local-stats-pixel fb-conv-api

I nodaļa, Meiteņu cietums4

Stāsts nav tikai par cietumu kā ieslodzījuma vietu.

Un lūdzu nejaukt ar sieviešu cietumu, kaut vai Iļģuciemā.

Tātad, meiteņu. Meiteņu cietums. Meitenes kuras ieslēgtas savā meitenības cietumā. Kuras kāds tur, apzināti vai neapzināti šajā meitenības cietumā. Var būt aiz bailēm, aiz mīlestības vai greizsirdības. Meiteņu cietums kurā tur sevi pašas meitenes. Stingras audzināšanas rezultātātā. Sabiedrības viedokļa iespaidā vai vienkārši bailēs no nezināmā.

Tā tas ir ja liekam uzsvaru uz vārda, meiteņu.

Bet kas ir cietums? Māja ar aizrestotiem logiem un sargiem? Ieslodzījuma vieta?

Vārds cietums nes sevī pavisam citu burtisko pamatu. Izturība, stingrība, materiāla noturība. Nesalaužamība, vis maz viegli ne.

Tik daudz kas un tik atšķirīgs ir pateikts tikai ar diviem šiem vārdiem. Maigumu, stingrumu, izturību un vēl daudz ko citu ko šie maigie, trauslie bet ne nespēcīgie radījumi ir uzbūvējuši ap sevi un sevī. Bet var būt nemaz arī nē, un vīrieši tikai kā parasti to nemaz nesaprot vai pat nevēlas saprast.

Un tā nu es mēģināšu pastāstīt stāstu par to kādu es redzēju meiteņu cietumu. Jeb var būt man tā tikai likās vai vienkārši esmu to nosapņojis. Savas dzīves laikā.

Mēs dzīvojām Valmieras ielā, sarkanbrūni krāsotā XX gadsimta sākuma trīsstāvu koka mājā ar ar baltiem logiem. Mājā ar tumšiem pagrabstāva koridoriem un priežkoka grīdām otrā un trešā stāva galerijās. kuru smarža bija sajukusi kopējā smārdā ar kāpņu telpās izvietoto sausajām tualetēm raksturīgo dvingu.

Ēkā starp citām lielākām un mazākām mājām, iepretīm bijušajiem‘’Rusobalt” rūpnīcas korpusiem, kas kā daudzas citas Maskavas priekšpilsētas ēkas veidoja kvartālus ar iekšpagalmu un dārzu un tukšu laukumu pasauli. Telpu kas bija visīstākā kārtīgu Rīgas puiku pasaule, karaļvalsts. Noteikti arī vēl kaut kas vairāk par ko nezina pat paši puikas, bet noteikti jūt.

Man šķiet tas varēja būt maija sākums jo kokiem vēl nebija lapas, bet spītīgajiem Rīgas pagalmu ceriņiem jau bija atpletušās pirmās zaļās dūrītes. Jau no paša agra rīta bija jātver mūsu istabas logs kurš bija pavērsts uz austrumu pusi un saule pa to cepināja tik cieši ka bija jūtama sakarsušās grīdas krāsas smarža. Pa atvērto logu kopā ar aizgājušās nakts spirgtuma paliekām un jaunās tveicīgās dienas elpu ievēlās pilsētas skaņas. Pi –bīīī, pi – bīīī, un motoru rūkoņa. Paskatījies apkart vai mamma neredz izliecos pa logu ārā vairāk. Tā, lai kārtīgi, pa īsto redz kas tad jauns noticis pasaulē pa pagājušo nakti, vai šorīt.

Bet noticis bija. Pie kaimiņos esošās piecstāvu mājas, kas atradās uz Valmieras un tolaik Revolūcijas (Matīsa) ielu stūra, apbruņota ar ūdens šļauku, glāžu mazgājamo galdiņu un pamatīgu tirgotājtanti baltā halātā un dermantīna priekšautu stāvēja pavisam īsta,dzeltena kvasa muca.

‘’Neizkrīti pa logu.’’ aiz muguras pēkšņi atskanēja mammas balss atgriežot mani īstenībā, ‘’ būs jāaiziet pēc maizes un piena.’’ viņa teica sniedzot man šortus, ‘’pajaunu’’ puiku kauna simbolu, īso bikšu paveidu. ‘’Nav ko sautēt stilbus, palicis jau pavisam silts’’, viņa piemetināja. ‘’Īsās bikses!’’ pātagas cirtienam līdzīga doma kā auksta ūdens šalts nogāzās pār mani. Es sabozos, es tak neesmu vairs ne kāds sīkais! Man jau ir vairāk kā 6 gadi! Kur tik lielam vīram vairs īsās bikses?! Steigšus stīvēju kājās melnās triko trenniņbikses cerot ka šis manevrs tiks nepamanīts. Paķēris iepirkumu tīkliņu un mammas uz galda atstāto iepirkumiem paredzēto naudu manījos uz ārdurvju pusi noberot frāzi ‘’mammudrīkstespadzeršoskvasu’’? kas protams negaidīja atbildi un ar melno dermantīnu apsistās ārdurvis palika aiz muguras.

