local-stats-pixel fb-conv-api

Hip Hop- My Life *23*2

89 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-22/744613

Viens silts pieskāriens manam vaigam lika saprast, ka neesmu mirusi un vēl joprojām atrodos uz šīs nolādētās vietas.

Sajutu kā kaut kas maigs krīt man uz sejas atstājot slapjus nospiedumus.

Sniegs.

Ja spētu, es pasmaidītu.

Jutu kā kāds noņem no sejas garās matu šķipsnas. Kas notiek? Kaut kas smags, silts un biezs uzkrita virsū. Sega. Bet man tik un tā bija auksti. Es atsāku drebēt. Man viss sāpēja. Kāda velna pēc es vel neesmu mirusi? Kurš man liedz pat tādu laimi?

-Selentīn!- izdzirdēju kliedzienus sev tuvumā, pat pārāk tuvu. Bet tie likās tik ļoti neskaidri, ka knapi vispār kaut ko sadzirdēju. Es nezināju, kurš tas bija.

Siltās rokas pacēla no zemes. Man sāpēja vel vairāk. Klusi iekunkstējos, man tik ļoti sāpēja. Likās, ka manis ir lauztas ribas. Deguns sūrstēja un žoklis arī sāpēja. Ja varētu es bļautu no sāpēm, bet tas tikai tās padarītu vel lielākas, kas man īsti vajadzīgs nebija.

Rokas mani nesa, sega sildīja, sniegs sniga, viss sāpēja. Es bezpalīdzīgi aizvēru acis un nopūtos. Dzīve mani ienīst. Tas bija skaidrs.

Kā gan tā vispār var mani neienīst? Es jau sāku ienīst pati sevi. Bet dzīve... Tā radīja mani un nu palēnām atņem visu, kas man ir dārgs. Tā man ir iemācījusi nepieķeries nekam. Ja to izdaru- sāpes ir vel lielākas. Tāpēc pat nav jāmin, kas notiks ja ļaušu vaļu jūtām un iemīlēšos Stenlijā. Dzīve vienkārši mani ienīst. Cita skaidrojuma nav. Un nebūs.

Kad jutu, ka auksto gaisu nomaina silts apkārt atskanēja saucieni, jautājumi un vēl tūkstoš vārdi, kuriem vienkārši nespēju izsekot līdzi.

Jutu kā rokas, kas mani nesa saspringst. Jūtu kā cita roka noņem segas stūri un noglāsta manu auksto vaigu. Stenlijs. Viņš bija man blakus. Tepat.

Es vēlreiz nodrebēju. Man vel joprojām bija ļoti auksti, neuzdrīkstējos atvērt acis un uz kādu paskatīties. Jautājumi nerimās. Tikai vīrietis, kas mani turēja, un Stenlijs stāvēja klusēdami. Viņi bija saspringuši. Abi. Man sāka palikt bail.

-Dod viņu man.- Stenlijs ar naida pilnu balsi klusi teica. Kāpēc viņš bija dusmīgs?

-Nē.- Vīrietis, kas mani turēja atteica. Tikai tad sapratu, ka tas ir Daniels, kas mani visu ceļu nesis un tagad tur.

-Atdod man viņu.-Stenlijs mazliet skaļāk, bet daudz dusmīgāk uzrūca Danielam.

Tagad arī es sastingu. Daniels sāka turēt mani vel stiprāk. Man tiešām vel kaut kas salūzīs. Bet kāpēc viņš mani nedod? Vai Stenlijs kaut ko man nodarīs?

Domas ātri novirzīju un pievērsos briesmīgajai realitātei, kurā abi puiši viens uz otru ar naida pilniem skatieniem, skatījās viens uz otru.

-Es tev viņu nedošu. Ej tu pie velna kaut vai, bet drīz viņa uzzinās visu. Ja neteiksi tu, pateikšu es.- Viņš klusi sacīja, bet viņa balsī bija tikai naids. Ausis kā pastiprināti radari sadzirdēja pilnīgi katru viņa pateikto zilbi. Man palika aizvien vairāk bail. Bet ko viņi grib man teikt? Tas bija vienīgais ko pašlaik gribēju uzzināt, kaut gan, visvairāk gribēju tik vaļā no briesmīgajām sāpēm. -Un tagad novācies no ceļa.

-Bļāviens, tu nolādētā maita, atdod viņu. Tu zini, ka es to nepieļaušu. Un atdod viņu, tagad!!!- Stenlijs bļāva tā, ka man gandrīz vai ausis aizkrita. Apkārt iestājās kapa klusums.

Daniels rokas atslābināja, bet turēja mani tā, lai es nenokristu. Viņš mani tiešām atdos? Šobrīd laikam tas bija ko es gribēju vis mazāk. Man nebija bail no Stenlija. Bet no tā visa ko viņš man teiks. Bet pati arī nemaz nesapratu kāpēc gribu palikt pie Daniela.

Jutu kā Daniels mani mazliet paceļ. Sirds sāka sisties straujāk.

Viņš man par brīnumu apgriezās apkārt un ielika citās rokās. Es zināju to smaržu. Roberts. Es uzreiz nomierinājos. Viņš mani pasargās.

-Tev ir slikti ar dzirdi, vai kā?!- Stenlijs vēlreiz ieaurojās,- Atdod viņu man.

-Tu viņai vairs nekad netuvosies. Tagad tu visu saprati?- Daniels runāja pavisam mierīgi, bet viņa balsī varēja saklausīt saspringumu. Visi pārējie vēl aizvien klusēja. Daži jau drošvien bija aizgājuši.

Brīdi valdīja klusums. Es ievilku elpu. Stenlijs paspēra soli uz priekšu. Sitiens. Kāds nolamājas. Stenlijs. Daniels klusē.

Daniels atkal pienāk man klāt. Paņem uz rokām. Man atkal sāp. Knapi noturos, lai nesāktu bļaut.

Viņš sāk iet uz priekšu. Tad apstājas, sasprindzina rokas un pārējo ķermeni.

-Un tā notiks katru reizi kad viņai tuvosies, pietiekami labi saprati?- Daniela balss atkal ir klusa, ledaina un naida pilna.

Daniels turpina iet uz priekšu. Stenlijs nobubina kaut ko zem deguna. Tas ir pēdējais ko dzirdu pirms miegs parauj savā varā.

http://HipHop-MyLife*24*">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-24/744945

89 1 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

vēlvienu , lūdzu

0 0 atbildēt