības pasakām. - Emanuels ierunājās nopietnāk kā nekad. Viņa acu zīlītes strauji paplašinājās. Jūlija necentās to uzņemt kā aizvainojumu. Varbūt viņam bija taisnība.
- Nekad neesmu dzirdējusi sliktāku salīdzinājumu. - Jūlija ignorēja vīrieša sakāmo. Viņa aizpogāja mēteli, jo vēja brāzmas palika neizturamas.
Emanuels paspēra pāris soļus pie jaunietes. Viņa siltā elpa notrausa aukstumu no meitenes vaigiem. Jūlija nespēja prognozēt viņa tālākās darbības. Viņai patika sajūta, ka vīrietis ir tik tuvu klāt. Jauniete instinktīvi aizvēra acis. Emanuels pacēla roku un noņēma nezināmo atkritumu no Jūlijas porcelāna sejas.
- Tagad daudz labāk, lellīt. - Emanuels apmierināti noteica un turpināja hipnotizēt jaunietes acis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-14/802551

113 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion  emotion  Labs...

1 0 atbildēt

Ja Rāpslis uzrāpelētu uz tavas mājas jumta, ko tu darītu?

1. Dzītu viņu nost ar slotu!

2. Nobītos un domātu, ka tas ir kāds radījums no 'creepypastām'

3. Nofilmētu un ieliktu YouTubē

Izvēlies un raksti ciparu atbildē!

 emotion

0 0 atbildēt