Tad vēl daži soļi pa koridora balti noberztajiem dēļiem un atrados pie kāpņu telpas trepju margām. Margu koka virsma aicinoši spīdēja mūsu nama puiku dibenu izcili nopulēta. Mūsu prieks un bezmaksas eskalators. Zēnu pasaules prasmes spēju tests un izklaide vienlaikus. Protams ka tas bija jāliek lietā. Nerakstītais puiku pasaules kodeks to pieprasīja nekavējoties. Vai tad viens kārtīgs Rīgas puika var kā tāda reņģu tantīte šļupstināt pa trepēm uz leju? Un man kā mazākajam mūsu mājas puikam tā bija goda lieta ‘’nolaist pa lenteri’’ tik pat slaidi un ātri kā to dara, Armands no 18. dzīvokļa. Vai vismaz kā mans pāris gadus vecākais brālis kurš godīgi sakot ne ko daudz neatpalika meistarībā no Armanda.

Visa veiklība slēpās apstāklī ka koka margu apdares lejas galā trūka dažu centimetru posms, un pirms šīs spraugas bija laicīgi jāpaspēj pārtraukt trakā lidojuma gaita un nolēkt. Te arī atklājās mana praktiskā profesionālisma trūkumi. Tikai paspēju nodomāt par nepieciešamo lēcienu kad sajutu pēkšņu ravienu. Kaut kas stirkšķēja, kaut kas plīssszzs............a! Un attapos kā puikas teiktu ar biksēm par 50% kājās. Slaveno trenniņbikšu starai vīle bija pušu visā garumā. Protams ka salikt lietas pa ‘’plauktiem’’ prot katrs Rīgas puika. Mamma pat nepamanīja manas manipulācijas ar apģērba gabaliem pievērsusi uzmanību vien apstāklim ka stīvēju kājas šortus ar frāzi: ‘’ es taču teicu ka ārā jau karsts.”. Tikai uz brīdi pievērsu uzmanību brālim kurš turpināja savus sapņu piedzīvojumus. Jutos lepns ka neesmu guļava kā bija izteicies opaps. Bet brālim jau to nevarēs teikt. Jādzīvo vien ar klusu uzvaras apziņu lai neradītu nākotnes konfliktus.

Pagalms smaržoja pēc pavasara un papelēm, vienīgās pavasara smaržas kas spējusi manas maņas aizskart jūtu līmenī. Arī vēlāk ne rožu, ne neļķu, ne kāds cits, pat ceriņu aromāts nav manu jūtu pasauli spējis iekustināt vairāk par to. Pārņēma kopējā, patīkamā , samtainā pavasara rīta sajūta ko var nosaukt gandrīz par laimi. Sajūta, ka pavasaris ir sācies un tā sākumam vairs nav ne kādu šķēršļu. ‘’Vasara, patiešām vasara!’’ Kliedza mana maza bērna sirds. Prieks.

Gribējās iet klāt katram un stāstīt par lielo notikumu. Ātri aplauzos. Man pietika ar mammas norādi uz kalendāru un brāļa atklāto zvaigāšanu. Lai! Bet man sākās vasara!

Līdz veikaliem nebija jāiet tālu, tie bija mūsu un piecstāvu kaimiņu mura mājas attālumā. Valmieras un Matīsa (agrāk Revolūcijas) krustojumā.

Būtībā šajā vietā atradās tirdzniecības iestādes kas nodrošināja galvenās tuvāko namu iedzivotāju vajadzības.

Matīsa ielā pa kreisi no Valmieras ielas atradās maizes veikals un vienu ēku tālāk, frizētava. Valmieras ielas pretējā pusē , piena veikals, bet šķērsojot ielu tam pretīm, ēdnīca. Ne mazāk svarīga padomju cilvēku sadzīves vajadzību apmierināšanas iestāde. Pēdējā, ceturtajā krustojuma stūrī par iedzīvotāju informatīvo un intelektuālo vajadzīu apmierināšanu bija uzticēts rūpēties ‘’ Sojuzpečaķ’’kioskam. Proletariāts un kalpotāji no rītiem šeit varēja iegādāties no rītiem laikrakstus ‘’Cīņa’’ , ‘’Sports’’, ‘’Padomju Jaunatne’’, 3 kapeikas caurmērā un īpašumā pircējs ieguva 4X4 A4 avīzes papīra kas vēlāk drīzāk tika izmantots daudz praktiskākām vajadzībām.

