local-stats-pixel fb-conv-api

Hip Hop- My Life *10*3

72 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-9/738542

Es stāvēju kā zemei pieaugusi un nevarēju pakustēties. Man vajadzēja raudāt vai smieties? Vai labāk nedarīt neko?

Es viņu nebiju redzējusi pāris mēnešus. Viņš mani pameta. Neko nepaskaidrojot tā arī aizbrauca. Un te, tagad viņš smaidīdams stāv manā priekšā gaidīdams ko es darīšu. Es biju apmulsusi un tiešām nezināju ko man tagad iesākt. Bēgt? Mesties viņam ap kaklu? Prasīt paskaidrojumu? Bet nē, labāk palikšu tepat un gaidīšu ko viņš grib man sacīt.

-Selentīn mēs abi atbraucām pie tevis ciemos, vai tu varētu mums vēlāk varētu parādīt šejienes labākās vietas?- māsa priecīgi runāja apliekot roku Ričardam ap vidukli. Tātad viņi ir kopā...

Tagad es tiešām nesapratu neko. Māsa uzrodas pēc gada, vēl pie tam ko[a ar Ričardu, kurš no manis aizbēga, laikam jau, lai būtu kopā ar manu māsu. Un māsa jau par to neko nezin. Vecāka par diviem gadiem, bet liekas, ka jaunāka par mani un ir desmitgadīgs bērns. Ričards jau nav labāks. Pat nesaprotu kā viņa ko saskatīju un ļāvu sev vispār pieskarties...

-Kā tad būs?- Anna pārvaicāja nobučojot to pretīgo mērgli, kurš pat neizliekas, ka mīl viņu. Skatās uz mani un ar acīm izģērb. Vēlējos, lai man tagad būtu rokās ierocis ar, kuru viņam mierīgi izšķaidīt viņa pretīgo purnu un apglabāt uz visiem laikiem, kopā ar visiem maniem pārdzīvojumiem.

-Selentīn, atnāksi ar mani uz slimnīcu pie Stenlija?- par laimi no kaut kurienes uzradās Roberts un piedāvāja man vienīgo iespēju kaut uz kāda neilga brīža aizbēgt man no šī murga, kas tomēr bija īsts. Visļaunākais murgs nu ir piepildījies un diemžēl no tā aizbēgt nevar, lai kā to gribētos.

-Jā labi, es aiziešu pārģērbties. Pēc 10 minūtēm būšu pie ārdurvīm,- samulsusi atbildēju. –Piedod Anna, bet citreiz, tagad nevaru,- neskatoties uz viņiem abiem ātri nobēru un aizskrēju prom uz savu istabu. Džo nesaprašanā sekoja man.

Ieskrējusi istabā ar visu suni noslīdēju gar durvīm. Es nezināju, kā man bija jājūtas. Es īsti neko nejutu. Tikai bezgalīgs tukšums, nekādas sāpes, nekādi pārdzīvojumi. Pilnīgi nekas.

Piecēlos un izjaucu copi, pārvilku drēbes uz parastu melnu maiku uz džemperi, kājās uzvilku melnas džinsu bikses un matiem pāris reizes pārvilku ar ķemmi, un biju gatava doties.

-Paliec te, sargā istabu un nevienu nelaid iekšā. Nevienu,- nočukstēju sunim un uzspiedu viņam ātru buču uz vaiga.

Līdz paņēmu telefonu un maku. Gāju uz izeju, paldies dievam nevienu nesatiekot mierīgi varēju aiziet līdz Robertam, kurš mani jau gaidīja.

Nepārmijot nevienu vārdu mēs abi iesēdāmies viņa mašīnā. Pa ceļam piestājām pie veikala kur viņš aizgāja nopirkt pāris augļus un tad jau turpinājām ceļu uz slimnīcu. Ilgi nebija jāgaida kamēr bijām klāt.

Kad izkāpu no mašīnas ātri sapratu, ka tagad man tiešām būtu jāpaliek mašīnā, bet izskatījās, ka tieši Roberts mani te speciāli atvilka, lai liktu man ar Stenliju satikties. Satikšu un ko tālāk? Šajā situācija gribu būt viena, bez neviena, bet tas man neizdodas.

Noliektu galvu soļoju uz slimnīcu negribēdama tur spert savu kāju. Tomēr vēlreiz dziļi ieelpojusi pārliecinošāk devos uz turieni. Vis būs labi...varbūt kādreiz.

Roberts atvēra ārdurvis palaižot mani pa priekšu par ko pateicos puisim. Gājām pa gaiteņiem, kuri smirdēja pēc zālēm un beigās abi kopīgiem spēkiem atradām īsto palātu lielajā ēkā.

Kad tur iegājām tur atradās tikai tā meitene un Stenlija tur nebija. Roberts aizgāja viņu meklēt un tikmēr es apsēdos uz krēsla blakus viņa gultai, un atkal skatījos pa logu.

Meitene sēdēja gultā un redzēju kā viņa uz mani dīvaini skatās.

-Kāpēc tu uz mani skaties?- nenovērsusi skatienu no loga mierīgi noprasīju. Priekš šīs situācijas domāju, ka biju pārāk mierīga.

Pa acu galam redzēju kā meitene nosarkusi nolaiž skatienu.

-Nē tev nav no manis jākaunas, es nekožu,- vēl joprojām nenolaidusi skatienu no loga noteicu. Ārā bija apmācies, bet tomēr skaistāk nevarēja būt.

-Es..es vienkārši negribu būt..t uzmācīga,- meitene klusi bubināja.

-Tu neesi,- atteicu beidzot pavēršot skatienu uz meiteni.

-Tevi sauc Seletīna vai ne?- meitene noprasīja paskatoties uz mani.

- Selentīna,- izlaboju viņas teikto.-Kā tevi sauc?- atkal paskatoties uz meiteni laipni vaicāju.

-Diāna,- meitene atkal uz mani paskatoties atbildēja.-Kāpēc esi šeit?

-Garš stāsts,- novilku un atkal vēros pa logu.

Beidzot dzirdēju kā atveras durvis un pa tām ienāk Stenlijs. Pavērsu skatu augšup, lai uz viņu paskatītos.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-11/739269

72 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Zinu, ka gara un neinteresanta daļa

1 0 atbildēt