Pēcpusdienās, vakarā strādnieki stāvēja rindās pēc ‘’Rīgas balss’’ Lapu nebija vairāk, bet laikam ka tajā bija uzrakstīts kas vairāk, vai dzīvāk. Var būt nekrologi? Varēja nopirkt ‘’Prīmu’’ ,‘’Belomorkanal’’. Un ‘’Elitu gan jau arī. Pēc šnabja gan bija jāiet uz Krasotāju ielas veikalu ar nosaukumu ,,Dzērieni’’.

Savu maizes un piena iegādes misiju ar gudru ziņu uzsāku ar maizes veikalu, lai garām ejot nopētītu pavasara brīnumu, kvasa mucu. Jā, tā tur mirdzēja savā dzeltenumā gluži kā gundegas pavasara pļavā, bet gaļīga sieva baltā ķirtelī dermantīna priekšautu apjozusies steidza apkalpot agrīnus slāpju mocītos, pēc katra lietpratīgi mazgāja dzeramos traukus uz īpašas uzpariktes ar grozāmu rokturi. Caur smalkajiem caurumiņiem ūdens spiediena iespaidā, ar spīvu šņākoņu sitās mazgājamajā traukā un kā sagāzēts pacēla smalku putekļu mākonīti kurā vizēja vietēja mēroga varavīksne. Uz mucas rezgaļa, tieši virs izlejamā krāna, ar melnu krāsu uzkrāsots cenrādis.

Apstājies pētu. 1, litrs 12 kapeikas. 0,5 – 6 bet par 0, 25 jāmaksā 3 kapeikas.

‘’Lielo vai mazo?!’’ manus vērojumus pārtrauc priekšautotās tantes enerģiskā bals. Skatos sievietes duļķanajās acīs, vakar kaut kas ir bijis svinēts. Un viņa var būt pat sajutās jauna, pavisam meitene. Reiz taču viņa bija bijusi meitene. Un arī pagājušajā naktī vismaz sajutās kā meitene. Savu jaunību un skaistumu iztērējušas dzīvē atdodot citiem, tagad izslāpušas sniedzās pēc jaunībā atraidītā, tagad uzkrātā un uzplaukstošā vīrišķā spēka Šodien meitene atkal ir ieslodzīta aiz šīm duļķainajām acīm un dermantīna priekšauta, Bet darbs. plāns, pienākums pret kvasa mucu ir čuguna bumba ķēdē kā galeru vergam pie kājas.Tikai no somas ņirdzošais kortelīša kakliņš kvasa mucas skapītī stāsta ka brīvība ir te pat blakus:’’Ej un baudi to.’’ Vai tā tomēr ir brīvība? Vai patiesībā atkal viens jauns cietums? Vai tad meitenes dzer? Lai gan kas to lai tagad īsti zina. Vakar Koļka un draudzenes taču kliedza: ‘’Nu ko tu Taņka, iedzer, parādi kā dzer īstas meitenes.’’ Sastomos un izmoku: ‘’Es, man, es vēlāk.’’bikli nopurpinu un čāpoju uz maizes veikalu. Maizes veikala durvīm aizveroties aiz muguras atslēdzas visas maņas par pārējo pasauli. Šķiet šeit ir cits laiks un pasaules telpa. Telpa pār kuru valda svaigas maizes un saldumu aromāts. Nu labi, pēc svaigas maizes te smaržo no rītiem, bet bombonku smarža puikas neizlutinātajām nāsīm ir vienāda gan no rīta gan vakarā. Pus klaipiņa klona rupjmaizes, baltmaize par 12 kapeikām un pāris baltmaizes radziņi. Viens man, viens brālim. Mammai tie nez kapēc nepatika, tad žēls skats uz saldumu plauktiem. Pats vainīgs, par končām nepadomāju laicīgi. nevins sevi jau nespīdzinās ilgi, atkal esmu vasarīgajās ielās un pa spīdīgu alumīnija disku iezīmētu gājēju pāreju, sagaidījis zaļo gaismas signālu ar uzrakstu ‘’iet’’ šķērsoju Valmieras ielu. ‘’Piena’’ veikals. Brīnišķajā padomju valstī viss ir ļoti vienkārši, skaidrs un saprotams kā milicis uz stūra. Uzraksti pie veikaliem, ‘’Piens’’, ‘’Maize’’, ‘’Gaļa’’, ‘’Apavi’’, ‘’Rotaļlietas’’........

Teiksiet, pārāk vienkārši, pārāk pašsaprotami. Uzmanīgāk, biedri! Padomju ļaudīm nedrīkst būt nesaprotami, citādi vēl sāks meklēt atšķirības un ne dod Dievs vēl uzdot jautājumus. Un Dieva vispār nav, vismaz priekš padomju cilvēka nedrīkst būt. Bet ja kādam tomēr kaut kas nav saprotams, un tas sāk uzdot nevajadzīgus jautājumus......... Tad izskaidrosim! Un pavisam droši ir zināms ka izskaidros. Tā pat ir arī zināms kas, kā un ko un kurā vietā izskaidros. Un par to jau tiešām nevienam vairs negribējās uzdot ne kādus jautājumus. Tādēļ lūdzu jau laikus, ļoti vienkārši, nopietni un saprotami ‘’piens,gaļa, maize....... ‘’

Valmieras ielas piena veikals pārsteidz ar savu patīkamo vēsumu un akurātumu. Mamma stāstīja ka tāds viņš ir kopš ‘’Ulmaņlaikiem’’, Piensaimnieku savienība..... .

Piena kastes ar zilsarkani, baltās papīra tetra pakās un milzīgās stikla litra pudelēs ar staniola vāciņiem. Sviesta kluči. Šokolādes – biezpiena sieriņi. Vēl ļoti vienkārši un saprotami, ‘’Biezpiena sieriņš šokolādes glazūrā’’, padomju cilvēkiem nav vajadzīgi visādi brendi un īpaši nosaukumi. Tie lai paliek kapitālistiem. Atkal šķērsoju ielu pa spožo alumīnija pogu taku un nonāku ar ūdeni nolaistītajā asfalta laukumiņā pie kvasa mucas. Esmu nedaudz vīlies, manas prombūtnes laikā ir izveidojusies neliela rinda. Kāda sieviete kas par spīti siltajam laikam ģērbusies brūnā flaneļa mētelī ar mākslīgās kažokādas apkakli pasniedz kvasa mucas pavēlniecei trīslitru burku acainā iepirkumu tīkliņā. Tās piepildīšana protams prasa laiku jo pārdevējai dzēriens jālej alumīnija litra traukā un tad jāpārlej burkā. Svaigais kvass spēcīgi puto un nākas gaidīt līdz putas nostājas līdz var atkal liet jaunu porciju. Aiz mētelī ģērbtās sievas nepacietīgi trinas izteikti izslāpis vīrs, kapar brūnu, nosauļotu seju, rokām un kaklu. Vīra tumši zilais krekls zem padusēm un uz muguras pievilcies slapjš no sviedriem, pat no attāluma jūtams kodīgs, sviedru un tabakas smārds. ‘’Lielo.’’ noburkšķ vīrs nometis uz slapjās švammes divdesmit kapeikas. Vīrs kāri dzer, galvu atgāzis, kakla gāmurs kustas pie katra malka. Lēni pa viņa kaklu uz leju rit lāses, dzēriens, ūdens, var būt sviedri. Var būt viss kopā? ‘’Vēl vienu’’ vīrietis saka attelšoties kā pēc skrējiena un pasniedz tukšo kausu. Pārdevēja lej jaunu porciju un skaita uz slapjās švammes vajadzīgo kapeiku daudzumu.

‘’Omīt!’’ ‘’Es gribu dzert!’’ uzmanību piesaista sīka balstiņa. Pie mucas ir pienākusi apmēram mana vecuma, kā man šķita dzīva lelle ar savu vecmammu. Kaut ko tādu savā mūžā tik tuvu vēl neesmu redzējis. Meitenīte ģērbta baltā kleitiņā ar zilām pumpiņām, gluži tādā pašā krāsā ir viņas acis, tikai daudz spožākas, Gaiši cirtaini mati zem baltas cepurītes, baltas zeķītes ar bumbulīšiem un mazas baltas kurpītes. Bija pienākusi mana kārta rindā. ‘’Mazo?’’ vaicāja pārdevēja. Saslējos kā gailēns jo te nu bija iespējams isrādīt savu vīrieša varēšanu un nolicis uz švammes naudas gabalu lepni paziņoju: ‘’Lielo!’’ Tā pirmo reizi sajutu kā tas ir kad ‘’meiteņu cietumā’’ nonāk ‘’vīrieša cilvēks’’. Mēģināju dzert savu dzērienu tik pat braši kā vīrs piesvīdušajā kreklā, tomēr pēc mirkļa sajutu ka esmu manāmi pārspīlējis savas spējas. Bet vai tad īsts puika padosies? Turpināju mocīt savu dzeramā trauku. vienlaikus ar vienu aci vērojot meitēnu baltajā kleitiņā kas pa to laiku bija atkausējusi vecmāmuļas sirdi un viņas rokās bija nonākusi kvassa mazā porcija. Lelles snīpītis brīdi šņākuļoja virs trauka. Tad pacēla skropstas un mūsu skatieni saskārās. Meitenīte nolaida kausiņu un apaļīgajos vaidziņos atplauka smaids. ‘’Kas tev tur ir ?’’ raizējās ome kas no sava acu rauga nenolaida ne acu: ‘’Nevari izdzert?’’ Dod šurp’’ vecmama pastiepa roku pēc trauka. Būtībā jau arī ome savā ziņā bija tikai meitene un atradās cietumā. Savu rūpju vai arī mīlules cietumā kas ļoti labi to juta un prata izmantot. ‘’Nē oma, es to vairs nedzeršu. Tu to sacūkoji.”niķīgā balstiņā paziņoja skuķēns kad auklētāja trauku ar nedaudz atlikušā dzēriena sniedza atpakaļ mazmeitai. Nākamajā brīdī pagriezās pret mani un izteiksmīgi parādija mēli. ‘’’Fuiii, Ilzīt, meitenes tā nedara!’’ satraukti ieklukstējās vecmma. ‘’Bet ko tas puika uz mani lūr?!’’ nu jau ņerkstēja niķīgais skuķis. Man sametās neomulīgi, savu kvassa kausu arī biju pievarējis un galīgi apmulsis devos prom. Tā biju iepazinis vēl vienu ‘’meiteņu cietuma’’ aspektu. Pagalmā no mūsu mājas krītošā ēna bija atkāpusies vēl par vairākiem metriem tuvāk mūrim. Pētersontante pagalma vidū baroja baložus ar smalki sagrieztas rupjmaizes gabaliem. Uz brīdi mani pārņēma nepārvarama vēlme ieskriet baložu bara vidū tā lai tie izbailēs spārniem noplīkšķot pajuktu uz visām pusēm. It kā nojaušot manus slepenos nodomus, Pētersoniene skatījās uz mani ar tik ciešu un zīmīgu skatienu ka mana tieksme uz nebēdnību pagaisa vienā mirklī. Nolēmu atstāt šā varoņdarba īstenošu izdevīgākam mirklim.

Uz pagrabstāva gaiteņa palodzes sēdēja Karīna, melnīgsnēja, garkājaina meitne no kaimiņu mājas. ‘’Man ir semočkas, gribi?’’ meitene draudzīgi iebēra man plaukstā sauju saulspuķu sēklu. ‘’ Nāksi ārā spēlēties?’’ viņa vaicāja piešķiebusi galvu ar zēngalviņā apgrieztajiem melnajiem matiem.

Piekrītoši pamāju un gāju uz mājas durvīm prātuļojot par to kur gan vēl varētu būt cietums. Baložos, Pētersontantē, sagrieztajā rupjmaizē vai saulspuķu sēklās? Droši vien ka par to es domāju tagad bet ja nebūtu tā pavasara rīta diez vai vispār kāds par to domātu. Pēc brokastīm ar brāli steigšus devāmies savā ‘’Rīgas puiku’’ ikdienā – pagalmā.

‘’Modrim šoruden jāsāk iet skolā.’’ Mamma uzsauca pirms bijām nozuduši aiz durvīm: ‘’ilgi nedauzieties, pēcpusdienā aiziesim uz veikalu.’’

Mammām savas rūpes, aizvērusi durvis viņa atgriezās virtuvē pie gludināmā dēļa un aizsmēķēja cigareti.

Var būt meitenes pašas izgudro šos cietumus, bet vēlāk vienkārši un banāli neprot no tiem atbrīvoties?

86 15 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Arī šī brīža bērni un jaunieši,pēc 30gadiem,gribēs atgriezties atpakaļ laikā,un tā tas,ir bijis,un būs...

3 0 atbildēt

Vai ir jēga publicēt turpinājumu? Kādam tas ienteresē?

Turpinājumā būtu II nodaļa, Suņu rīts, Par ķinīšiem, Rīgas trolejbusiem un citiem sētas zvērim. III nodaļa, Jankam kleita - Peldēsimies  Dambočkā, Bērnu pasaule, Gāzes vadu tranšeju republika.

4 1 atbildēt

Bļaviens , cik skumji emotion ! Kur palika berniba ?

2 0 atbildēt

 emotion Raksti vēl, gribas turpinājumu.

0 0 atbildēt